“Saule, aprīlis, emocionāls pacēlums,” par izjūtām, ko rada Mākslas dienas, saka Zanda Grigāne, Aizkraukles mākslas skolas skolotāja. “Mazas mākslas saliņas uzplaukst muzejā, kultūras namā, skolā. Ļoti svarīgs ir tieši atklāšanas brīdis. Tad ir īpašas emocijas un enerģija. No ikdienas pelēcības ieiet citā pasaulē, baudīt un nedomāt par kreņķiem, tā taču ir vienreizēja iespēja!”
“Cāļu mamma”
— Teicāt, ka jau trīspadsmit gadu esat Aizkraukles mākslas skolas patriote. Kā nonācāt te?
— Skolā, kuru pati reiz absolvēju, nokļuvu, pateicoties savam pirmajam mākslas skolotājam, māksliniekam Aldim Dobenbergam. Biju beigusi podniekus Ogrē, bet strādāju veikalā. Bija interesanti — vienā jaukā dienā viņš teica: rīt esi gatava, mēs braucam. Uz kurieni — neteica. Brauciens izrādījās — uz mākslas skolu pieteikties darbā. Tobrīd vajadzēja keramiķi, iepriekšējā skolotāja devās bērna kopšanas atvaļinājumā. Sagadījās tā, ka paliku strādāt pavisam. Par toreizējo braucienu Aldim esmu ļoti pateicīga. Man patīk mans darbs, ļoti mīlu bērnus. Varu uzslavēt, sabužināt, noslaucīt degunu vai vienkārši pēc nodarbībām iesmērēt rokas ar krēmu. Jokojam, labi satiekam, tomēr saglabājam distanci. Mūsu jaunatne ir jāiegrožo, jo Eiropas standartu par bērnu tiesībām dēļ nereti valda visatļautība, skolotājs vairs nav autoritāte.
— Autoritāte ir laba tad, ja vienlaikus ļauj attīstīties personībai. Visus vienādojot, attīstību ierobežo.
— Jā, šajā ziņā galējības nav vēlamas. Tomēr skolotāji autoritātes spēj bērniem daudz sniegt. Varu spriest kaut vai pēc savas — skolnieces — pieredzes, cik daudz esmu ieguvusi no saviem skolotājiem. Domāju, tieši Aldis manī ielicis “cāļu mammas” sindromu. Kā viņš strādā ar bērniem! Katram tiek veltīta uzmanība, uzmundrinājums, ir tējas laiks, sarunas. Man ir milzīgs prieks par bijušajiem audzēkņiem, kuriem varu piezvanīt, pajautāt padomu. Smejas — “učene” nezina! Un palīdz. Nesen biju Mākslas akadēmijā un gaitenī sabijos no aizmugures apkampiena un izsauciena: mana mīļākā skolotāja! Tā ir mana darba skaistākā daļa.
Māksla liek domāt
— Kas jums ikdienā uzlabo omu?
— Atkarībā no garastāvokļa sēžos pie virpas vai palasu kādu grāmatu. Nesen pārlasīju Blaumaņa kopotos rakstus, izsmējos. Nu, kaut vai “Īsa pamācība mīlēšanā” — fantastiski dialogi un vieglā dzīves uztvere! Man gan tuvāka ir dzeja. Lasu visus autorus —Veidenbaumu, Zālīti, Ziedoni un citus. Pirms pāris gadiem man palaimējās piedalīties skolotāju tālākizglītības programmā saistībā ar mākslu un valodu, kur lekcijas lasīja dzejnieks un tulkotājs Kārlis Vērdiņš. Fantastisks cilvēks! Viens no tulkojumiem, ko viņš mums nolasīja, īpaši palicis atmiņā. Teica, ka grūti nācies atklāt dzejoļa būtību. Viņš sāka lasīt — bet kāda intonācija, balss noskaņa, izteiksme! Tas ir jādzird. Dzejoļa nosaukums bija “Skaitļi” un skanēja apmēram tā: “Trīs, četri, trīspadsmit, septiņpadsmit, deviņi, pieci, četri, trīs, divi, divi…”
— Kazimira Maļeviča “Melnais kvadrāts”, Džona Keidža skaņdarbs “4:33”, kura laikā nenospēlē nevienu noti, arī jūsu citētais skaitļu dzejolis. Kā vērtējat šos mākslas darbus?
— Mākslas būtība ir paņemt savā varā cilvēku tā, ka viņš sāk meklēt atbildes sevī pašā — tad mērķis ir sasniegts. Jo ikviens, aplūkojot kvadrātu, klausoties tādu dzejoli vai skaņdarbu — domā. Ja cilvēks aplūko darbu un var tikai pateikt: “Cik skaisti!”— darbs nav izdevies. Reālismā viss ir skaidrs. Lai gan — katram mākslas stilam, protams, ir liela nozīme. Runājot par mākslu un kultūru Latvijā, jāatzīst, ka tā pa īstam mums vairs nekā nav — ne mākslas, ne kultūras.
Skaļš un smags
moto
— Kas tad ir tas, kas ir?
— Izmisīgs mēģinājums piecelties. Nesen bija saruna par šo jautājumu, vaicāju, kāda tad ir situācija mākslas dzīvē Latvijā? Atbilde bija skarba: ļoti stabila, jo ir tik zema, ka nevar piecelties. Latvieši taču ir talantīga tauta. It visā — dziesmās, mākslā, mūzikā. Izglītība mākslas jomā ir laba, bet kā lai izdzīvo jaunieši, kuri absolvē akadēmiju? Kas notiek ar jaunajiem māksliniekiem?
— Mākslas komercializācija diemžēl ir neizbēgama…
— Tieši tā. Jo māksliniekam ir jāēd. Bet kāda ir mākslas vērtība, ja cilvēks strādā maizes dēļ? Kurš mākslinieks var pateikt: esmu tikai mākslinieks? Tad jau viņš sen būtu nomiris badā. Skaļš un smags ir šīgada Mākslas dienu moto — “Mākslinieka monologs”. Ir jābūt dialogam, bet tāda nav. Filosofiski ļoti dziļš nosaukums. Valsts vadītājiem jāsaprot, ka bez mākslas un kultūras Latvijai nav vērtības. Man šķiet, kādreiz cilvēkos bija lielāka mākslas vērtības izjūta, un, manuprāt, viens no iemesliem tās neesamībai ir tas, ka neesi drošs par rītdienu. Un tā veidojas ne tikai mākslinieka monologs, arī ikviens cits cilvēks “aiziet” monologā — iet pa šauru taciņu, nodrošinot sev tikai pamatvajadzības un ne pēc kā vairāk neilgojoties. Cilvēki ir tik inerti un intraverti. Ir svarīgi, kā Eiropa un pasaule mūs vērtē kultūras, mākslas jomā. Mums ir milzīgs, pat grandiozs kultūras mantojums, ko, šķiet, brīžiem paši nespējam novērtēt.
— Lielais kultūras mantojums ir arī Dziesmu svētki. Vai iegādājāties biļetes uz kādu no svētku pasākumiem?
— Diemžēl nedabūjām. Trīs gadus esmu stāvējusi uz skatuves šajos svētkos, dziedāju korī. Sajūtas ir vārdos neaprakstāmas. Bet, redzot biļešu dalīšanu, šķiet — tauta piedalās, elite skatās, pārējie vēro televīzijā.
Donkihoti sevi
sadedzina
— Vai māksla jums vienmēr bijusi vienīgā aizraušanās?
— Aktīvi sportoju jau skolas laikā un daru to arī tagad, tikai veselības problēmu dēļ šis gads man “izkrīt”, bet par savējiem turu īkšķus. Līdzko ārsts pateiks — drīkst, atkal metīšos iekšā treniņos. Skolas laikā startēju Savienības izlasē mešanas sportaveidos, daudzcīņā. Braukāju pa mačiem, nometnēm. Vairāki mani rekordi noteiktos vecuma posmos vēl joprojām nav pārspēti. Vēlējos pat kļūt par sporta skolotāju. Lai iestātos Sporta akadēmijā, bija jākārto eksāmens ķīmijā, taču ar ķīmiju samisējās… Pa vidu bija vēl iecere par bitēm. Bet, kā jau māksliniecei, matemātikas uzdevumus otrā plānā pārbīdīja kāds dzejolis vai zīmējums. Nenokārtoju matemātikas eksāmenu. Aizgāju uz podniekiem. Tas bija liktenīgi, priecājos, ka tā notika.
— Esat fatāliste?
— Jā, ticu liktenim. Ticu arī skaitļiem, ka tie ietekmē norises dzīvē. Nekad neņemšu telefona numuru, ja tajā būs skaitlis “nulle”. Jo lielāki skaitļi ap cilvēku, jo piepildītāka dzīve. Uzskatu, ka cilvēks izdzīvo visus skaitļus, kas ir viņa tuvumā. Arī dzīves sakritībām ir liela nozīme. Kad mācījos vidusskolā un studēju augstskolā, ne reizi vien tieši pirms eksāmena uz labu laimi grāmatā atvēru kādu tēmu, izlasīju un tūlīt eksāmena biļetē izvilku! Arī loterijās man parasti veicas. Lai nelaupītu prieku citiem, cenšos nepiedalīties. Neesmu gan mēģinājusi piedalīties tādās kā “Latloto” izlozēs. Mani tas nedaudz baida, jo esmu ļoti azartiska. Sevi jātur grožos.
— Ir teiciens, ka dzīvi nevajag uztvert pārāk nopietni. Kā to uztverat jūs?
— Dzīve ir skaista, kam gan to sarežģīt? Tā jābauda. Un tas ir jāiemācās, nedrīkst ielaist sevī negācijas. Nu, izlasīji ziņu, ka valdība atkal kaut ko aplamu izdarījusi. Bet ko tu viens iesāksi? Cīnīsies ar vējdzirnavām? Vai nu cīņā iet visi, vai neviens. Man ir mana pasaule, es dzīvoju šajā vietā un laikā, ar savējiem. Un mēģinu dzīvot viegli.
— Tātad donkihotus nevajag?
— Tādi sadedzina savu dzīvi. Jebkura negatīva doma gandē veselību, cilvēki to bieži neapzinās.
Skrējiens ar
šķēršļiem
— Vai dzīvē ir radusies kāda svarīga atziņa, ko varat atklāt?
— Eksistenciālām pārdomām varēju veltīt gandrīz gadu, kad šinās nekustīgi gulēju pēc ļoti neveiksmīga kritiena. Un tad jautāju sev — kāpēc es te guļu? Neteikšu, ka esmu nelaimes putns vai zilonis trauku veikalā, bet laiku pa laikam ar mani notiek kāda ķibele. Īpaši studiju laikā. Mājās, verot stikla durvis, uzspiedu tām mazliet, un stikls izsprāga, pārgriežot rokai vēnas. Nākamajā dienā eksāmens, roka kaklā, ar kreiso rakstīt lāgā nemācēju. Kad man kārtējo reizi atkal kaut kas gadījās, kāda pasniedzēja teica: padomā, vai tev tas viss tiešām ir vajadzīgs? Sakritību ir mazliet par daudz. Nedēļu pēc eksāmena nokļuvu uz operāciju galda. Pēc operācijām ārsts gan teica, ka keramika jāaizmirst, bet neklausīju. Ko tad es darīšu? Tā ir manas dzīves būtība. Pēc tā visa smaidīt par dzīvi iemācīja kāds profesors: nevari atmaksāt kredītu, nu un? Smaidi. Ir jāsaudzē sevi, jānovērtē. Kurš vēl mani mīlēs, ja ne es pati? Un tad satiku draugu, kurš man lika saprast un sajust — es taču esmu sieviete! Man nav nepārtraukti jāskrien, jādara, par visu jāatbild. Dievs lika šķēršļus manā skrējienā, bet es nepievērsu tiem uzmanību. Jāseko līdzi savai sirdsbalsij un jāieklausās tajā — tad arī varēs sajust, vai ceļš, ko esi iesācis iet, ir īstais, domāts tieši tev.
