Aizvadītā nedēļa darbavietā — Aizkraukles pilsētas sākumskolā — bija spraiga un darbīga. Dažās klasēs vēl notika pēdējie pārbaudes darbi, bet gaisā virmoja jau pēdējo skolas dienu, vasaras brīvlaika un ceriņu smarža. Par skolotāju strādāju jau 27 gadus, un katrs mācību gada noslēgums vienmēr ir atskaites punkts par gada laikā sasniegto, iemācīto, paveikto un iegūto.
Šis pavasaris man atnesis ne tikai gandarījumu, bet mazliet arī skumjas par gaidāmo šķiršanos, jo esmu audzinātāja 4. klasei, un šis ir mūsu pēdējais mācību gads kopā. Protams, vienmēr esmu apzinājusies, ka tā ir manas profesijas specifika, tomēr četru gadu laikā bērni kļūst par daļu no manis, pierodam viens pie otra, un šķiršanās brīdis sagādā arī skumjas. Priecājos par savu audzināmo klasi, ka no maziem, nedrošiem un bailīgiem pirmklasniekiem izdevies izveidot jau personības, ar bērniem saprotamies no pusvārda, no acu skatiena. Septembrī satikšu jaunus pirmklasniekus, un tas ir viens no grūtākajiem posmiem manā darbā, adaptācijas periods vismaz divu mēnešu garumā būs ne tikai bērniem, arī man.
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība pagājušajā nedēļā rīkoja izglītības un zinātnes darbinieku piketu, kurā piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku, pārstāvēta bija arī mūsu skola. Es pati nepiedalījos, jo vadīju mācību stundas, bet domās biju ar kolēģiem, jo atbalstīju protestu. Manuprāt, viena no svarīgākajām lietām, kas būtu jāsaprot ne tikai ministrijai un ierēdņiem, bet visai sabiedrībai — skolotāji nepieprasa tikai lielāku atalgojumu, ir daudz problēmu, kurās lūdzam ieklausīties un risināt. Manuprāt, izdzirdot, ka skolotāji piketē vai gatavi streikot, neviens, īsti neiedziļinoties, kāpēc, uzreiz secina, ka skolotājiem vajag tikai lielāku algu. Šobrīd liela daļa skolotāju, ja vien ir tāda iespēja, strādā nepilnas divas slodzes, jo ar to atalgojumu, cik saņem par vienu slodzi, nav iespējams uzturēt ģimeni. Lielākā daļa redz tikai vienu mūsu profesijas pusi — to skaistāko, ka skolotājam darbs beidzas jau agrā pēcpusdienā, bet neredz vai nevēlas redzēt ne mūsu atbildību, ne to, cik daudz pienākumu un sadzīves problēmu mums jārisina, īpaši sākumskolā. Šis ir mans sirdsdarbs, nekad neesmu bijusi vienaldzīga ne pret vienu bērnu un cenšos palīdzēt ikvienā situācijā. Ir bijuši gadījumi, kad bērns uz skolu nāk neēdis. Kā viņš var koncentrēties mācībām, ja viņam nav nodrošinātas elementāras vajadzības? Es nesu uz skolu maizītes. Ja bērnam jāizšņauc deguns, bet nav kur, tad man ir jāiedod viņam salvete, lai varam mācīties. Ja bērns ir noskumis un viņš jāsamīļo, es samīļoju. Jāsaprot, ka nereti skolotājs bērnam sniedz to, kas patiesībā būtu jādara vecākiem. Man nav grūti to izdarīt, tomēr gribētos, lai sabiedrība apzinās, ka mēs to darām, un šis darbs nav novērtējams ar konkrētu skaitli. Tas, ko gribētu sagaidīt, ir stabilitāte izglītības sistēmā. Kādreiz iegūtais maģistra grāds garantēja lielāku atalgojumu, tagad visi ir vienādi.
Sabiedrība pieprasa, un arī pats skolotājs jūt nepieciešamību nepārtraukti attīstīties, izglītoties un paplašināt redzesloku, lai pēc iespējas vairāk varētu sniegt skolēniem. Koncerti, teātra izrādes un literatūra maksā, taču ar pašreizējo atalgojumu mēs daudz ko nevaram atļauties. Izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete gan sacīja, ka ministrija līdz 31. maijam izstrādās vairākus kompleksus priekšlikumus konkurētspējīgam pedagogu atalgojumam, sistēmas sakārtošanai un sociālajām garantijām, ko izskatīs darba grupa. Redzēsim, vai atbalstīs mūsu arodbiedrības pieprasījumu, lai būtu apmaksāti visi pedagogu un akadēmiskā personāla pienākumi, jo patlaban skolotājiem valsts aizvien neapmaksā vidēji 55,6 stundas mēnesī (263,54 eiro), bet nākamā gada budžetā papildu finansējums skolotāju darba samaksas paaugstināšanai nav paredzēts.
Mācību gada beigās katru gadu rīkoju individuālas pārrunas ar vecākiem, kas nav obligātas, bet šogad sarunām pieteikušies pilnīgi visu bērnu vecāki. Skolotājam un vecākiem mērķis ir viens un tas pats — bērna izaugsme, tāpēc laba sadarbība izveidojas ar tiem vecākiem, kuri to saprot.
Naktī uz svētdienu jau desmito reizi visā Latvijā ar daudzveidīgām aktivitātēm norisinājās Muzeju nakts, kuras devīze šogad bija “Sarkanā krāsa — dzintars”. Arī Aizkraukles reģionā daudzos muzejos bija sarīkojumi, bet šogad pati gan nepiedalījos. Atbalstu Muzeju nakts rīkošanu, jo tā ir iespēja ne tikai apmeklēt daudzus muzejus bez maksas, bet arī piedalīties dažādos pasākumos, tikties ar interesantām personībām, baudīt bagātu kultūras programmu.
Lasīju, ka Latvijas Ģimenes ārstu asociācija izteikusi neuzticību veselības ministrei Ingrīdai Circenei un valdībai veselības aprūpes pārvaldes jomā. Par neuzticības izteikšanu veselības ministrei šonedēļ lems arī Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācija. Manuprāt, arī veselības aprūpes jomā notiekošais liecina par nestabilitāti. Pati esmu ļoti apmierināta ar savu ģimenes ārsti, jo domāju, ka tieši ar ģimenes ārstu pacients kontaktējas visvairāk, šī sadarbība ir ļoti svarīga. Mana ģimenes ārste ir ieinteresēta problēmu risināšanā, vienmēr palīdz un sniedz padomu. Kas attiecas uz pārējo veselības aprūpes sistēmu, atkal saistu to ar savu pieredzi un profesiju. Manuprāt, nav normāli, ka skolotājs, godprātīgi maksājis nodokļus daudzu gadu garumā, nav pelnījis veselības apdrošināšanu. Darbs ir emocionāls, strādājam ar datoru, arī redze ar laiku pasliktinās — tas nevienu neinteresē. Vizītes un konsultācijas pie speciālistiem, ja tās ir par maksu, skolotājs nemaz nevar atļauties, tad vienīgā cerība ir ģimenes ārsta nosūtījums.
Ziņu pārraidēs sekoju līdzi notikumiem Ukrainā, ļoti uztrauc situācija Krimā, kas pēdējos mēnešus tikai pasliktinās. Mēs taču esam tepat līdzās, kaimiņos, tur ģimenes nevar būt drošas par savu rītdienu. Manuprāt, tā ir nepieļaujama situācija, kad civiliedzīvotājus kā ķīlniekus izmanto politisko strīdu un ambīciju īstenošanā.
Lasot ziņas, ik dienu parādās arvien vairāk negatīvā, šķiet, šis laiks mūsos ir izsvītrojis cilvēcību. Mums vairs nav laika apstāties, aprunāties un pajautāt, kā otram klājas, kā pagāja diena? Bieži šis mazumiņš ir tieši tas, kā tik ļoti pietrūkst — cilvēciska saruna, pieskāriens un uzmanība. Lai mums izdodas nepazaudēt cilvēcību un atgriezties pie vienkāršām, bet tik vajadzīgām lietām!
