Pagājušās nedēļas sākumā notika Latvijas Pensionāru federācijas domes sēde, kurā pensionāri tikās ar jauno labklājības ministru Jāni Reiru un “Vienotības” līderi Solvitu Āboltiņu. To apmeklēja arī reģionālo pensionāru biedrību vadītāji.
Varēja just, ka Solvita Āboltiņa bija atnākusi “ķeksīša” pēc un viņai nav nekādas intereses par tur notiekošo. Vienīgais, ko viņa teica, bija vispārīgā frāze, ka rūpēsies par pensionāriem un ka valsts problēmas nesaistās tikai ar pensijām un sociālajām problēmām… Varbūt Jānis Reirs, būdams labklājības ministra amatā, tiešām spēs panākt lūzumu, jo pārzina finanšu jomu.
Visu laiku Latvijā ar pensijām notiek spēlēšanās. Jau 2015. gadā sociālajā budžetā bija liels pārpalikums, bet pamatbudžetā iztrūkums, tāpēc līdzekļus no vienas jomas novirzīja otrā. Godīgi tas nav, jo daļu šīs naudas iepriekš varēja izmantot pensijām. Šajā tikšanās reizē Reirs apsolīja, ka sagatavos likumprojektu, lai, sākot no 2017. gada, pensijas indeksācijas apmēru atjaunotu pirmskrīzes līmenī. Šobrīd, indeksējot pensijas, izmanto koeficientu 0,25 no algu pieauguma, tomēr no 2017. gada iecerēts, ka tas būs 0,5. Ja algas valstī pieaugs par desmit eiro, tad, indeksējot pensijas, līdzšinējo 2,5 eiro vietā būs pieci. Precīzāki aprēķini gaidāmi, kad likums stāsies spēkā.
Domāju, ka labklājības ministram bija viegli solīt, jo šīs izmaiņas plānots ieviest 2017. gada budžetā. Tad tuvojas vēlēšanas un visas partijas kaut ko solīs. Tas ir laiks, kad pensionāri, visticamāk, var uz kaut ko cerēt. Pensionāri ir ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju, kurus nevar ignorēt, turklāt situācijā, kad sociālajā budžetā līdzekļu ir pietiekami, lai veiktu uzlabojumus. Kādā no iepriekšējām tikšanās reizēm bijusī premjere Laimdota Straujuma uzsvēra, ka nav divu dažādu budžetu. Acīmredzot, kā kurā reizē izdevīgi, tā lietas definē.
Tikmēr vecļaudis grimst vēl lielākā nabadzībā. Pagājušajā rudenī pensionāri paredzēja rīkot protesta akcijas. Tomēr tā nenotika, un domāju, ka lielā mērā tā bija Pensionāru federācijas neorganizētība. Šogad pirms valsts budžeta izskatīšanas tās ir gaidāmas, ja pensionāri nebūs sadzirdēti. Pensiju aprēķināšanas sistēmā ir daudz nepilnību, lai arī uzskata, ka Latvijā tā ir viena no labākajām Eiropā, kaut arī lielākā daļa iedzīvotāju to neatbalsta. Cilvēks visu mūžu ir strādājis un dzīvojis, un pensionējas “nepareizajā laikā”. Ja vidējā pensija Latvijā ir 230 līdz 250 eiro, vai ar tādu var izdzīvot?
Lai kaut ko mainītu, pensionāriem jābūt aktīvākiem un jāaizstāv savs viedoklis un tiesības. Cerība mirst pēdējā. Domāju, Latvijas Pensionāru federācijas vadītājs Andris Siliņš ir savā vietā, un novadu organizācijas darbojas aktīvi.
Grūti spriest, kāds būs Māris Kučinskis premjera amatā, jo nav priekšstata par viņa iepriekšējo darbību. Partiju cīņas vienmēr bijušas un būs, jācer, ka tās netraucēs kopējā darbā. Pretrunīgas bija domas par Solvitu Āboltiņu premjera amatā. Man šķiet, ka viņa tomēr būtu politisko vidi iekustinājusi, jo daudzi ministri strādāja pārāk inerti Laimdotas Straujumas valdībā. Tomēr Āboltiņa cilvēkiem bija apnikusi ar savu augstprātību. Viņas uzvedība nenāca par labu arī partijai “Vienotība”.
Mani un daudzus kaitina Gunta Belēviča atkārtota ievēlēšana veselības ministra amatā. Domāju, viņš ir viens no sliktajiem šīs jomas ministriem. Absurda ir “bulciņu problēma” skolās, bet tajā pašā laikā cilvēkiem nav nodrošinātas gripas vakcīnas. Saistībā ar to trūkumu cilvēkiem pat atsaka operācijas, lai gan vakcinācija ir katra brīva izvēle.
Nav normāla šībrīža situācija arī ar valsts apmaksātajām kvotām pie speciālistiem un izmeklējumiem, kā arī medicīnas pakalpojumi ir zem katras kritikas. Pats esmu saskāries, ka ar akūtu veselības problēmu īsos termiņos nav iespējas veikt izmeklējumus un nokļūt pie speciālista arī par samaksu. Ģimenes ārsti pie labākās gribas nevar visu samilzušo situāciju glābt. Visa medicīnas sistēma ir tik sarežģīta. Mums stāsta, ka trūkst ārstu, bet nesen lasīju, ka tikai nelielai daļai jauno speciālistu pēc augstskolas ir vieta rezidentūrā un darba iespējas. Citiem jāmeklē darbs ārzemēs, ko viņi arī veiksmīgi dara. Kas strādās pie mums?
Guntis Belēvičs ir viens no ministriem, kurš regulāri nonāk interešu konfliktos. Tad kādu miljonu “aizmirst” deklarācijā ierakstīt, tad vēl kas cits. Tas jau liecina, ka cilvēks nav piemērots tādam amatam. Aprīlī paredzēts rīkot Zemgales reģiona pensionāru konferenci, uz kuru domāju uzaicināt arī veselības ministru Gunti Belēviču.
Ik pa laikam izskan ierosinājums jaunai reģionālajai reformai. Savulaik pats aktīvi iestājos par Skrīveru neatkarību. Tagad domāju, ka otrreiz diezin vai tā rīkotos. Kopā ar Aizkraukli, kā savulaik rosināja, Skrīveri būtu spēcīgāki. Manuprāt, vislabākais risinājums būtu bijis viens novads bijušā Aizkraukles rajona robežās, bet ne visas pašvaldības tam piekrita. Ilgus gadus esmu vadījis Skrīveru pagasta padomi, tomēr tagad cenšos nejaukties citu darbā. Neapmierina dažu deputātu destruktīva darbība Skrīveru novada domes sēdēs, pārkāptas ētikas normas. Tas liecina par intelekta, politiskās kultūras un savstarpējās cieņas trūkumu.
Šobrīd esmu pagājis malā no aktīvas politiskās darbības. Darbs Pensionāru federācijas valdē, Skrīveru novada pensionāru biedrībā un rūpes par mazbērniem veido manu ikdienu. Gaidu pavasari, kad kļūs siltāks un mazāk vajadzēs kurināt. Šogad neparasti agri atgriežas dažas gājputnu sugas. Acīmredzot putni vislabāk zina, kad ir laiks doties mājup.
