ViedoklisVērtē Andris Roziņš, pļaviņietis
Lai arī Saeimas vēlēšanas ir pēc mēneša, šobrīd vēl diezgan maz jūt priekšvēlēšanu gaisotni, jo nav ne reklāmas bukletu pastkastē, ne daudz diskusiju plašsaziņas līdzekļos, vien pāris plakātu ceļa malās. Iepriekš pirms vēlēšanām maz pievērsu uzmanību partiju programmām, bet tagad, tās palasot cītīgāk, sapratu, ka daudz neesmu zaudējis. Neko jaunu tur uzzināt nevar. Pārskatot lielāko daļu programmu, var saprast, kur radies teiciens: “Nu kā var nesolīt!” Visas vajadzīgās frāzes tajās ir — par pensijām un algām, bet tikai nav pateikts, kur tas viss radīsies. Piemēram, “Jaunā Vienotība” savā programmā paredzējusi vidējo algu Latvijā paaugstināt līdz 1500 eiro. Jau šobrīd tā esot ap 1400 eiro, bet cik daudzi tādu saņem? Internetā redzams video par šo tēmu, kura doma ir tāda — ja deputāti ēd gaļu, bet tauta kāpostus, tad vidēji visi Latvijā ēd kāpostu tīteņus…
Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!” — “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” savā programmā apgalvo, ka izpildījusi 80 procentus no iepriekš solītā. Kas to var izmērīt? Tādēļ prātā nāk Pāvela Rozīša romāna “Ceplis” viens no personāžiem. Deputāts pirms vēlēšanām devās pie cilvēkiem un uzklausīja viņu vēlmes. Pēc tam to visu iekļāva savās runās un solījumos, un tauta vismaz vārdos saņēma to, ko gribēja. Rozītis par to rakstīja pagājušā gadsimta 30. gados, līdzīgi ir arī tagad.
Partiju gatavošanos vēlēšanām var salīdzināt ar savulaik populāru sadzīves ķīmijas preču reklāmu televīzija, ka ir parastais pulveris, bet tagad arī jaunais, uzlabotais. Līdzīgi ir ar partijām, jo bija “Vienotība” un tagad ir “Jaunā Vienotība”, bet principā jau nekas daudz tajā nemainās. Lielākoties ir tie paši “vēži” citās kulītēs.
Arī citās partiju un apvienību programmās ir daudz solījumu. Tikai no tā vien pieņemt lēmumu vēlētājam ir grūti. Arī izskatot kandidātu sarakstus, lielākoties ir sveši vārdi, kuri nepiesaista uzmanību. Jauns pieteikums ir “Jaunajai konservatīvajai partijai”, bet vienīgais vairāk zināmais ir Jānis Bordāns, taču bažas rada divi bijušie KNAB darbinieki. Vēlēšanās startē arī tāda partija kā “Latviešu Nacionālisti”. Viss jau labi, bet tik krass nacionālisms tomēr neuzrunā. Turklāt laikā, kad virzāmies uz lielāku integrāciju.
Joprojām partijās ir daudz politisko tūristu, bet mazāk mūziķu vai aktieru, kuriem ar politiku maz saistības. Tas viss pagaidām nerada lielu pārliecību ne par vienu politisko spēku. Lēmuma pieņemšana vēl priekšā, bet, visticamāk, būs jāizvēlas kāds no mazākiem ļaunumiem. Vēlēšanas gan pienāks un paies, būs rezultātu gaidīšanas svinības, žēlošanās, cik kuram balsu ticis, bet, kamēr jaunie deputāti sāks “iesildīties”, tad vēl šūs tērpus Latvijas simtgades svinībām, gads jau būs beidzies, bet darbs tā īsti nebūs sācies. Ir daudzi deputāti, kurus vispār šajos četros gados neredz un nedzird. Ko tad viņi dara, jo arī uz tikšanos ar vēlētājiem brauc retais.
Esmu domājis par to, ka Latvijā jāsamazina Saeimas deputātu un ierēdņu skaits, ja jau iedzīvotāju kļūst mazāk.
Būtībā nav lielu ilūziju, ka nākamajos četros gados kaut kas mainīsies uz labo pusi, un ir neziņa par nākotni. Reiz iznāca diskusija par politiku ar apmeklētājiem veikalā, kur savulaik strādāju. Kāds sirms kungs ar pārliecību atzina, ka ne jau mūsu problēmas deputātus interesē. Viņiem pietiek savējo. Tā arī ir — nav laika un vēlēšanās iedziļināties tajā, kas notiek tālāk. ◆
Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
