— Pēdējos gados mana dzīve rit četrās sienās, — saka vientuļā pensionāre Marijas kundze. — Par dzīvi, kas virmo ārpus mana dzīvokļa, uzzinu no televīzijas ziņām, rajona laikraksta, no telefonsarunām, no radiem, kaimiņiem un paziņām, kas mani regulāri apciemo.
— Tā kā esmu vientuļa pensionāre, vairākas reizes mēnesī mani apmeklē aprūpētāja. Nesen man bija insults. Ātrā palīdzība gribēja vest uz slimnīcu, bet es atteicos. Kā tad es nomaksāšu divistabu dzīvokļa komunālo pakalpojumu rēķinus, ja par slimnīcā pavadītu diennakti jāmaksā 12 latu? Man jau nav kā citiem pensionāriem, kuriem pensijas indeksē. Es savulaik izmantoju iespēju saņemt vīra pensiju, līdz ar to tagad esmu zaudētāja, jo mana pensija ir kā piemineklis — nemainīga. Mūsu valstī skaitļi svarīgāki par cilvēkiem. Es nevienam nenovēlu pārciest tās sāpes un mokas, kādas ir man. Ļoti sāp kāju un roku locītavas. Pa istabu pārvietojos tikai ar kruķi. Ja virtuvē uz plīts uzlieku vārīties ūdeni tējkannā, nevaru, piemēram, pēkšņi izdomāt un aiziet līdz lodžijai pēc kāpostiem. Bail pat iedomāties, kas notiktu, ja es pakristu. Pērn man tā gadījās, uz grīdas nogulēju nepilnu diennakti, jo pati saviem spēkiem piecelties nevarēju. Pēc insulta man ir vājāka atmiņa. Līdz šim tā nebija, ka es kādu tuvu cilvēku būtu aizmirsusi apsveikt vārdadienā vai dzimšanas dienā. Šodien pa tālruni runāju ar māsasmeitu, un viņa man stāstīja, kā nosvinējusi vārdadienu. Un tikai tagad atcerējos, ka es viņu šogad aizmirsu apsveikt. Tagad man daudzas lietas aizmirstas, piemēram, brīžiem nevaru teikumu pateikt līdz galam, jo aizmirstu kādu vārdu. Nu nav jau vecums nekāda medusmaize. Bet ir arī lietas, kas iepriecina. Man mājās jau sanākuši Lieldienu zaķi. Tos pirms Pūpolsvētdienas uzdāvināja radiniece. Ir arī krāsainas šokolādes olas. Tik krāšņas es līdz šim nebiju redzējusi. Tās es pagaidām neēdīšu, lai ilgāk varu par tām papriecāties.