Neretieši Mirdza un Ints Trakini rīt, 28. janvārī, svinēs safīra kāzas. Pirms 45 gadiem kāzu dienā vedējmāte jaunajai sievai deva gudru padomu: “Vīrietim vienmēr jādod darbs! Ja viņam nav, ko darīt, liec dārzā ābeli pārstādīt!” Neretieši smejot
teic — daļa patiesības šajā teicienā ir, tomēr darba vienmēr pieticis un reizēm visu nevarēja paspēt padarīt, tāpēc ābeles pagalmā tomēr neesot pārstādītas.
Bērni nebeidz
pārsteigt
Trakinu ģimenē izaudzināti četri bērni — meitas Sandra, Inita, Gunita un lielo māsu lutinātais dēls Māris. Trakinu saimi kuplina arī septiņi mazdēli — Zintis, Elvis Kristiāns, Renarts, Dāvis, Reinis, Linards, trīs mazmeitas — Dita, Santa, Ketija un mazmazmeitiņa Kristela. “Bērni vienmēr sagādā mums pārsteigumus vārda un dzimšanas dienās, noteikti atceras arī apaļajās kāzu jubilejās. Sudrabkāzās meitas bija izšuvušas mazus dekoratīvus spilventiņus, uz kuriem mazbērni pasniedza Nameja gredzentiņus, esam bijuši vairākās teātra izrādēs un koncertos, uz kuriem mūs “aizsūtījuši” bērni,” stāsta Mirdzas kundze.
Trakinu pāris priecājas par to, ka bērni nekad negaida, lai svētkos vecāku mājās būtu klāts galds un māte dienu būtu pavadījusi pie plīts. Visi savā starpā sarunā, kad kurš brauks, un vecākiem atliek tikai uzņemt viesus, kuri paši rosās virtuvē, klāj galdu un vēl sagādā kādu pārsteigumu. Tā noteikti būs arī rīt, vecāku kāzu gadadienā.
Sarunā piedalās arī Mirdzas kundzes vīrs Ints, papildinot sievas teikto.
Apprecas saulainā dienā
— Vai atceraties, kā abi iepazināties?
— Mana dzimtā puse ir Krustpilī, pēc skolas beigšanas 1962. gadā braucu uz Neretu un sāku strādāt kolhozā “Draudzība”, kur esmu aizvadījusi visu mūžu — vairāk nekā 30 gadu. Ints tolaik bija dienestā, pārnāca tikai pēc trim gadiem. Tajā laikā Neretā bija ļoti aktīva sabiedriskā dzīve — komjaunieši bieži rīkoja kopīgus pasākumus un balles, bija ļoti aktīvi pašdarbnieki. Braukājām pa visiem kolhoza klubiem, jaunieši turējās kopā gan darbā, gan atpūtā, un tā arī iepazinos ar nākamo vīru, bet 1967. gadā apprecējāmies.
— Kā tolaik bija pieņemts? Vai precēties bija obligāti?
— Vairs neatceros, ko Ints sacīja, kad nolēmām precēties. Tas notika dabiski, sajūtas bija tādas, ka attiecības pāraug citā kvalitātē un precēšanās ir nākamais solis, lai tās turpinātos. Darbs bija kopīgs, intereses vairāk vai mazāk saskanēja, un domas par ģimenes veidošanu arī bija līdzīgas.
— Kāda bija jūsu kāzu diena?
— Kāzu datumu — 28. janvāri — izvēlējāmies, pakārtojot darbam, tam nebija nekādas simboliskas nozīmes. Noteikti negribējām kāzas Ziemassvētkos, Jaungadā vai Līgo dienā, kad jāsvin pavisam citi svētki. Pirms 45 gadiem bija ļoti skaista ziemas diena, auksta un saulaina, to mūsu apaļajās kāzu jubilejās visi joprojām atceras. Svinības bija tikai tuvāko radinieku lokā Inta tēva lauku mājās. Viņam tolaik bija zirgu ferma, ļoti skaista apkārtne, un kāzu otrajā dienā ārā kurinājām ugunskuru.
Pienākumus ģimenē nedala
— Kur jaunā ģimene sāka kopdzīvi?
— Kopdzīvi sākām Drustos, pāris kilometru aiz Neretas, tagad tā māja jau pavisam sabrukusi. Māja, kurā tagad dzīvojam, ir celta pašu rokām. Kad piedzima bērni un bija jāsāk domāt par skolas gaitām, nospriedām, ka bērniem skola būs tālu un vajadzētu dzīvot tuvāk pagasta centram. Kad sākām celt māju, te bija klajš lauks, no daudzajām Līvānu tipa mājām, kas tagad ir saceltas viena pie otras, tolaik nebija ne vēsts. Nebija arī elektrības, ilgu laiku dzīvojām, izlīdzoties ar akumulatoriem un sveču gaismu. Visi pūliņi panākt, lai te ierīko elektrību, bija veltīgi, taču, kad vecākā meita sāka iet skolā, paziņojām Izglītības pārvaldei, ka bērns mācās sveces gaismā, un divu dienu laikā mājā elektrība jau bija ierīkota.
— Kā visu paspējāt — izaudzināt četrus bērnus, strādāt kolhozā un vēl uzturēt savu saimniecību?
— Mūsu ģimenē nekad nav bijusi darbu dalīšana, nav bijuši strikti noteikti vīra un sievas pienākumi. Vienmēr jādara tas, kas tobrīd jādara. Kūtī vienmēr bija lopi, un man nekad neienāca prātā, ka es pēc darba varētu sēdēt un gaidīt, kamēr pārbrauks vīrs un izmēzīs no kūts mēslus vai sanesīs ūdeni. Visu, ko varēju, izdarīju pati, jo zināju: viņš tobrīd strādā, pārnāks vēlu, un man nav citas izejas, bet, tiklīdz varēs, steigs palīgā. Arī bērnus tā esam audzinājuši kopš mazotnes — ja tuvojās laiks, kad govis jādzen kūtī un mūsu nav mājās, bērni to izdarīja. Tas nebija piekodināts, nebija arī pavēlēts, bet viņi zināja, ka citādi nevar. Kā viņi prata, tā darbiņus padarīja, un reizēs, kad kaut kas īsti nebija izdevies, nepārmetām. Drīzāk paslavējām bērnus par to, ka viņi centušies, un, ja vajadzēja, paveicām darāmo otrreiz. Ģimenē ir ļoti svarīgi apzināties — kurš pirmais mājās, tas iekur krāsni, pagatavo vakariņas. Arī tagad zinu: ja mājās ieradīšos vēlāk par pieciem pēcpusdienā, man noteikti būs siltas vakariņas. Atzīšos, ka dažreiz esmu pat speciāli “aizkavējusies”. Protams, ja esmu mājās pirmā, ar vakariņām vīru sagaidu es. Esmu novērojusi, ka arī bērnu ģimenēs ir tāpat — kurš pirmais pārnāk, tas cenšas visu padarīt, lai otram ir prieks.
Tēvs pin bizes
— Vai vīrs nekad nav iebildis, ka pašam kādreiz jāgatavo vakariņas vai jānomazgā trauki?
— Ja es lasu grāmatu un viņš saka: man gribas kaut ko apēst, tad, pats par sevi saprotams, viņš aizies uz virtuvi, pagatavos kaut sviestmaizi un paēdīs. Tā nav nekāda problēma. Kad meitas bija mazas un strādājām kolhozā, man darbs sākās agri rītā. Zināju, ka Ints tiks ar visu galā — meitām bizes sapīs, būs paēdušas, saģērbtas un palaistas uz skolu. Tas nekas, ka bizes izjuka, pirms beidzās stundas, un meitenes reizēm žēlojās, ka tēva pītās bizes nav tik labas, tomēr to visu var pieciest.
Sarunā iesaistās arī Ints: “Lielāko daļu laika pavadīju darbā, braucu gan ar autobusu, gan kombainu. Sezonas laikā mājās pārrados tikai ap pusnakti, tā ka nekādām lielām nesaskaņām nemaz nebija laika. Pēc darba kolhozā vēl gaidīja mājas solis.”
— Kas, jūsuprāt, ir svarīgi, lai divi cilvēki spētu tik daudzus gadus neapnikt viens otram?
— Vissvarīgākais ir nedarīt otram pāri. Ir jāspēj otram dot brīvību, lai dara, ko grib, bet lai nedara pāri. Un atļaut otram darīt to, kas viņam patīk un sagādā prieku — vai tas ir vaļasprieks, sportošana vai kāda cita nodarbe. Nedrīkst otram kaut ko uzspiest ar varu, agrāk vai vēlāk novedīs pie strīdiem. Ja gribu lasīt grāmatu gultā, tad lasu!
Atrast īsto ābola
pusīti
— Ir jau droši vien bijuši arī kādi sīki strīdi, taču kā var visu mūžu nodzīvot, cienot otru cilvēku un pieņemot viņu tādu, kāds viņš ir?
— Zinu gan tagad to gudrību! Kad mūsu vecāki un vecvecāki bija dzīvi un jauni — vai tad tajā laikā bija svarīgs katrs vārds, kas kaut kur uzrakstīts? Ja tolaik abi tikai pateica, ka atbalsta viens otru darbos un domās, tad to nemaz nevajadzēja rakstīt. Cilvēki turēja savus dotos solījumu, paļāvās viens uz otru, lai tur vai kas. Domāju, ka arī ar mūsu solījumu, dodot jāvārdu, ir tāpat. Ja gadījies kāds stiprāks strīds vai nesaprašanās, nekad nav bijis pat domas, ka tāpēc jāšķiras un katram jādzīvo sava dzīve. Es tā riktīgi padomāju — vai tad šajā pasaulē būs kāds labāks, kura solījums būs spēcīgāks un noturīgāks par mūsējo?
— Mūsdienās laulību šķir arvien biežāk, un tikai daļa pāru kopā nodzīvo visu mūžu.
— Nevienu laulību vai attiecības nevar glābt, arī no malas neviens nevar palīdzēt, ja cilvēks neprot turēt doto solījumu. Tagad visi viens otram daudz ko sola, bet vai pilda? Protams, ja dzīvē gadās tā, ka viens ar otru nepavisam nevar sadzīvot, jākaujas, jāstrīdas un ar bailēm jāiet mājās, kas nu būs, tad gan nav nekādas jēgas tādai kopdzīvei. Bet, ja zinu, ka mani mājās kāds gaida, es tur varēšu atpūsties, ko tad vairāk man vajag?
— Jums ir pārliecība, ka esat atraduši katrs savu īsto pusīti?
— Atbildi uz šo jautājumu redzēju kādā televīzijas raidījumā. Tur apcerīgi stāstīja par to, kā Dievs vīriešiem un sievietēm meklēja atbilstošu pāri, katram iedalot ābolu. Atrodot atbilstošu otru pusi, varēja pārliecināties, ka esi atradis īsto. Pēc kāda laika Dievam apnika dalīt, tāpēc viņš paņēma visus ābolus, pārgrieza uz pusēm un izbēra, sakot — meklējiet paši savas otrās pusītes! Varbūt te arī ir tā dziļā doma — ja esi atradis savu īsto ābola pusīti, tad par to vari pārliecināties dzīves laikā. Ja tomēr gadījies paķert mazliet šķību, tad ir, kā ir, varbūt tomēr dzīves laikā izdodas pieslīpēties, bet, ja kopā saliek ļoti greizas ābola pusītes… Salds un skābs jau nu kopā neies, tad tur nav ko daudz ņemties!
***
Tagad, kad jau labu laiku algots darbs nav jāstrādā, arī lopu kūtī nav, Trakinu pāra ikdiena pakārtota Rites tautskolas ritmam, kur abi aktīvi darbojas, un mājas darbiem — lauku mājās vasarā jāpļauj zāle, jāravē dārzs un jākrauj malka. Mirdzas kundze gan teic: “Ieplānoju padarīt daudz, bet vakarā no daudzajiem darbiem tikai divus trīs esam izdarījuši. Es to saucu par vecuma slinkumu!”
