vērtē Imants Kaziļuns, laikraksta “Staburags” reportieris
Opera “Izvirtības hronika” Baltajā namā Rīgā nākamo reizi būs skatāma 10. martā, bet man bija iespēja šo pretrunīgi vērtēto uzvedumu vērot pirmizrādē. Nepretendēju uz kompetenta eksperta viedokli, tā vietā aprakstīšu parastā ierindas skatītāja pieredzi. Vispirms silts ieteikums tiem, kas Operas mājā iegriežas retāk vai šoreiz to darīs pirmo reizi — obligāti izlasiet izrādes aprakstu, kas atrodams, piemēram, mājaslapā opera.lv. Atzīšos, es to neizdarīju.
Otrkārt, ja vien iespējams, biļetes iegādājieties ar nolūku sēdēt tādā vietā, no kuras labi saskatāms ekrāns virs skatuves un kurā kā karaokes versijā parādās mākslinieku dziedātais teksts. Arī šeit pieļāvu kļūdu, un, lai kaut cik varētu sekot līdzi uz skatuves notiekošajam, laiku pa laikam nācās noliekties neērtā pozā, un, iespējams, traucējot citiem skatītājiem.
Tiem, kuri pieraduši pie operām, kurās var baudīt patīkamas ārijas un pēc izrādes tās vēl ilgi skan galvā, šī būs vilšanās. Solisti vienkārši izdzied tekstu. Krievu komponista Igora Stravinska mūzika šim darbam no speciālistu viedokļa esot kā vairāku dižgaru, piemēram, Baha un Verdi, baroka laika un klasicisma apvienojums. Ik pa laikam šādas nianses tiešām varēja noķert. Tērpi un dekorācijas pārsteidz ar vērienu, uzdrīkstēšanos un patiks tiem, kuri vēlas redzēt vizuāli krāšņas izrādes. Tērpi gan nav ar akcentu konkrētam laika periodam, drīzāk ir futūristiski — izteikti mākslīgi, pārspīlēti spilgti. Te var uzteikt scenogrāfu Didzi Jaunzemu un kostīmu mākslinieci Yashi (Jaši Tabassomi), kura savulaik savu arodu mācījusies pie modes ikonas Vivjenas Vestvudas. Tiem, kas pazīstami ar Vivjenas rokrakstu, to atpazīs arī “Izvirtības hronikā”.
Iestudējuma režisorei Margo Zālītei, kura savus darbus dēvē par “kustīgām sāpju gleznām”, kas balansē starp realitāti un šķietamību, arī šoreiz uz Operas skatuves patiesi izdevies radīt kārtējo gleznu. No koši pārsātināti sārti dzeltenai, atklājot uzdzīvi, ielasmeitas, priekamājas dzirksteļojošo pulsāciju, līdz melnbaltai — galvenā varoņa Toma Reikvela un viņa mūžīgā pavadoņa, dvēseles ēnas Nika Šedova eksistencionālo pārdomu brīžos. Pie “stabilām” vērtībām pieradušam skatītājam, iespējams, šokējoši būs redzēt “kailas” sievietes ar pārspīlēti kuplām ķermeņa formām un tādus pašus vīriešus. Tiesa, “kailums” ir panākts ar tērpiem, bet tieši šādi skatītājam nepārprotami parāda priekamājas sakāpināti seksuālo gaisotni.
Vai uzvedums mani izklaidēja, vai atpūtos? Garie Toma un Šedova dialogi uzdzina patīkamu miegu, un miegs nenoliedzami ir atpūta. Vai manī raisījās pārdomas no redzētā un dzirdētā? Kaitināja vairāku solistu sliktā angļu valoda, bet iepriecināja videografikas izmantošana. Tā bija iederīga, atdzīvināja, pastiprināja uz skatuves notiekošo, lai gan brīžiem tās izmantošanas jēga nebija līdz galam skaidra. Ja man izrāde būtu jāvērtē ar zvaigznītēm, ballēm vai kā citādi, tad skalā no viens līdz pieci liktu trīs. ◆
