Laikā, kad bērnudārzos trūkst vietu, bet vecākiem jāstrādā, mazuļu audzināšanā piedalās vecmāmiņas un vectēvi. Daudziem bērniem uz mūžu paliek atmiņā tieši vecvecāku dotais un mācītais. Šoreiz stāsts būs par omītēm (vārdi ir mainīti).
Neizlaiž no acīmAusmas kundzes vienīgā meita ar vīru dzīvo Rīgā, bet mazo Reini audzina omīte Ausma — vēl stipra un rosīga lauku māju saimniece. Kūtī mīt mājlopi un putni, māju sargā Reksis, bet peles ķer runcis Muris. — Meita Reinīti audzināja trīs gadus, tad sāka strādāt un zēnu atveda uz laukiem. Tas bija pavasarī, kad viss plauka un smaržoja. Trīsgadīgs puika ir ļoti zinātkārs, visu vajag aptaustīt un pagaršot. Sākums mums bija ļoti interesants, jo laukos gadalaiku maiņu izjūt krasāk nekā pilsētā, tāpēc katru dienu apguvām kaut ko jaunu. Es Reini nedrīkstēju izlaist no acīm, jo varēja notikt kāda nelaime. Visur abi gājām kopā — gan uz veikalu un pastu, gan govis slaukt un rukšus barot. Savi pienākumi bija arī Reinim, viņš nesa kādu vieglāku tīkliņu vai maizes doniņu aitām, vistām pabēra graudus, groziņā salasīja izdētās olas. Kad sākās ogu laiks, abi tās lasījām un vārījām ievārījumus. Siltajās vasaras dienās mazdēls labprāt skraidīja basām kājām un tā norūdījās, ka gandrīz nekad neslimoja, — stāsta Reiņa vecmāmiņa.Tā viņi dzīvo jau otro gadu. Kad zēnam būs seši gadi, vecāki viņu Rīgā iekārtos sagatavošanas klasē un pieteiks mācībām tuvākajā skolā. Taču Ausmas kundze labprāt mazdēlu audzinātu arī skolas laikā, jo pagastā ir laba pamatskola. Pagaidām gan viņa meitai un znotam to nestāsta, jo laika vēl diezgan. Nezin kāpēc viņai šķiet, ka meita tam nepiekritīs. Vecmāmiņa mazo tā iemīlējusi, ka bez viņa justos vientuļa, tomēr saprot, ka vispirms jādomā, kā labāk zēnam.Vecākiem nav laikaPavisam citādi divas mazmeitas audzina Aijas kundze. Dēls un vedekla ir bezdarbnieki un nevar iztikt bez stipro dzērienu lietošanas. Kad māte saņem pensiju, dēls nereti ierodas un naudu “aizņemas”, ja Aijas kundze to nedod ar labu, paņem ar varu.Mazmeitas skolu vēl neapmeklē, tāpēc vienmēr ir kopā ar vecmāmiņu. Aijas kundze līdz pensijai dzīvoja Ogrē, tad dzīvokli pārdeva un jaunu mitekli nopirka Aizkrauklē. Viņai ir samērā laba pensija un iekrājumi no saņemtā mantojuma, tāpēc mazmeitas ir labi aprūpētas, un no vecākiem viņām neko nevajag. Meitenes mīl omīti, bet tēvu un māti uzskata gandrīz vai par svešiem cilvēkiem, jo ģimene jau sen kopā nedzīvo. Vecmāmiņa nesaka ne labu, ne sliktu, jo domā, ka viņai pietiks spēka mazmeitas izaudzināt.Daudz vairāk Aijas kundzi uztraucas par dēlu un vedeklu, jo viņu nekaunība kļūst arvien lielāka. Zinot, ka mātei ir nauda, dēls dažkārt pat pieprasa savu mantojuma daļu jau tagad. Lai mazmeitas, ja liktenis vecmāmiņai tomēr būtu žēlīgs, nepaliktu uz ielas, Aijas kundze uzrakstīja testamentu, kurā nauda un dzīvoklis novēlēts mazmeitām. Līdz viņu pilngadībai tad visu pārvaldītu un meitenes audzinātu krusttēvs — otrs Aijas kundzes dēls.— Vīrs sen mūžībā, un dēli ir ļoti atšķirīgi. Jaunākais dzīvo viens, alkoholu nelieto, un viņam ir plašas intereses. Pats izvēlējās labu profesiju, mācījās un strādāja, kamēr man vēl nebija pensijas, vienmēr palīdzēja. Tagad varu iztikt, taču viņš vienalga mani un meitenes bieži vien iepriecina — nopērk kādu skaistu lietu vai aizved ekskursijā, vasarā padzīvojām Jūrmalā, un visi labi saprotamies. Vecākais dēls diemžēl jau kļuvis par alkoholiķi, kuram viss vienalga, ka tik būtu pudele! Tāpēc esmu pateicīga Dievam, ka mazmeitas varu audzināt bez vecāku palīdzības. Tomēr bieži sāp sirds, jo meitenītes taču ir dzīvu vecāku bārenes. Kad paaugsies, viņas varbūt kaunēsies par saviem vecākiem. Kad dēls kārtējo reizi aiziet ar manu naudu rokā, sirds notrīs no domas vien, ka par to var nopirkt pēdējo — liktenīgo pudeli…
