Aizvadītā nedēļa, kas sākās ar brīvu dienu, izdevās darbīga, notikumiem bagāta darbdienās un lielisku noslēgumu tās nogalē. Erudīcijas konkurss “Interesanti man kā vēsturniecei /-kam” Jaunjelgavas vidusskolā noteikti bija manā aizvadītās nedēļas reģiona top 3 notikumu sarakstā. Apbrīnojami liela jauniešu atsaucība — gandrīz deviņdesmit konkursa dalībnieku. Esot klāt konkursa norises gaitā, fotografējot, intervējot jauniešus, iedomājos, ka pēc gadiem desmit tieši viņi būs Latvijas sabiedrības aktīvākā cilvēku daļa — ar saviem spriedumiem par notiekošo un noteikti ne malā stāvētāji.
Svarīgs notikums bija arī sengaidītā Skrīveru Zemkopības institūta jaunās ēkas svinīgā atklāšana. Atceros, kā 2015. gada jūlijā Zemkopības institūts bija nonācis izvēles priekšā — kur doties? Vēl pēc gada — 2016. gada oktobrī — jaunajai izvēlētajai mājvietai, tā sauktajam “šķūnim”, līdz tam laikazoba pamatīgi sagrauztai ēkai, būvnieki jau bija uzlikuši ārsienas un logu. Šī gada aprīlī “šķūnī” uz kāpnēm muzicēja Skrīveru folkloras kopa, galdā bija kūkas, smaržoja zupa un ēkas otrajā stāvā savās darba vietās sēdās institūta zinātnieki. Nedaudz skumji, ka nu jau bijusī institūta ēka, celta padomju laikā, reprezentabla būve, tagad paliek likteņa ziņā. Pašlaik nav konkrētu plānu par tās turpmāko apsaimniekošanu.
Trešā skaļā tēma laukos noteikti bija dubļi. Zemes seguma ceļi, kas grūti izbraucami laikapstākļu dēļ, Latvijā ir rutīna gadu no gada, arī šopavasar nav citādi. Sociālie tīkli bija pilni ar attēliem, kuros redzami dubļos iestiguši privātie auto un sabiedriskais transports. Arī man ceļš līdz mājai vietām bija kā kartupeļu biezputra, tāpēc, lieki neriskējot, pēdējos simt metru izvēlējos braukt pa lauku. Daļa sabiedrības sašutumu par grūti izbraucamajiem ceļiem izgāza, nopeļot valsti, ceļu uzturētājus un būvētājus, kuri ko tādu pieļāvuši. Tomēr būtu jāņem vērā mūsu klimata īpatnības, jāsaprot, ka ir lietas, ar ko jāsamierinās un nav vērts nevienu vainot.
Nu jau nepilnas divas nedēļas aktuālākās tēmas Latvijas politiskajā dzīvē — Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa, kā arī Lietuvas un Igaunijas prezidenšu ciemošanās pie odiozā ASV kolēģa Donalda Trampa un Krievijas spēku demonstrēšana, izmēģinot raķetes Baltijas jūrā, tādējādi apgrūtinot gaisa un arī jūras satiksmi. Latvija un Zviedrija, noticot šim paziņojumam, slēdza gaisa satiksmi reģionā, bet vēlāk noskaidrojās, ka nekādas šaušanas nebija. Vismaz oficiālos avotos par to nav ziņots. Kārtējo reizi nodomāju — dzīvojam kā uz pulvera mucas. Jā, racionāli domājot, saprotu, ka uzbrukuma nebūs, tomēr zemapziņā šī doma un apdraudējuma sajūta paliek. Kaujas lidmašīnu un raķešu uzbrukums ir nesalīdzināmi draudīgāks par kājniekiem, tankiem, ar kuriem vēl kaut cik var rēķināties. Kremļa propaganda savu panāca, un domāju, ka ne tikai manī šī ziņa radīja nepatīkamas emocijas.
Vai katru dienu ziņu virsrakstos uzpeldēja tēma — Vējoņa angļu valodas nezināšana. Skatījos īso video, kurā Tramps Latvijas prezidentu izrīko, lai viņš norāda ar pirkstu uz kādu no zālē klātesošajiem žurnālistiem, kurš varētu uzdot jautājumu. Raimonds Vējonis šajā brīdī tikai smaida un izskatās apjucis. Šis īsais, neveiklais brīdis izrauts no kopējās tikšanās ar žurnālistiem. Noskatoties pilno preses konferences ierakstu, man radās citas pārdomas. Viņš pietiekami veiksmīgi tika galā ar žurnālistu jautājumiem, izlīdzoties, jāteic, nemaz ne ar tik sliktām valodas zināšanām. Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite bija pārliecinoša un ne mirkli neatstāja samulsuša cilvēka iespaidu. Špikerītis viņai bija, bet tajā tikpat kā neiemeta aci. Kersti Kaljulaida, Igaunijas prezidente, ieņēma gandrīz vai uzbrūkošu pozu, pašpārliecināta, rokām ieķeroties tribīnes malās. Tāpēc tik žēl bija noskatīties uz mūsu Valsts prezidentu. Viņš savu runājamo kautrīgi izvilka nevis no žaketes iekškabatas, kas būtu tīri pieņemami, bet no bikšu kabatas. Viņa runa un atbildes uz žurnālistu jautājumiem bija diezgan formālas. Man, cilvēkam, kuram darba dēļ nākas regulāri interesēties par notiekošo valstī, vērtēt un salīdzināt, šī preses konference bija kā perfekts mazs modelis, kurā atspoguļojas visu trīs Baltijas valstu pašreizējā situācija, noskaņojums un spējas. Diemžēl Latvija uz Igaunijas un Lietuvas fona ir kautrīga, nepārliecināta malā stāvētāja, kas katram gadījumam sagatavojusi špikerīti, bet arī tas nav nekāds lielais glābiņš, izejot starptautiskajā arēnā. Latvijas prezidenta funkcija ir prezentēt Latviju citu valstu vadītājiem un cilvēkiem. Prezidents ir cilvēks no mūsu vidus, secinājums — ja smejamies par viņu, patiesībā smejamies paši par sevi.
Aizvadītā nedēļa nepagāja bez jau tradicionālās izstādes “Pavasaris” apmeklējuma Rāmavā. Šis bija pirmais gads, kad tajā redzēju tik daudz apmeklētāju. Viens no iemesliem bija saulainais un siltais laiks, otrs — cilvēku maciņi, iespējams, kļuvuši biezāki. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, mazāk savus darinājumus, produkciju piedāvāja mājražotāji. Ja uz izstādi devās vienkāršs lauku cilvēks, labākais, ko tur varēja apskatīt un iegādāties, — augļukoku, ogulāju, košumkrūmu, rožu un citus stādus piemājas dārzam. Plaša izvēle bija lielāku saimniecību īpašniekiem, zemniekiem, kurus interesē lieljaudīga tehnika, fermu aprīkojums u. tml.
Nedēļas izskaņa vārda tiešā nozīmē izskanēja — Rundāles pils Baltajā zālē klausoties Liepājas Simfoniskā orķestra lielisko spēli un jauno, daudzsološo soprānu Lauru Teivāni. Ar pārliecību varu teikt, ka tas bija viens no skaistākajiem koncertiem, kādu esmu baudījis.
