Pēc seniem latviešu tautas ticējumiem 2. februārī svinama Sveču diena, kad esot daudz jāēd, daudz jātērē un jālej sveces.
Pēc seniem latviešu tautas ticējumiem 2. februārī svinama Sveču diena, kad esot daudz jāēd, daudz jātērē un jālej sveces.
Sveču dienas tradīcija radusies senos laikos, kad ļaudīm vēl nebija pulksteņu un laiku noteica pēc saules, mēness un zvaigznēm. Tā kā ar galveno gada laika iedalījumu — saulgriežu svētkiem — vien nepietika, precīzākai laika noteikšanai bija vajadzīgs sīkāks iedalījums.
2. februāris — Sveču diena — ir ziemas vidus, un tai bija savas dziesmas, rotaļas, paražas un īpaši ēdieni. Lai gads būtu jautrs, labs un pats cilvēks būtu skaists, Sveču dienā jādzer alus, jāēd cūkas gaļa, jāsmejas, jādzied un jābūt jautram. Meitām jāēd dzērvenes, lai būtu sārti vaigi. Bet galvenais šajā dienā tomēr ir sveču liešana. Sveces lejamas tieši Sveču dienā, lai tās jo gaiši un taupīgi degtu. Ja sveču lējējs dusmojas, tad sveces tumši deg un sprakšķ.