Sērenes pagasta “Upjāņos” saimnieko Lolita Andžāne un grib to darīt ar dabai draudzīgām metodēm.
Sērenes pagasta “Upjāņos” saimnieko Lolita Andžāne un grib to darīt ar dabai draudzīgām metodēm.
Teķis jāmaina laikus
— Ar aitkopību sāku nodarboties pirms pieciem gadiem, — stāsta Lolita Andžāne. — Sākumā plānoju audzēt liellopus, taču gaļas cena ir salīdzinoši zema, un arī zemes nav tik daudz, lai pietiktu lielākam ganāmpulkam. Tāpēc nopirku divas aitas. Nedaudz vēlāk iegādājos arī teķi, un nu jau ir prāvs ganāmpulks — 18 “Latvijas tumšgalvainās” šķirnes aitumāšu. Ziemā kūtī mīt ap 40 sprogainīšu.
Saimniece plāno pirkt jaunu šķirnes teķi, kurš jau noskatīts Madonas pusē.
— Lai ganāmpulks būtu veselīgs, jāveic rūpīgs ciltsdarbs, — stāsta saimniece. — Nedrīkst pieļaut tuvradniecību, tāpēc teķis jāmaina vismaz reizi divos gados.
Vajadzīgs žogs
Aitas nav īpaši izvēlīgas, un viņas lieliski attīra ganības no nezālēm un sīkiem krūmiņiem. Ap “Upjāņiem”, Daugavas krastā, ir labas ganības, bagātas dažādiem augiem, tāpēc vasarā aitu barošana problēmas nesagādā.
— Vajadzīgs tikai žogs, jo biezās vilnas dēļ elektriskais gans nav pietiekami efektīvs, — skaidro saimniece. — Reizēm gadās, ka aitas ieklīst sakņudārzā. Pagājušajā rudenī viņas nograuza gandrīz visus kāpostus un burkānus. Labi, ka aitu ganāmpulku nepārtraukti uzmana suns Rika.
Andžānes kundze uzskata, ka aitaudzētāji ir visai trūcīgi informēti par šo lopkopības nozari. Turklāt literatūra, ko izdodas atrast lielākoties ir krievu valodā. Tajā ir daudz nesaprotamu terminu. Andžānes kundzei tos iztulkot palīdz vīrs.
Neparasta ideja
Aitas divas reizes gadā jācērp. Taču iegūto vilnu var realizēt, samainot tikai pret dziju vai gataviem izstrādājumiem no vilnas dzijas.
— Tāpēc vilnu nododam pārstrādes uzņēmumam Jēkabpilī, — saka Lolita Andžāne. — Prasības mainās. Reizēm pieprasa mazgātu, reizēm nemazgātu vilnu. Žēl, ka to nepērk par naudu, jo dziju ne vienmēr varam izmantot.
Andžānes kundze nolēmusi pamēģināt no aitu vilnas izgatavot smaržīgus spilvenus.
— Vispirms vilnu izmazgā, izplucina un pilda spilvendrānās, starp vilnas kārtām liekot kaltētas kalmes, piparmētru lapas vai kumelīšu stiebrus. Veidojas smaržīgs spilvens, kurš uzlabo gulētāja pašsajūtu. Vispirms spilvenus izmēģināsim paši, piedāvāsim tos radiem un draugiem. Iespējams, nākotnē varēs domāt arī par to, kā ar šiem spilveniem papildināt saimniecības ienākumus, — viņa saka.
Noder rutki
“Upjāņos” šis ir otrais pārejas gads uz bioloģisko lauksaimniecību. Andžānes kundze atklāj, ka šī saimniekošanas metode nozīmē ne tikai atteikšanos no minerālmēslu un spēcīgu medikamentu izmantošanas.
— Ļoti svarīgi ievērot augu seku un kopt ganības, — saka Lolita Andžāne. — Lauksaimniecības konsultāciju dienesta darbinieki man palīdzēja izvēlēties piemērotākās metodes. Aitkopjiem bieži problēmas sagādā rūpes par aitu veselību. Izrādās, pret parazītiem lieliski palīdz melnie rutki. Aitas tos labprāt ēd un ir veselas. Savukārt no plaušu slimībām var izvairīties, aitas neturot mūra kūtī. Tajā ir pārāk silts un mitrs. Tāpēc pērn uzcēlām jaunu kūti ar labu ventilāciju. Tajā ir vēss, taču biezā vilna aitas labi silda pat 30 grādu salā.
Ar traktoru brauc pati
Lolita Andžāne ikdienā strādā Aizkrauklē, veikalā “Saulīte”, par pārdevēju. Taču viņa apguvusi ne tikai aitkopību, bet arī darbu ar tehniku, ko parasti veic vīrieši.
— Vīrs strādā algotu darbu, viņam ik dienu jābūt darbā, savukārt man ir maiņu darbs, — saka saimniece. — Lauku darbi, īpaši pavsarī, nav padarāmi sestdienās un svētdienās vai vakaros. Tāpēc nācās iemācīties stūrēt traktoru, sēt, pļaut un sienu vālot. Vienīgi aršana man sagādā nelielas problēmas, jo neizdodas īsti noregulēt arklu.
Īru sautējums
Andžānes kundze no aitas gaļas gatavo īru sautējumu. Māla traukā liek aitas gaļu, kartupeļus, burkānus, kāpostus un bagātīgi pārkaisa ar kinzu, majorānu un baziliku. Divas stundas sautē cepeškrāsnī. Šis sautējums ir garšīgs arī atdzisis.
