Ieejot pārtikas veikalā, visbiežāk pirmo sajūtam svaigas maizes smaržu.
Ieejot pārtikas veikalā, visbiežāk pirmo sajūtam svaigas maizes smaržu. Diemžēl nepatīkamu pārsteigumu jau drīzā nākotnē var sagaidīt tie, kuri raduši izvēlēties nevis lielo maizes ražotāju izstrādājumus un lielveikalos uz vietas cepto maizi, bet tieši mazajās ceptuvēs gatavotos klaipiņus. Lai arī dārgāka, šī maize ir daudz garšīgāka nekā “masu produkcija”.
Pirms neilga laika darbu pārtrauca Žaņa Lagzdiņa maizes fabrika. Maizi neceps arī SIA “Zelta dona”, kuras rupjmaize ir īpaši iecienīta. Arī vairāki citi ražotāji domā par biznesa pārtraukšanu. Iemesls — lielražotāji un lielveikali ir pārāk nopietni konkurenti.
Mazajās ceptuvēs saražotās maizes pašizmaksa ir daudz augstāka. Turklāt katru dienu pieaug arī transporta izdevumi. Savukārt maizes cenu nevar bezgalīgi paaugstināt. Zemās pirktspējas dēļ cilvēki pirks lētāko, kaut ne vienmēr garšīgāko maizi.
Tā mēs nonāksim situācijā, kad mazie ražotāji būs izspiesti no tirgus, savukārt maizes šķirnes vairs neatšķirsies viena no otras ne pēc garšas, nedz smaržas. Un to, ko sauksim par maizi, ražos no saldētas mīklas, kura izgatavota no nenosakāmas izcelsmes miltiem kādā tālā trešās pasaules valstiņā. Jau šobrīd lielāko daļu lielveikalos uz vietas ceptās maizes izgatavo tieši no sasaldētās mīklas, uz mirkli to ievietojot krāsnī un “uzpūšot” ar dažādām piedevām.
Tieši šajā jomā varētu izpausties valsts rūpes par mazajiem ražotājiem. Tā gan šķiet tāla vīzija vai skaists solījums pirms kārtējām vēlēšanām. Tikai tirgus regulēšana jāveic ar apdomu, lai neieslīdētu kādā vēl dziļākā grāvī. Citās sfērās ne reizi vien jau tā noticis.
