Parasti saka: astoņpadsmit gadu, un tu esi pieaudzis, vari darīt, ko vēlies! Man tas nešķiet tik svarīgi.
“Parasti saka: astoņpadsmit gadu, un tu esi pieaudzis, vari darīt, ko vēlies! Man tas nešķiet tik svarīgi. Drīzāk pilngadība nav šķērslis būt bērnišķīgai,” saka skrīveriete Ieva Zundāne. Viņa vakar svinēja 18. dzimšanas dienu.
Kārtējā dzimšanas diena
“Man ir tikai kārtējā dzimšanas diena, nekas īpašs,” ar šādiem vārdiem mūs sagaida meitene ar burvīgu smaidu, kurš sarunas laikā ne mirkli neapdziest. “Lai kas arī notiktu, tāpat Ieviņa vienmēr smaidīs!” tā par Ievu Zundāni saka klases audzinātāja. Ieva mācās 11. klasē un atzīst, ka par jubilejas svinībām nav īpaši daudz laika domāt, jo jākārto pārcelšanas eksāmeni — tādus Skrīveru vidusskolas vecāko klašu audzēkņi kārto ik pavasari, lai bērnus sagatavotu centralizētajiem eksāmeniem.
Jauniete atzīst, ka mācoties vidusskolā, par izklaidēm domā maz, jo daudz jāmācās. “Pēc vidusskolas domāju iestāties Banku augstskolā — tas man ir stabils mērķis,” nosaka viņa.
Muzikālas trejmeitiņas
Ieva beigusi arī mūzikas skolu — klavierspēles klasi, taču šī prasme ir vienīgi viņas vaļasprieks, jo profesionāli ar mūziku savu nākotni negrasās saistīt. Taču mūzika Zundānu ģimenē ir īpašā statusā, un visas trīs meitas mācījušās vai aizvien mācās mūzikas skolā. Ievas vecākā māsa Ilze spēlē saksofonu, jaunākā — Zane — vijoli.
Ievas vaļasprieks ir arī floristika, savulaik viņa apmeklēja kursus turpat Skrīveru kultūras namā, un apgūtās iemaņas var likt lietā, gan gatavojot vainadziņus Adventes laikā, gan veidojot ziedu kompozīcijas kādam skolas pasākumam.
Trīs meitas ar latviskiem vārdiem… Ieva pasmaida: “Mūsu vecāku kāzās bija atrakcija, kur viesiem bija jāuzraksta vārdi, ko likt bērniem. Šķiet, tur bija arī visi trīs mūsējie. Man patīk savs vārds. Kad citi sūdzas — mans vārds par īsu vai par garu, man nav, ko iebilst!”.
Kad jautāju, kā māsas satiek, Ieva neslēpj: “Kad bijām mazas, mati gāja pa gaisu, un viena otru novedām līdz asarām. Taču tad pienāca laiks, kad mums vairs nebija, par ko strīdēties. Laikam jau savu bijām izcīnījušas. Tagad satiekam lieliski.” To apliecina arī vecākās māsas vārdi — kad zvanīju Ilzei, lai uzzinātu jubilāres tālruņa numuru, viņa teica: “Man ir vislabākā māsa!”.
Ieva atzīst: “Tā reizē ir liela pieredze, jo, augot lielākā ģimenē, jau bērnībā iemācies dalīties. Kad vidusskolas gadu sākumā veidoja jaunas klases, ar mums sarunājās psiholoģe un visus iedalīja grupās: vecākie, vidējie un jaunākie bērni ģimenē. Viņa stāstīja, ka būt vidējam bērnam nozīmē arī to, ka ģimenē uzmanība viņam vienkārši pārslīd pāri. Es gan tā savā ģimenē nejūtos. Toties toreiz psiholoģe visiem prasīja izteikt viedokli, bet mums, vidējiem bērniem, to aizmirsa pajautāt,” smej jauniete.
Kā grāmatā
Kā Ieva pati sevi raksturotu? Jauniete samulst: “To ir grūti izdarīt. Labāk, lai to pasaka mana latviskā māsīca Baiba”. Istabā ienākusi jauniete aši noskaita: “Čakla, tikumīga — kā jau īsta latviete. Un, protams, komunikabla un smaidīga, īpaši labi saprotas ar maziem bērniem”. “Viņi nerunā, tāpēc ar viņiem viegli saprasties,” smejas Ieva. Viņa piebilst, ka cilvēki allaž ievēro viņas smaidu, un pašai tas ir iemesls, lai vēl vairāk smaidītu. “Tas man droši vien mīļas grāmatas ietekmē,” jau nopietnāk skaidro Ieva. “Kad biju mazāka, lasīju grāmatu par Poliannu, un tur bija šāda atziņa: arī visskumjākajā lietā var atrast priecīgo. Domāju, kad izaugšu liela, arī būšu tāda — mācēšu saskatīt prieku.”
Ieva vēl piebilst, ka viņa noteikti neesot “pārlieku pareiza”. “Esmu tikai cilvēks ar visiem plusiem un mīnusiem. Turklāt savos 18 gados nemaz vēl nejūtos pieaugusi.
