Pļaviņietei Marijai Žiļcovai dzimšanas diena ir pavasara sākumā, un šogad tā ir Lieldienu laikā.
Pļaviņietei Marijai Žiļcovai dzimšanas diena ir pavasara sākumā, un šogad tā ir Lieldienu laikā. Arī jubileja viņai šogad tāda zīmīga — 55. Kad runājam par gadiem, Marijas kundze teic, ka nav jau nekas ievērojams, bet man tomēr izdodas viņu pārliecināt, cik tas ir labi — tik daudz skaista jau bijis, un viss vēl priekšā.
Droši var apgalvot, ka Mariju Žiļcovu pazīst vai katrs pļaviņietis, jo viss viņas darba mūžs saistīts ar farmaceites profesiju. Man allaž šķitis, ka jubilāre apveltīta ar īpašu likteņa dāvanu — mīlēt cilvēkus, jo viņu gandrīz vienmēr var redzēt smaidīgu un ar labestību sejā. Bez tādām īpašībām šajā darbā arī grūti iztikt.
Pareizā izvēle
Marijas Žiļcovas dzimtā puse ir Baltkrievijā, un pēc tautības viņa ir poliete. Uz Latviju jaunā meitene kopā ar vēl divām draudzenēm savulaik devās mācīties farmāciju, jo Baltkrievijā šādā izglītības iestādē bija grūti iestāties.
— Mana mamma arī bija mediķe un strādāja zobārstniecībā, tāpēc man šī joma nebija sveša. Bieži viņai palīdzēju, un par profesijas izvēli nešaubījos. Tagad domāju, ka neesmu kļūdījusies un nekur citur nevarētu strādāt, arī par ārsti ne, — saka Marijas kundze.
Pēc skolas beigšanas jubilāre saņēma nosūtījumu darbam Pļaviņu aptiekā, un šajā pilsētā viņa arī “iesakņojās”. Arī viena viņas draudzene palika Latvijā, bet otra devās atpakaļ uz Baltkrieviju. Marijas kundze regulāri cenšas aizbraukt uz dzimto pusi, vismaz reizi gadā noteikti. Tagad gan viņas māmuļa ir aizsaulē, un tāpēc Baltkrievijā Marija viesojas retāk.
Dejo gan māte, gan meita
Marijas kundzei ar Pļaviņām saistīts arī skaistais jaunības laiks, kad daudz dziedāts un dejots.
— Tolaik par Pļaviņu kultūras nama direktoru strādāja Vilis Stakle, un viņš mani aicināja dejot Tautas deju ansamblī “Daugaviņa”. Sākums gan bija grūts, jo dejas bija svešas, un bieži vien juka soļi, bet ar laiku latviskos ritmus iemācījos. Tas bija skaists laiks, un vairākas bijušās kolektīva meitenes tepat vien dzīvo. Dziesmu un deju svētkos neiznāca piedalīties, bet koncertos dejojām daudz, arī ārpus Latvijas, — atceras jubilāre.
Kad Marija izveidoja ģimeni un piedzima bērni, dejošanai vairs neatlika laika. Toties tagad “Daugaviņā” dejo Marijas kundzes meita Natālija, kura uz mēģinājumiem brauc no Rīgas. Viņas skatuves gaitām māte seko līdzi un priecājas. Arī vecākā meita Anna ir rīdziniece. Abas māsas nav gājušas mātes pēdās, bet izvēlējušās ar banku jomu saistītu profesiju.
Zāles ar burtu “z”
Ilgus gadus Marija nostrādāja Pļaviņu aptiekā, ko paši darbinieki un pļaviņieši joprojām dēvē par lielo aptieku. Sākoties “juku” laikiem, kopā ar vīru nolēma sākt savu biznesu un izveidoja uzņēmumu “Aptieka Ālante”. Sākotnēji tā bija iepretī slimnīcai, bet tagad — Atvara ielā 2.
Aptiekāre — tā ir viena no profesijām, kurā strādājot var iemantot cilvēku uzticību. Pie viņas, tāpat kā pie ārsta, nāk pēc padoma, uztic savu problēmu vai gluži vienkārši atnāk parunāties. Marijas kundze aptiekas apmeklētājus labprāt uzklausa, jo visi taču ir savējie. Viņa stāsta, ka šajā profesijā jāmācās visu mūžu, jo piedāvājums ir plašs, un medikamentu sortiments tikai pieaug. Tad nu jāspēj visā orientēties un katram ieteikt piemērotākās zāles. Viņa novērojusi, ka cilvēki arvien vairāk pievērš uzmanību medikamentiem, daudz interesējas arī par uztura bagātinātājiem un dabīgiem produktiem.
— Nereti ir tā, ka cilvēks atnāk uz aptieku un jautā tās mazās baltās tabletītes, kuru nosaukums sākas ar burtu “z”. Tad nu taujāju, kādai vajadzībai tās domātas, kāds iesaiņojums zālēm bijis. Beigās tiekam skaidrībā un izrādās, ka nosaukums tām sākas ar pavisam citu burtu, — smaidot saka Marija Žiļcova.
***
Marijas kundzei šoreiz svinēšanu būs daudz — sākot jau ar Lieldienām. Šie svētki jubilārei ir mīļi, jo tad kopā pulcējas visa ģimene. Lieldienas vēsta arī par pavasari, kad viņa atkal varēs sākt rosīties dārzā. Tā ir viena no Marijas kundzes mīļākajām nodarbēm. Dārzs gan viņai nav liels, bet gribas, lai tajā būtu vieta gan kartupeļu, gan burkānu vai zemeņu vagai. Un, protams, puķēm, puķēm un vēlreiz puķēm.
