Santjago ceļš ir pasaulē iecienīts svētceļotāju maršruts. Ik gadu to veic desmitiem tūkstošu cilvēku. Šovasar kopā ar ceļabiedreni — savu māsu — neaizmirstamu ceļojumu cauri Spānijai piedzīvoju arī es. Devāmies 23 dienu ilgā gājienā no Francijas pierobežas pilsētiņas Senžanpjedeportas līdz Santjago, kas ir Spānijas ziemeļrietumos, kājām veicot aptuveni 780 kilometru. Tas ir vienreizējs piedzīvojums, gan pārbaudot un no jauna iepazīstot sevi, gan citas valsts dabu, cilvēkus.
Sagaida ar viltus spridzekli
Nogurdinošākais ir nokļūt no Aizkraukles līdz ceļojuma sākumpunktam — Francijas pierobežas pilsētiņai ar garu nosaukumu Senžanpjedeportai, no kuras tālāk doties kājām pa svēto ceļu. Vispirms ir lidojums no Rīgas uz Briseli, tur pārsēžamies citā lidmašīnā, lai lidotu uz Francijas pilsētu Bordo, no kurienes tālāk plānojam braukt ar vilcienu. Bordo mūs sagaida “pārsteigums” — kad daļa pasažieru izkāpj no lidaparāta, gaisa kuģa kapteinis pēkšņi skaļrunī visiem lūdz tajā atgriezties un palikt savās vietās, kā iemeslu nosaucot ķibeles ar bagāžu un “mazo lidostu īpatnību”. Pēc ceturtdaļstundas atgūstam brīvību un dodamies uz lidostas informācijas centru pēc Bordo kartes ar aptuvenu nojausmu, kur ir rezervētā viesnīca. Pārsteigumu sagādā arī pilsētas autobuss, kas minūšu desmit nekustas no vietas. Kad neapmierinātie pasažieri sāk protestēt, autobusa vadītājs pastāsta, ka esot aizdomas par lidostā ievietotu spridzekli. Pa autobusa logu redzu bariņu vīru ar automātiem, kuri staigā gar lidostas ieeju. Tātad tas arī ir iemesls mūsu aizturēšanai lidmašīnā. Sastrēgums šķiet nebeidzams, un viesnīcā nokļūstam vēlu vakarā.
Monteņa dzimtajā Bordo
Ostas pilsētu Bordo, kas rakstos pirmo reizi minēta 3. gadsimtā, mazliet varam aplūkot no rīta, dodoties uz vilcienu. Bordo “zelta laikmets” bija 18. gadsimts, kad pilsēta iesaistījās koloniālajā tirdzniecībā un strauji attīstījās. Pilsētas centrā toreiz uzbūvēja ap 5000 (!) jaunu namu. Bordo dzīvo aptuveni 235 tūkstoši cilvēku, un tā ir dzimtā pilsēta slaveniem māksliniekiem, komponistiem, literātiem, arī Mišelam de Monteņam.
Bordo dzelzceļa stacija ir skaista milzīga ēka, brauciens ar ātrvilcienu uz Bajonu pēc lidojumiem ir patīkams un ieaijājošs. Aiz vilciena loga nomierinoša Francijas ainava: kukurūzas lauki līdz pat horizontam mijas ar perfektās garlaicīgās rindās sastādītām priežu audzēm. Bajonā pārsēžamies auto-
busā, kas mūs un vēl pārdesmit citu svētceļotāju pa kalnaino apvidu aizvizina uz Senžanpjedeportu. Pilsēta ir izvietota Pireneju kalnu pakājē un vēsturiski bijusi senās Basku provinces galvaspilsēta. Šauras gleznainas ieliņas, vecas ēkas, apjumtas ar rozā un pelēku šīferi, upe, kurai pāri senlaicīgs akmens tilts. Dodamies uz svētceļotāju biroju, piereģistrējamies un saņemam svētceļotāju pases. Tās mums ļaus nakšņot īpašās svētceļotājiem izveidotās apmetnēs, ko spāniski sauc par “refugio” (patvērums, pajumte) vai “albergue” (mītne). Samaksa tajās ir simboliska, sākot no 5 līdz 15 eiro par vietu. Sākotnējo nodomu doties ceļā uzreiz pēc pases saņemšanas atmetam, jo ir pusdienlaiks un ap 40 grādu karsts, bet pirmās dienas gājiens ir 26 kilometrus garš ceļš pāri Pireneju kalnu grēdām.
Runā tikai
franciski
Iekārtojamies apmetnē, tā ne ar ko neatšķiras no kopmītnēm — liela telpa, kurā ir rinda ar divstāvu gultām. Ir virtuve un itin pieņemamas sanitārās telpas. Kad apmetnes saimniece, maza auguma franču sieviņa, apaļa, ar tikpat apaļām zaļām un izvalbītām vardes acīm, mēģina man kaut ko “ieborēt” franciski, apskaužu viņas nelokāmo pārliecību, ka viņai tas izdosies. Bet kas par “gribasspēku” — gadu desmitiem strādāt vietā, kur angļu valoda ir ikdiena, un tomēr nezināt ne vārda angliski!
Apmetnē ir raiba sabiedrība — īriete, amerikāņi, franči, beļģis, meksikāniete, spāņi, vācieši, ķīnieši, vjetnamietis. Beļģis Tomass, kurš pienāk iepazīties, izskatās pēc intelektuāļa — garš, slaids ar rūsganu bārdu un mazliet apdedzis saulē. Viņš pajautā, no kurienes esam, nebrīnās un zina, kur ir tāda valsts Latvija. Izrādās, Tomass ceļu sācis no mājām — no Beļģijas. Vēlāk glītā, kaligrāfiskā rokrakstā viņš kaut ko raksta savā dienasgrāmatā un ļoti agri, pulksten septiņos vakarā, dodas pie miera. Meksikāniete Ana ir ļoti runīga, viņa mūs izjautā, vai esam trenējušās, un iesaka pirmajā dienā neveikt pārāk lielu gabalu. Ana šķērsojusi Franciju, un šī ir viņas ceļojuma pēdējā diena. “Žēl, bet es zinu, ka noteikti atgriezīšos,” viņa saka.
Pāri Pirenejiem
Svētceļotāju birojā laipnā francūziete mums ieteica doties ceļā iespējami agri, jo šobrīd Francijā un Spānijā valda pēdējā desmitgadē lielākais karstums. Paklausot viņai, ceļamies četros. Kamēr virtuvē kārtojam somas un dzeram tēju, no apmetnes pagrabstāva iebrūk bariņš itāliešu pensionāru. Viņi ir skaļi un jautri. No guļamtelpas iznāk samiegojusies meksikāniete, apskauj mūs, nobučo uz vaiga un novēl: “Buen camino!” (“Lai labs ceļš!”). Viņa ir pirmā, kura mums to saka, un šajā ceļā tie ir visbiežāk dzirdētie vārdi.
Pireneji ir īsts dārgakmens. Tā kā izejam agrā rītā, saullēkta brīdī esam jau diezgan augstu kalnos. Kalnu virsotnes peld miglā, ko rītausma dara caurspīdīgu. Pireneju varenība un skaistums tā apbur, ka pazūd nogurums un nejūt arī tulznas. Kalnos ganās aitas un zirgi, violeti sarkani deg virši. Pa ceļam ir divas ūdens ņemšanas vietas, varam piepildīt pudeles, kuru saturs plok diezgan ātri.
Ceļš māca nepārtraukti. Ejot pāri Pirenejiem, īpaši izjūtu, cik ļoti ierobežo bailes no nezināmā un saista ierastība, jo ikdienišķais dod drošības izjūtu. Pārsteigums, bet ne izmisums pārņem, ieraugot aiz katra pieveiktā pakalna vēl nākamo. Ceļš no gājēja “izspiež” visu, tik daudz, ka pats nespēj noticēt savai varēšanai. Savādi, ka ceļš kalnā ir vieglāks nekā gājiens lejup.
Vakarā pēc 26 kilometriem kalnos nonākam nelielā ciematā Ron-
sesvaljesā, kur svētceļotāju apmetne ierīkota skaistā vecā klosterī. ◆
(Turpmāk vēl.)
