Ģimenes ārste Inga Apeināne atzīst, ka viņas dzīvē lielākās vērtības ir ģimene, darbs un harmoniska apkārtējā vide, kurā dzīvo.
Ģimenes ārste Inga Apeināne atzīst, ka viņas dzīvē lielākās vērtības ir ģimene, darbs un harmoniska apkārtējā vide, kurā dzīvo. Liela nozīme ir arī aktīvai atpūtai svaigā gaisā, kas ir vislabākais veids, kā uzņemt enerģiju. Ikdienā, pieņemot pacientus ģimenes ārstes praksē Neretā, nākas saskarties tikai ar dzīves tumšo pusi — sāpēm, slimībām un sūdzībām. “Ārsts nav visvarens,” viņa nosaka, tomēr vienmēr gatava uzklausīt pacientu problēmas un palīdzēt tās atrisināt. Saruna ar Ingu Apeināni tapusi pēc lasītāju ieteikuma.
Mutē neskatīšos!
— Kad sapratāt, ka vēlaties kļūt ārste?
— Nespēju sevi iedomāties nevienā citā profesijā, lai gan manā ģimenē un tuvākajos rados nav neviena medicīnas darbinieka. Pirmā saskarsme ar medicīnu bija skolas laikā, kad piedalījos medmāsas Veras Siņicinas vadītajā sanitārās kopas pulciņā, tolaik arī radās interese uzzināt ko vairāk par to, kā palīdzēt cilvēkiem. Spilgtā atmiņā ir arī ciemošanās reizes pie klasesbiedrenes, kuras mamma bija medmāsa, un viņai mājās vienmēr bija šokolāde. Iespējams, no bērnības palicis zemapziņā, ka ārstiem ir labi apmaksāts darbs, un tas kaut kādā veidā mani ietekmēja, domājot par profesijas izvēli.
— Kāpēc izvēlējāties kļūt par terapeiti, nevis, piemēram, par ķirurģi?
— Apjautu to tikai studiju procesā un pēc pirmās darba pieredzes, jo sākumā stājos Stomatoloģijas fakultātē, bet paliku pirmā “aiz svītras”. Gadu nostrādāju Neretas poliklīnikas zobārstniecības kabinetā par sanitāri. Gada pietika, lai saprastu, ka skatīties pacientu mutēs nav tas darbs, kuru vēlētos darīt visu mūžu. Stājos vēlreiz Medicīnas akadēmijā, tikai šoreiz Ārstniecības fakultātē. Sekoja seši gari studiju gadi un braukāšana no Neretas uz Rīgu. Izbaudīju studentes dzīvi ar visiem tās jaukumiem un trūkumiem, jo tolaik jau bija piedzimusi mana vecākā meita Elza.
Tuksnesī ar kompasu
— Kā izdevās apvienot studijas, ģimenes dzīvi un meitiņas audzināšanu?
— Paldies jāsaka vīram Jānim, kurš lielākoties laiku pavadīja viens kopā ar meitiņu, kamēr es studēju. Vairākas reizes gribēju studijas pamest, taču Jānis vienmēr atbalstīja un grūtos brīžos teica, ka jāiztur, ka nedrīkstu padoties un atkāpties. Pirmo gadu īrējām dzīvokli Rīgā, vēlāk es braukāju no Neretas uz Rīgu. Studējot medicīnu, jāapgūst ļoti daudz specifisku terminu, jāmācās latīņu valoda, un tas aizņem daudz laika. Var sacīt, ka ne tikai vīra, bet arī mūsu abu vecāku dzīves tolaik bija pakārtotas manām studijām, jo arī viņi ļoti daudz palīdzēja un atbalstīja.
— Lai gan jums bija ģimene, teicāt, ka paguvāt izbaudīt arī studentu dzīves jaukumus!
— Studiju laikā ieguvu daudz labu draugu un tolaik “saslimu” ar kāpšanu kalnos — izbraukājām Slovakiju, Krimu. Kaukāzu izstaigājām ar 20 — 30 kilogramu smagām mugursomām, kurās bija pārtika un teltis. Divas nedēļas pavadījām tuksnesī, un vienīgais orientieris bija kompass. Kā mēs tur neapmaldījāmies un iztikām bez ūdens, vēl tagad nesaprotu. Arī tagad patīk kāpt kalnos, un es priecātos, ja tas iepatiktos arī maniem bērniem. Pirms pieciem gadiem kopīgi kāpām Norvēģijas kalnos, bija grūti, bet skaisti. Nepatīk, ka mūsdienās kalnos kāpšana ir kļuvusi par komercizklaidi — aizbrauc, bet tur viss jau gatavs — salikti āķi, laipiņas un kāpnes, cilvēkam nav jāpārvar nekādi šķēršļi.
Praviešus savā zemē neciena
— Kur sākāt strādāt par ārsti un kāpēc nolēmāt atgriezties Neretā?
— Esmu dzimusi un augusi Neretā, te dzīvo mani un vīra radinieki, man patīk šī vieta. Dzīve pilsētā mani nekad nav vilinājusi, tās vide liekas bezpersoniska un traucē labi justies. Mana pirmā darbavieta bija Mazzalves feldšerpunkts, un es spēju novērtēt, ka pašvaldības darbinieki tolaik man deva iespēju sākt strādāt. Biju nepieredzējusi, reizēm pašai trīcēja kājas no uztraukuma, visu laiku domāju, vai daru pareizi. Vēlāk piedāvāja darbu Neretas slimnīcā ar noteikumu, ka man būs rentgenoloģes sertifikāts, ko pēc gadu ilgām mācībām Rīgā arī ieguvu.
— Vai atceraties pirmos darba gadus Neretā?
— Mans pirmais un lielākais praktiskais skolotājs Neretas slimnīcā bija dakteris Atis Blumbergs, kurš teica man tā: “Praviešus savā zemē neciena.”. Šie vārdi man ļoti cieši palikuši atmiņā.
Ārsts nevar visu
— Kad izveidojāt pati savu ģimenes ārstes praksi?
— 1999. gadā ieguvu ģimenes ārstes sertifikātu, bet no 2001. gada man ir pašai sava ģimenes ārstes prakse. Pozitīvi ir tas, ka ārsts pats ir saimnieks savām finansēm, tikai viņš kontrolē savu “maku” un pats arī atbild par naudas izlietojumu. Tiešajiem darba pienākumiem — pacientu konsultēšanai un ārstēšanai — traucē lielās papīru kaudzes. Katra iestāde prasa no viena ārsta tik daudz, ka reizēm aizmirsti — galvenais nav papīru sarakstīšana, bet cilvēku ārstēšana. Man ir ap 1700 pacientu, un manā praksē strādā divas medmāsas, viena Neretā, otra Pilskalnē. Katru dienu iznāk pieņemt ap trīsdesmit pacientu ar dažādām sūdzībām un jautājumiem, tāpēc reizēm jāstrādā arī kā psiholoģei. Cilvēkiem jāsaprot, ka ārsts nespēj darīt brīnumus un palīdzēt ne vienmēr ir viņa spēkos. Bieži pacienti nāk ar ielaistām kaitēm. Tās ir daudz grūtāk izārstēt. Iedzīvotāji par maz uzmanības velta savai veselībai.
— Ar kādām sūdzībām pacienti visbiežāk pie jums nāk ?
— Mūsu sabiedrība noveco, un liela daļa manu pacientu ir gados veci cilvēki, kuriem ir vecumam raksturīgas slimības. Cilvēki nepievēršas profilaksei, kamēr slimība vēl nav jūtama. Pacientu vidū palielinājies skolēnu skaits, kuriem ir dažādas gremošanas problēmas, ko veicina nepareizs uzturs un neregulāra ēšana. Bērniem no pārāk pasīva dzīvesveida jau agri rodas stājas un imūnsistēmas problēmas. Neretā ir iespēja ievietot slimnīcā vecus cilvēkus, kur viņus apkops un par viņiem parūpēsies, bet reizēm iedzīvotāji nespēj novērtēt, ka mums ir tāda iestāde, kura vienlaikus pilda gan medicīnisko, gan sociālo funkciju.
— Kādus jaunus pakalpojumus cenšaties piedāvāt saviem pacientiem?
— Šoruden iegādājāmies lāzerterapijas aparātu, ar kuru varēsim palīdzēt pacientiem ar dažādām muguras, locītavu un nervu sāpēm. Cenšos palīdzēt saviem pacientiem, lai viņiem pēc iespējas mazāk būtu jābrauc kur citur.
Kur dabūt kāpostus?
— Ko darāt savas un ģimenes veselības labā?
— Ja kāds no ģimenes saslimst, uzskatu, ka trīs dienas nav jādara nekas, lai organisms cīnās ar slimību pats. Ļoti reti lietojam medikamentus, jo liela nozīme ir profilaksei. Pagrabā visu ziemai sarūpējam no sava dārza — no dārzeņiem līdz ievārījumiem, saldētava pilna ogām. Skābējam pašu izaudzētos kāpostus. Reiz slimnīcā dzirdēju kolēģes runājam par skābiem kāpostiem. Iesaistījos sarunā un sāku stāstīt, kā tie pareizi jāskābē, bet kolēģes izbrīnītas iesaucās: “Dakterīt, kāpostus tagad pērk veikalā!”.
— Virtuvē arī patīk rosīties?
— Ja ir brīvs laiks, noteikti. Vislabāk patīk cept dažādas plātsmaizes, kūkas un cepešus. Galvenais, ka ģimenei garšo un viņi prot novērtēt mājās gatavotu ēdienu.
Ar zemūdens niršanas sertifikātu
— Ir kādi sapņi, kurus izdevies piepildīt?
— Pagājušajā gadā nokārtoju zemūdens niršanas sertifikātu un tagad varu nirt jebkurā pasaules ūdenskrātuvē. Esmu bijusi Sarkanajā jūrā Ēģiptē — pasakaina sajūta, kad peldi starp krāsainām zivīm, jūras ežiem un koraļļiem. Aizmirstas pilnīgi viss. Esmu bijusi arī Izraēlā un Krimā, ilgi dzīvoju ceļojumu ietekmē. Noskatījos Liepājas teātra izrādi “Romeo un Džuljeta” mūsdienu versijā, lielākā daļa izrādes notiek baseinā. Arī tas manī raisīja pārdomas un atstāja spiltu iespaidu.
No dzīves nav jānogurst
— Vai rodat dzīvesprieku ikdienišķās lietās?
— Strādājot ar cilvēkiem, ikdienā nākas ļoti daudz runāties, tāpēc mājās vairāk klausos, nevis runāju. Vasarā vislabākā atpūta ir rušināties dārzā. Pārgājieni, kāpšana kalnos un ekskursijas — tas viss dod milzīgu enerģijas lādiņu. Izmantojam Neretas apkaimes brīnišķīgo dabu — pakalnus, ezerus un upes. Ne vienmēr ir tālu jābrauc, lai redzētu kaut ko skaistu.
— Ko vēl darāt kopā ar bērniem?
— Jau vairākus gadus stādām mežu, esam iestādījuši 40 000 kociņu. Šogad ar ģimeni un draugiem iestādījām 22 000 bērziņu, arī tas sniedz gandarījumu par paveikto. Man ļoti patīk bērni, tāpēc pie mums vienmēr ciemojas arī mūsu bērnu draugi, vasarā kopīgi ejam peldēties. Domāju, katram pašam jāatrod veids, kā atpūsties, kā sevi pozitīvi uzlādēt un nenogurt no dzīves. Es vienmēr cenšos iemācīt saviem pacientiem, ka visas slimības rodas no nesakārtotām domām, no neizrunātiem vārdiem un iekšā paturētiem pārdzīvojumiem. Nav tādas burvju tabletītes, kuru ārsts ieteiks iedzert, un veselības problēmas atrisināsies. Saviem pacientiem un arī lasītājiem iesaku slimību nemeklēt, bet, ja tā ir atnākusi, nebaidīties, neslēpt, bet droši iet pie ārsta. Mocīties neziņā ir sliktāk nekā savlaikus noteikt diagnozi un sākt ārstēšanu.
Viens otram
Sarunā iesaistās Ingas vīrs Jānis un stāsta par kopīgiem piedzīvojumiem: “Tolaik vēl nebijām precējušies, kad izdomājām braukt cauri Maskavai uz Toljati pēc žiguļa rezerves daļām, kuras Latvijā tad nevarēja tik vienkārši dabūt. Sēdāmies žigulī un braucām, dzīvojām ceļmalā teltī, taču līdz galamērķim nokļūt bija krietni sarežģītāk, nekā sākumā likās — pa ceļam žigulim nosēdās akumulators. Es sēdēju pie stūres, un Inga to stūma pa Maskavas ielām. Tas bija varens skats! Atceros gadus, kad Inga braukāja uz Rīgu. Tad nebija tādu mobilo tālruņu, kas ļautu sazināties. Vienreiz sazvanījāmies, sarunājām, un norunātais bija jāpilda. Vairākas reizes esam ceļā samainījušies — es ar automašīnu braucu uz Rīgu Ingai pretī, viņa ar autobusu jau izbraukusi no Rīgas uz Neretu. Esam saluši, viens otru gaidot.”
Sarunājamies Apeinānu ģimenes mājas dzīvojamajā telpā, kur vieta ir gan jaunākās meitas Montas spēļu stūrītim, gan mājīgam kamīnam, pie kura tumšajos ziemas vakaros ir īpaši omulīgi. Te ir ģimene, runcis Pičs un mājas, kurās gribas atgriezties un priecāties, ka viņi viens otram ir.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Inga Apeināne.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1968. gada 26. augusts, Nereta.
NODARBOŠANĀS: ģimenes ārste, rentgenoloģe.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beigusi Latvijas Medicīnas akadēmiju.
ĢIMENE: vīrs Jānis, trīs bērni — Elza un Agris mācās Neretas vidusskolā, Monta apmeklē bērnudārzu “Ziediņš”.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
VAĻASPRIEKS: dārza darbi, kāpšana kalnos, kulinārija un zemūdens niršana.
