Amerikas sociālistiskā partija 1909. gadā izsludināja februāra pēdējo svētdienu par Nacionālo sieviešu dienu. To svinēja līdz 1913. gadam.
1910. gada 27. augustā Kopenhāgenā notiekošajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē (Otrās internacionāles VIII kongresā) vācu sociāliste Klāra Cetkina ierosināja sākt svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu. Viņu atbalstīja Vācijas sociāldemokrātu partijas Centrālās komitejas locekle Helēna Grinberga, apstiprinot 19. martu kā šādas dienas svinamo datumu. 1911. gadā 19. martu kā Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu visai plaši svinēja sociāldemokrāti un viņiem simpatizējošie Vācijas, Austroungārijas impērijā, Dānijas karalistē, Šveicē. 1913. gadā Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu Vācijā svinēja 12. martā, Austroungārijas zemēs, Šveicē, Nīderlandē — 9. martā, Krievijas impērijā un Francijā — 2. martā.
1914. gadā lielākajā daļā Eiropas valstu šo dienu sāka svinēt
8. martā. 1921. gadā Padomju Krievijā II Komunistiskajā sieviešu konferencē nolēma atzīmēt Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu 8. martā, pieminot 1917. gada 8. martā Pēterburgā notikušo sieviešu streiku, kas aizsāka Februāra revolūciju.
1966. gada 8. maijā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumu Starptautisko sieviešu dienu izsludināja par valsts svētkiem un brīvdienu. Līdz 2008. gadam Latvijā Starptautisko sieviešu dienu nesvinēja ideoloģisku apsvērumu dēļ, saistot to tikai un vienīgi ar PSRS okupācijas mantojumu, tomēr kopš 2008. gada tā oficiāli atzīta par atzīmējamu dienu, taču ne brīvdienu. Tradicionāli 8. martā sievietes sveic ar ziediem un laba vēlējumiem.
