Atceros pirms 37 gadiem 12. decembri. Laiks bija tāds kā šogad, silts un pat sausāks. Dzīvoju Tērvetē un kurpītēs un plānā mētelītī devos uz Ērgļiem pie māsas. Suntažos sāka snigt, un Jumurdā māsa ar zirgu kamanās atbrauca pretī. Tāpēc šis decembris man nešķiet ārkārtējs.
Ir lietas, kuras varam ietekmēt, un tādas, kas nav atkarīgas no mūsu gribas. Zemniekiem tie ir laika apstākļi.
Tādā siltumā kā pašlaik augu veģetācija vairs nenotiek. Augi nav “aizgājuši gulēt”, bet arī neaug, gaida. Stipri samēslojot ar slāpekli, padarot augu “gaļīgu”, salā tā šūnas plīst, un augs iet bojā. Rudenī, piebarojot ar kāliju un fosforu, problēmu iespējamība samazinās. Sendienās ziemājos, līdzīgi kā šogad, kad sniega vēl nebija, vien turējās sals, veda lopus ganīties. Arī zālājiem labāk, lai tie ziemas miegā “aizietu” mazāki, tāpēc, ja nav lopu, tos varētu appļaut. Protams, lieki izdevumi nevienam nav vajadzīgi, bet lielā zaļā masa zem sniega ātrāk var izsust.
Tā kā lauku darbi beigušies, pirmdien zinātniskās padomes sēdē institūtā apsprieda tehnikas remonta, apkures jautājumus. Līdz šim nebija auksts, apkuri nepieslēdzām, un vīri bija aizņemti ar akmeņu novākšanu no lauka, meliorācijas grāvja atbrīvošanu no bebru aizsprostiem un citiem darbiem. Beidzot sakopām pagasta teritoriju triju hektāru platībā, kurā ilgu laiku bija mazdārziņi. Ir krīze, un ēst vairs nevienam “nevajag”, dārziņi ir pamesti, aizauguši ar nezālēm un veciem augļukokiem, kārkliem. Tos nācās izzāģēt, augsni sadiskot, un tagad nav kauns šai vietai viesus vest garām. Sapulcē apspriedām arī vasarā padarīto.
Naktī uz pirmdienu gaidīju vētru, bet biju vīlusies. Nekā īpaša, pat elektrība nenoraustījās. Kad dzīvoju iepriekšējā dzīvoklī, no elektrības bija atkarīga apkure, tas radīja stresu, bija interesanti.
Otrdien ieradās Valsts augu aizsardzības dienesta sēklu inspektore un ņēma paraugus 400 kilogramiem sertificējamai timotiņa ‘Varis’ sēklu partijai. Tā kā tā ir pirmsbāzes sēkla, kilogramā pieļaujamas piecas nezāļu sēklas. Kārtībai jābūt, un nezāles pavairot nevajag. Tāpēc sēklu tīrīšanas darbs ir pamatīgs, īpaši ziemas laikā, un turpināsies līdz martam. Pašlaik iztīrīti ir bioloģiskie graudaugi.
“Latvijas Krājbankas” lietā žēl to, kuri šajā bankā zaudējuši lielas summas, piemēram, Raimonda Paula. Man šie notikumi radīja lielu spriedzi, jo tajā rītā, kad šī ziņas izskanēja, uztraucāmies par māti, kura dzīvo un saimnieko kopā ar māsu Baibu. Mātei nesen bija veselības problēmas, un vēl viens trieciens nebija vēlams. Tāpēc jau laikus piezvanīju un teicu, lai mātei neļauj skatīties televīziju, klausīties radio. Labāk lai izdomā kādu darbu. Sarunāja, ka piena māja nav kārtībā. Māte to visu dienu tīrīja, un, kad jau jutām, ka ‘‘Krājbankas’’ lietā tik slikti nav, kļuvām mierīgākas. Mātei bankā bija tikai 70 latu, bet lielākā sāpe par to, ka māsai visa Eiropas atbalsta nauda palika šīs bankas kontā. Kā juridiska persona viņa pat 50 latu nevarēja izņemt. Skrēja no Jumurdas uz Cēsīm atvērt citu kontu, bet nauda vēl jāgaida. Vai tad pirms tam kāds interesējās, kas ir bankas īpašnieki? Laukos ir tā: kuras bankas bankomāts tuvāk, tajā kontu atver. “Krājbankai” filiāļu bija visvairāk.
Trešdien, mēneša pēdējā dienā, veidojām tabulas ERAF projektam. Smalki jāuzskaita, kas kurā dienā darīts. Kad šis “papīru” darbs padarīts, būs pārbaudes, un tikai tad tiksim pie projekta naudas. Pirmajos mēnešos, kamēr pieradām pie šādiem pārskatiem, bija grūti. Šajā dienā tikāmies ar “Latgran” pārstāvi. Ar šo firmu institūtam noslēgts līgums par miežabrāļa biomasas piegādi granulu ražošanai. Jau otro gadu sekmīgi audzējam šo kultūraugu 20 hektāru platībā. Tagad masa ir satīta ruļļos un nolikta šķūnī. Vēl jāvienojas, kad to vedīs projām.
Ceturtdien strādājām pie zinātniskā darba efektivitātes vērtējuma, apkopojām publikācijas. Konsultēju kādu lopu audzētāju, kurš vēlas iegādāties lielāku daudzumu zālāju sēklas. Gadās, piemēram, piezvana zemnieks un teic, ka grib nopirkt zālāju sēklu, jo audzēšot aitas. Lai ir tāda zāle kā kaimiņam. Izrādījās, ka kaimiņam pļava ir kalnā, kur mālaina zeme, bet zvanītājam — pie meža, kur purvains. Tad jāatrod tas augs, kurš labi augtu tieši šajā vietā.
Problēma arī tā, ka nevaram izaudzēt tik daudz sēklas, lai apmierinātu visu pieprasījumu, tāpēc savējo — Aizkraukles, Vecbebru, Iršu un citu zemnieku — vēlmes cenšamies apmierināt vispirms.
Jaunais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis uzstāj pagarināt mācību gadu. Man šķiet savādi, ja tagad jaunieši pat 20 gadu vecumā vēl sēž skolas solā. Kas viņš tad īsti ir — bērns, skolēns? Kā ar viņu runāt, kā tikt galā? Pīpēt tādam ar’ neaizliegsi. Tāpēc arī ir visatļautība. Kaut kas šajā sistēmā nav pareizi. Kāpēc skolotājiem vajadzīgs astoņu nedēļu atvaļinājums? Pieskaitot vēl visus brīvlaikus, viņiem daudz vairāk brīvu dienu nekā citiem. Arī mums institūtā ir nenormētais darba laiks un vasarā mājās esam ap pusnakti, bet vairāk par 24 atvaļinājuma dienām gadā nedabūt. Ja pagarinātu mācību gadu, varbūt 12 gadu vietā jāmācās būtu 11 un skolu beigtu 17 — 18 gadu vecumā?
Katrs ministrs vēlas ieviest ko jaunu, radot ilūziju, ka dara kaut ko, bet notiek tikai mīcīšanās uz vietas. Jau ilgi diskutē par mācību sākšanu sešu gadu vecumā, bet turpat vien esam.
Piektdien rakstījām pārskatus ģenētisko resursu saglabāšanai. Griķiem un lupīnai pavairotās sēklas jau nodotas Salaspilī gēnu bankā. Gada laikā novērtējam aptuveni 500 dažādu sugu un šķirņu paraugus, no kuriem izvēlas tos, kurus vērts saglabāt un pavairot. Tā izveidojusies kādā šķirne, kuru sākumā nosaucām par “slīkušajiem”, jo lauciņš, kurā tie auga, applūda, bet sējumi izdzīvoja. Turpinājām pavairot, un tagad šī pļavas auzene tikusi pie reģistrētas šķirnes.
Piektdienas vakarā braucu pie dēla uz Rīgu, un tur pagāja arī sestdiena. Viņš nesen bijis Ēģiptē, atbraucis iededzis, brūns. Apciemoju arī meitu Mārupē un mazbērniņu, kurš ļoti priecājās par omes ierašanos. Sestdienas rītā bija uzsalis, ļoti slidens. Mazais priecājās par aizsalušajām peļķēm.
Svētdien, Otrajā adventē, mājās iededzu vainagā divas sveces un apsveicu māsu Baibu vārdadienā.
