“Skrienot vēlos rast sevī harmoniju,” sarunas laikā atzīst aizkrauklietis Jānis Lauks. Taču miers, nosvērtība un optimisms, kas caurauž vai katru izteikto vārdu, vedina domāt, ka Jānis to jau ir atradis.
Komplimentu nekad nav par daudz
— Kāds ir ierasts ikdienas rīts? — Izkāpju no gultas ar kreiso kāju, “uzskaņoju” garastāvokli, kas pamostoties parasti nav īpaši labs. Vienmēr esmu vēlējies būt pūce, taču neiznāk, esmu cīrulis, mostos sešos, un pēc tam miega nav nevienā acī! Kad tieku līdz brokastīm, garastāvoklis jau uzlabojas. Brokastis ir obligātas, un tām jābūt jābūt pamatīgām. Katru rītu 600 gramu melnās tējas dod labu tonusu visai dienai. Cenšos nebūt darbaholiķis, bet ne vienmēr iznāk.
— Kas ļauj justies labi?— Galvenais, kas veido labu noskaņojumu, ir mana attieksme pret līdzcilvēkiem. Negācijas, sliktais garastāvoklis jāpatur pie sevis. Vairāk smaidu, neliela humora deva, un cilvēks atveras, saskarsme ir daudz vieglāka un patīkamāka. Svarīgi neizraisīt negatīvas emocijas otrā cilvēkā. Esmu ļoti demokrātisks, neesmu vagars, un dzīvē tas gandrīz vienmēr atmaksājas. Cilvēkiem vajadzētu vairāk izpaust emocijas, sacīt labas lietas, komplimentus. Pats šajā ziņā grēkoju, un mana sieva tos nedzird pietiekami bieži. Komplimentu nekad nav par daudz. Vēl pozitīvi uzlādē mans lielākais vaļasprieks — māja, aizrauj būvēšana, plānošana. Tas ir lielais rotaļu laukums, smilšu kaste pieaugušajiem. Paši projektējām, izplānojām visu līdz pēdējam sīkumam, interjerā ielikām savas izjūtas, noskaņas.
Katrs savā vietā— Sevi uzskatāt par aizkrauklieti?
— Lai arī dzimis un audzis Gulbenē, esmu absolūts Aizkraukles patriots. Pēc augstskolas absolvēšanas sievu Intu nosūtīja darbā uz Aizkraukli, tādēļ arī es meklēju sev darbu šeit. Bērni, lai gan mācās un strādā Rīgā, arī ir dzimtās pilsētas patrioti. Dēls Jurģis studēja telekomunikāciju jomā, meita Lelde mācās Stradiņa universitātē par ārsti. Man un sievai par prieku meita piepildīja mūsu kluso sapni, lai viens no bērniem studētu medicīnu. Tā bija Leldes izvēle, mēs viņas lēmumus neietekmējām. Ceru, ka viņa mūsu dzimtā būs ārstu dinastijas aizsācēja.
— Bērni izauguši, prom Rīgā. Vai nebija grūti pierast pie tādām pārmaiņām?
— Neizjutām tukšās ligzdas sindromu, jo bērniem ir četru gadu starpība. Jurģis studēja Rīgā, bet Lelde vēl mācījās vidusskolā. Pakāpeniski pieradām, ka viņi ir izauguši un atkal ar sievu paliksim divatā. Bērni regulāri brauc ciemos. Tagad arī kundzei otro gadu darbs ir Rīgā. Katrs ir savā vietā, un tas ir pats galvenais. Kopā ar ģimeni pavadu nedēļas nogales. Otro gadu dzīvojam laukos, no pavasara līdz vēlam rudenim rit mājas, dārza un apkārtnes labiekārtošana. Visi kopā strādājam. Ir tik daudz darba, un tas sagādā gandarījumu. Sievai patīk veidot apstādījumus, dēls labprāt iesaistās būvēšanā. Apmežojām arī zemi — pusotra hektār ar bērziem un eglēm — būs savs mežs.
Ar zemnieka dvēseli— Latvietim ir zemnieka dvēsele. Vai piekrītat šim apgalvojumam?
— Noteikti. Tomēr lauki man patīk tikai tagad, pēdējos gados. Cilvēks pakāpeniski atgriežas pie savām saknēm. Dzīves uztvere pēdējos gados ir krietni mainījusies. Jo cilvēks paliek vecāks, jo vairāk jūt lauku, zemes burvību un pievilkšanas spēku. Pirmā saskare ar laukiem un lauku darbiem bija mātes vecāku mājās, bet vispār esmu simtprocentīgs pilsētas produkts un nekad neesmu ilgojies pēc dzīves laukos. Pirmais lielais sapnis bija trīsistabu dzīvoklis, un, kad tas piepildījās, vairs neko nevajadzēja. Vieta, kur ir mana miera osta “Rudzu lauki” ir ļoti skaista, netālu no Daugavas. Tagad man lielākais prieks ir rītos iziet laukā un vērot, kā mostas daba, dzied putni, virs Daugavas ceļas miglas vāli, aust saule, bet jaunajā pašu stādītajā mežā pogo lakstīgalas. Atgriezties pilsētā noteikti vairs negribētu, un iekšēji vairs neesmu pilsētas “puika”. Domāju, ka lauku vide cilvēkam ir daudz pareizāka un piemērotāka.
Vilina ceļu būvnieka romantika
— Katras profesijas pārstāvjiem ir kādas tikai viņiem vien raksturīgas iezīmes. Kā jūs raksturotu ceļu būvniekus?
— Viņi ir ļoti saliedēti, lepni par to, ko dara. Lepni labā nozīmē. Tagad sākušies grūtāki laiki, nereti esam konkurenti, tomēr kolektīvos izveidojušās ciešas saites, turamies kopā. Esmu strādājis būvju iecirknī, nodarbojos ar ēku celtniecību, būvējām arī daudzstāvu mājas. Redzēt sava darba rezultātu ir kolosāla izjūta. Lielu piepildījuma un gandarījuma devu sniedz apziņa, ka darbs, ko darām, ir nepieciešams visiem.Kad bija jāizvēlas arods, ko apgūt, ilgi nedomāju. Nezinu kādēļ, bet tolaik man bija tāda iekšējā pārliecība, ka vīrietim ir jākļūst par inženieri. Ceļu inženiera darbs šķita ļoti īpašs, “vilka” ceļa būvnieku romantika. Man šķita, ka tas ir prestižs, interesants darbs, kas dod piepildījumu. Un vilšanās nebija. Zinu, ka esmu īstajā vietā. Varbūt tāpēc, ka šajā jomā nav tik daudz konkurentu, es jūtos vairāk vajadzīgs. Ir gandarījums, ja kādam var palīdzēt ar padomu.
— Vai arī jūs ņemat vērā citu padomus?
— Kopš ģimene vairāk laika pavada Rīgā, katru otro nedēļu apmeklēju kādu kultūras pasākumu — koncertu, teātri. Atmiņā palicis Maestro Raimonda Paula dziesmu koncerts “Par spīti grūtiem laikiem” Dailes teātrī. Neesmu šāda mūzikas žanra piekritējs, tādēļ biju pārsteigts, ka tādā brīdī kaut kas tik vienkāršs spēj radīt tik patīkamas emocijas, pacēlumu. Nesen noskatījos kādu teātra iestudējumu, ka man ļoti patika, pārbraucu mājās un avīzē ieraudzīju recenziju par šo izrādi. Tā bija diezgan kritiska. Nopriecājos, ka recenziju nepamanīju pirms izrādes, iespējams, nemaz nebūtu braucis. Labs piemērs tam, ka varbūt ne vienmēr jāieklausās citu padomos. Ikviens viedoklis tomēr ir subjektīvs, par gaumi nudien nestrīdas. Esmu nopietnās mūzikas cienītājs, saista simfonijas, arī kora dziedājums man šķiet ļoti pievilcīgs. Mūzika uzjundī emocijas, liek aizmirst par visu un pilnīgi noteikti atbrīvo no stresa.
— Kas vēl palīdz atbrīvoties no stresa?
— Lauku vide. Aizbraucu, izkāpju no mašīnas un drīz aizmirstu par problēmām, stresu. Esmu apņēmies uzlabot veselību un fizisko formu, sākot skriet. Jau iegādājos galveno, kas nepieciešams skriešanai — apavus, un nolūkoju distanci, ko varētu veikt. Skriešana palīdzēs rast līdzsvaru, harmoniju, sakārtot sevi. Sākumā distance būs kādus divus kilometrus gara, tad palielināšu līdz pieciem. Ceru, ka pēc pāris gadiem būs desmit kilometru. Nupat bija lielais maratons un kāds paziņa aicināja skriet. Padomājos un sapratu, ka vēlos pamēģināt.
Apmierina Jāņa tēva gods
— Pagājušajā gadā dziedājāt sarīkojumā “Jāņi dzied Aizkrauklē”. — Es to sauktu par piedzīvojumu, vienreiz dzīvē kaut ko tādu noteikti vajag. Man, cilvēkam no citas vides, tas bija ļoti interesanti — gan darbs ierakstu studijā, gan arī koncerts, publika. Izbrīnīja tas, ka priekšnesuma laikā nejutu gaidīto satraukumu, ne vēsts no lampu drudža. Tomēr tādā lielā pulkā svinēt Jāņus nav manā garā, atkārtot negribētu. Šogad, kā katru gadu, svinēsim draugu lokā, un tie būs labākie Jāņi.
— Vai jūsu ģimenē ir kādas īpašas tradīcijas?
— Pelde Daugavā Jāņu rītā pirms saullēkta. Sajūtas fantastiskas. Pelde jau ir ieradums, atkarība, tradīcija, kas sākās 1984. gadā. Saulgriežu svētkos atbrauca ciemiņi, izgājām nakts pastaigā un viens no draugiem izdomāja, ka vajag “pa pliko” izpeldēties. Sacīts, — darīts izpeldējāmies. Tā tas palēnām “aizgāja” un nu ir svēta lieta. Vēl mums tradīcija ir nesmēķēšana. Nesmēķēja vectēvi, tēvs, arī es, un lepojos, ka mans dēls ievēro mūsu tradīciju. Nosacīta tradīcija ir arī Jāņu dinastija — mans tēvs ir Jānis un arī brāļadēlu sauc Jānis. Lai arī teic, ka Latvijā tik daudz Jāņu, ka nav, kur ābolam nokrist, ar savu vārdu esmu ļoti apmierināts. Man patīk būt Jānim, saimniekam, lai gan mūslaikos tas ir vairāk simboliski, sagaidīt draugus un radus ar putojoša alus kausu un smaržīgu siera rituli.
VIZĪTKARTE.VĀRDS, UZVĀRDS:Jānis Lauks.DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Gulbene, 1958. gada 18. septembris.ĢIMENE: Precējies, divi bērni.IZGLĪTĪBA: Latvijas Universitāte, Būvinženieru fakultāte, autoceļu speciālists.NODARBOŠANĀS: SIA “CBS Aizkraukle” direktors.VAĻASPRIEKS: Būvniecība.HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
