Katru reizi, dzirdot kādu lamājam valdību, pie sevis nodomāju — lamātie politiķi — vīri un sievas, visi reiz gāja skolā, izglītību ieguva no skolotājiem. Skolotājus mēs cienām, godinām, pārsvarā viņiem veltām labus vārdus, bet viņu “produktu” — šodienas 40-gadīgos un vecākus, īpaši tos, kas nonākuši Saeimā, neieredzam. Izklausās pēc paradoksa — labie cilvēki skolotāji izveidoja sliktos politiķus. Vieni, aizstāvot skolotājus, vainos sistēmu, kādā dzīvojām, partiju, kas noteica “pareizo” kursu, un lielākoties viņiem būs taisnība. Brīvdomātājus, radošas personības tolaik “nokāva” saknē. Ja klasē vēstures stundā kāds iedrošinājās skolotājam pajautāt par izvešanu, viņu tūlīt aizraidīja pie skolas direktora. Tāpēc jāsamierinās ar šīs izglītības sistēmas augļiem, cerot, ka šodien skolā “dzimst” īstie brīvās Latvijas veidotāji. Mazi iedīgļi jau redzami. Saskarsmē ar vidusskolu beigušajiem jūtams cits pasaules redzējums, citāda attieksme pret līdz šim pastāvošajiem “tabu”. Tomēr lielākā daļa, augusi jaunajā, digitālajā ērā, ir apjukusi no vārda un domu brīvības, neierobežotajām izvēlēs iespējām. Diemžēl skola joprojām nav spējīga iemācīt orientēties šajā jaunajā laikā. To nesen Aizkraukles novada ģimnāzijā notikušajā skolotāju konferencē uzsvēra arī Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars Catlaks. Izveidot jaunieti, kurš būs gatavs kādai nākotnes profesijai, šobrīd neiespējami, un tas arī nav skolas uzdevums. Mērķis ir izveidot cilvēkā domāšanas modeli, kas tā lietotājam ļautu kļūt kompetentam digitālajā laikmetā. Lai viņš, piemēram, prastu analizēt informāciju un, to izmantojot, rastu risinājumu. Tieši tāpēc jau no 1. klases bērniem būtu jāmāca gan svešvaloda, gan informāciju tehnoloģijas. Daudzi tam iebilst, un viņi pārsvarā ir šie padomijas produkti, kas šodienas jaunatni salīdzina ar savu skolas laiku, savām vērtībām. “Manā laikā tā nebija,” bieži ir vienīgais arguments. Tas attiecas gan uz lēmumu par izglītības sistēmas reformu bremzētājiem, gan bērnu vecākiem. Patiesībā abas šīs cilvēku kategorijas nav iemācītas būt redzošiem šodienā, būt vienmēr atvērtiem jaunajam, nav spējīgi pieņemt citādo. Esam kā laika griežos, kad vecās pasaules rēgi spītīgi vēlas paturēt virsroku, bieži neapzinoties savu bezspēcību. Vēl liels un grūts darbs veicams skolotājiem, uz kuru pleciem nu likta jaunas — gudrākas sabiedrības — radīšana. Šodiena ir kārtējais mazais solis tai pretī. ◆
