Tikuši galā ar sesiju, janvāra beigās mēs, divi latviešu studenti, kas sevi dēvē par ceļotājiem, nevis tūristiem, divām mugursomām plecos devāmies pretī saules, sociālisma un salsas pārņemtajai zemei — Kubai.
Tikuši galā ar sesiju, janvāra beigās mēs, divi latviešu studenti, kas sevi dēvē par ceļotājiem, nevis tūristiem, divām mugursomām plecos devāmies pretī saules, sociālisma un salsas pārņemtajai zemei — Kubai.
Ierodoties Kubā, neatkarīgi no tavas nacionalitātes, sociālās situācijas un politiskās pārliecības tu uzreiz tiec pieskaitīts īpašai cilvēku “pasugai” — tūristiem. Līdz ar to viss, kam ar tevi ir lemts notikt, ir šī “titula” radītās sekas.
Brauciena mērķis bija apskatīt šo eksotisko un tik daudz aprunāto brīvības salu, lai uzzinātu, cik daudz no stereotipiskās informācijas par Kubu atbilst reālajai dzīvei. Jau vairākus mēnešus iepriekš bijām iepazinuši informāciju par apmešanās vietām, pārvietošanās iespējām, kā arī izplānojuši maršrutu, lai daudzpusīgāk ieraudzītu Kubu. Apzināti centāmies izvairīties no tūrisma objektiem.
Norunai nekādas vērtības
Kubā ielidojam vakarā, kad Havana jau grimst tumsā. Pirmais, ko izdarām lidostā: dolārus iemainām vietējā valūtā jeb Kubas konvertētajos peso (CUC). Liels ir mūsu pārsteigums uzzinot, ka par konvertāciju tiek atskaitīti 10% no summas, un kopā ar kursu (USD 1 = CUC 0,89) katrā valūtas maiņas reizē nākas zaudēt 20%.
Tiklīdz nauda ir samainīta, no nekurienes uzrodas indivīds ar tumšu ādaskrāsu un jautā, vai nevajag taksi. Mēs atbildam apstiprinoši un dodamies līdzi mūsu biedram. Pa ceļam līdz auto viņš apjautājas, no kurienes esam un kur grasāmies apmesties. Mūsu komunikācija notiek, apvienojot angļu un spāņu valodas zināšanas. Ņemot vērā ceļvedī sniegtos praktiskos padomus, pirms iekāpšanas mašīnā vienojamies par samaksu — CUC 25 (dārgi, taču ir vēls, esam noguruši un nav vēlēšanās kaulēties). Nonākot galā un pārprasot par samaksu, melnādainais draugs neminstinoties saka — CUC 30. Mēs atgādinām par iepriekš norunāto, taču viņš smiedamies atvainojas un teatrāli paziņo, ka aizmirsis, vai teicis CUC 30 vai 25. Šajā mirklī saprotam svarīgu nosacījumu — pirmā nosauktā preces vai pakalpojuma cena var mainīties jebkurā virzienā, tāpēc nokaulēt cenu ir tikai godīga tirgus politika.
“Draudzīgums” par maksu
Kubā tūristi var izvēlēties — palikt viesnīcā vai noīrēt istabu privātās viesu mājās, sauktās par “casas particulares”. Tā var rast personiskāku saikni ar kubiešiem, tās ir arī lētākas. Istaba ar atsevišķu vannasistabu uz vienu nakti divām personām maksā CUC 20—25.
Pirmās divas naktis pavadām Havanas pilsētas daļā Vedado, augstas ēkas 14. stāvā, no kura paveras fantastisks skats uz Havanu naktī un saulei austot. Pārciešot nakti, lai aprastu ar laika maiņu, nākamo dienu veltām Havanas apskatei. “Casas” īpašniece Marta mūs brīdina, lai izvairāmies no pārspīlēti draudzīgiem cilvēkiem, kas gatavi palīdzēt un aizvest uz meklēto vietu. Ne jau aiz kāda ļauna nolūka, tikai ar mērķi par palīdzību saņemt samaksu. Tikko izejot no mājas, pārbaudām šo sistēmu praksē. Smaidīgs pretī nākošs kubietis apstādina mūs ar jautājumu: “Where are you from?”.* Atbildam, ka no Latvijas, un turpinām ceļu. Viņš neatlaidīgi seko un vēlas zināt, cik ilgi jau esam Kubā, kurp ejam, viņš varot parādīt ceļu. Pieklājīgi atsakām: “No, gracias!”.** un dodamies tālāk.
Ar savu gaišo ādaskrāsu ļoti izceļamies starp apkārtējiem un jau pa gabalu vienu pēc otra dzirdam izpalīdzēt gatavus izsaucienus “Taxi!”.
Pārtikas lielveikali patukši
Pēc ilgiem meklējumiem atrodam vienu no nedaudzajiem pārtikas lielveikaliem, kur ceram iepirkt pārtiku, lai nevajadzētu tērēt naudu kafejnīcās, taču secinām, ka tie ir samērā patukši. Šī un arī citu veikalu plauktos redzam cepumus, konservus, makaronus, buljona kubiņus un saldumus. Dažos var nopirkt arī baltmaizi un ievārījumu. Turklāt cenas augstas — pat ar visu inflāciju Latvijā par tādu pašu naudu var nopirkt vairāk.
Iegādājamies cepumus, maizi un ūdeni un dodamies uz Revolūcijas laukumu, kur bijušais Kubas prezidents Fidels Kastro teica savas runas. Pēc tā apskates ar ceļvedī ietverto karšu palīdzību un kubiešu izvaicāšanu lēnām virzāmies uz centru un vecpilsētu. Taupības nolūkos pārvietojamies kājām un izsaucieniem ar taksometru piedāvājumiem vairs nepievēršam uzmanību. Viss ielu tīkls ir veidots kā vienvirziena ielas, un tikai dažas galvenās ielas jeb avēnijas ir divvirzienu ielas ar atdalošu koku aleju starp brauktuvēm.
Pa ceļam uz centru paveras skati, kas raksturīgi lielākajai daļai Kubas pilsētu — pussabrukušas, apdrupušas ēkas, kas saglabājušās no spāņu kolonizācijas laikiem, un rodas iespaids, ka tās nav atjaunotas pat kopš revolūcijas beigām. Ielu malās cilvēki pārdod kafiju, hamburgerveidīgas maizītes ar šaubīga izskata gaļu, saldumus, zobupastu. Nav runas par kādām sanitārajām vai higiēnas prasībām, taču visi vietējie tos tik un tā pērk.
Reklāmu vietā Kastro citāti
Uz māju sienām, stabiem, ceļu malās reklāmu vietā redzami dažādi plakāti ar lozungiem, nacionālo varoņu attēliem, revolūcijas idejām, Kastro citātiem.
Pilsētas centrā ainava ir krietni savādāka — mājas, muzeji ir restaurēti un labi uzturēti, ielas sakoptas, spilgti atklājot pieaugošo tūrisma attīstības tendenci. Apmeklējam Revolūcijas muzeju, kur savā laikā bijusi Prezidentu pils. Tajā divos stāvos ir izstādītas fotogrāfijas, dažādi autentiski priekšmeti, avīžu raksti, kas atspoguļo revolūcijas norisi un Kubas attīstību pēc tās. Pa zemūdens tuneli aizbraucam arī līdz Kasablankai, kur apskatām divus cietokšņus — Castillo de Morro un Fortaleza de San Carlos de Cabana. Krustu šķērsu izstaigājuši Havanu un redzējuši tās gaišās un ne tik gaišās puses, esam Kubā aizvadījuši pirmās dienas.
Kā ēsma tūristiem
Tālāk mūsu ceļš ved gar piekrasti uz Kubas austrumiem, uz 90 km attālo Matanza pilsētiņu, kur pavadām divas dienas. Arī te vienīgais lielveikals nabadzīgā produktu klāsta ziņā daudz neatšķiras. Apmeklējam Ernesto Če Gevaras memoriālu, kuram blakus taksistu bars ar saviem nopelnītkārajiem izsaucieniem rada necieņas iespaidu nogalinātajam revolucionāram. Šajā vietā paliekam arī tāpēc, ka netālu esošajā pilsētā Varadero istabu izīrēšana nav atļauta, kā vienīgo apmešanās vietu ļaujot izvēlēties tikai viesnīcas, kur nakšņošana maksā krietni dārgāk. Un iemesls tam ir vienkāršs.
Varadero ir izstieptas pussalas teritorijā, ko no abām pusēm apskalo Atlantijas okeāns. Šī ir tipiska vieta, ko tūrisma aģentūras var izmantot kā ēsmu tūristu piesaistīšanai. Brīnišķīgas pludmales baltām smiltīm, tirkīzzilu ūdeni, vējā šalcošām palmām un kubiešu mūzika no tuvējā bāra. Tā ir šīs vietas maģija, pēc kādas ziemas pelēkuma nomocīts ziemeļnieks vienmēr ilgojas. Ievērojām, ka, lidojot no Madrides, lidmašīna bija pilna spāņu pusmūža pāriem, jo savā zemē šajā laikā viņiem ir samērā zema temperatūra. Arī cilvēku uzvedības ziņā Varadero krietni atšķiras no Havanas vai Matanzas. Te nevalda kņada, troksnis, un gaiss netiek sagandēts ar izplūdes gāzēm, arī cenu politika ir godīgāka.
Turpmāk vēl.
*No kurienes jūs esat?
** Nē, paldies.
