Jau pavasarī es iznesu un noliku mūsu daudzdzīvokļu mājas pagalmā koka soliņu, tādu pavisam parastu, uz kura, ja labi grib, var sasēsties trīs vai četri pieauguši cilvēki, bet bērnu — pat vesels ducis. Šo soliņu pats savām rokām esmu pagatavojis. Tāpēc sargāju un žēloju kā acuraugu. Sākumā pa nakti nesu to mājās, no rīta agri atkal izliku zālītē pie mājas. Taču tad sapratu, ka vasaras karstajā tveicē cilvēki tieši vakaros un pat naktī vēlas ievilkt krūtīs vēsāku gaisu un atpūtināt kājas. Tāpēc kopš vasaras mans soliņš pagalmā ir visas 24 stundas.
Pamazām esmu pilnveidojis vidi pie soliņa. Noskatījos, ka bērni sēž, grauž saulespuķu sēklas un čaumalas met zemē. Ņēmu rokās slotu, saslaucīju, aizrādīju bērniem un noliku blakus soliņam mazu miskastīti. Viendien tā bija sākusi degt ar liesmu. Nekavējoties veicu izmeklēšanu un noskaidroju, ka 15 gadu vecais kaimiņš tur iemetis cigaretes izsmēķi un tāpēc plastmasas atkritumu tvertne burtiski izkusa uguns liesmās. Izrunājos ar nepilngadīgo kaimiņu. Sakopu vietu pie soliņa, noliku jaunu miskasti — tagad no dzelzs — un uz tās sarkaniem burtiem uzrakstīju, ka pie mums lūdzam nesmēķēt.
Vienvakar pats sēdēju uz sava soliņa, kājas sakrustojis, lasīju avīzi. Pienāca piecgadīgā kaimiņiene un paziņoja, ka šis ir viņas soliņš, viņai te vajagot izlikt savas lelles, lai es labāk ejot mājās pagulēt. Pirmajā brīdī saskaitos ne pa jokam. Sākām ar meitēnu strīdēties, soliņu dalīt, bet tad attapos un sevī nosmējos. Mazajai taisnība! Gāju pagulēt. Galu galā arī viņai taču ir tiesības uz šo soliņu tāpat kā visiem pārējiem.
Esmu noskatījies pa logu, ka gandrīz nekad mans soliņš nestāv tukšs, vienmēr tur kāds atpūšas. Pat mūsu sētas kaķi. Savukārt man, pensionāram, pateicoties soliņam, dzīvei ir radusies pavisam cita — dziļāka — jēga. Ar soliņu auklējos augu diennakti. Sieva pat kļuvusi greizsirdīga. Viņdien piesēdos pagalmā blakus kaimiņienei. Viņa man pateicās par soliņu. Sacīja: “Redzi, Teni, kad mūsu pagalmā ar pašvaldības ziņu uzņēmējs nocirta ozolus un to vietā uzcēla lielveikalu, viņš mums, blakusmājas iedzīvotājiem, solīja kompensēt zaļās zonas atpūtas samazinājumu, zālītē noliekot soliņu. Uzņēmējs ir aizmirsis, ko solīja. Pašvaldība neprasīja, lai viņš tur vārdu. Un mēs paši arī bijām par gļēvu, lai to prasītu. Bet tu ņēmi, uztaisīji soliņu, noliki to pagalmā un vēl rūpējies par to. Malacis, Teni, ja tu būtu 10. Saeimas deputāta kandidāts, es nudien balsotu par tevi!”
Lūk, tā viņa pateica… Un tagad es domāju, ka varbūt patiesi vajadzētu kandidēt. Man būtu daudz ieceru, pat sava programma par to, kā valstī uzlabot un sakārtot vidi.
