Kā dzīvo pensionāri laukos, kur pagasta centrs ir pāris kilometru attālumā? Ar domu, ka diena visiem darbiem ir par īsu. Tā var teikt arī par bebrēnieti Āriju Ūbergu, kura ar vīru Kārli saimnieko savos “Pumpuros”. Ārijas kundze šajās dienās svin 70 gadu jubileju.
Jubilāre ir cilvēks, kurš uz daudzām lietām raugās ar humoru, un viņas skatienā bieži pamanāmas azartiskas dzirkstelītes. Tās atmirdz vēl spožāk, kad saruna ievirzās par dažādiem pasākumiem un ekskursijām. Ārijas kundze smaidot teic — viņa brauc visur, kur vien aicina! Šovasar bijusi četrās ekskursijās gan tepat Latvijā, gan Lietuvā. Reiz ceļā devusies pat pēc ilgākas slimošanas. Tas nekas, ka pēc tam divas nedēļas lāgā nevarējusi pakustēt. Tāda viņa esot — kultūras programma tuvākajam laikam jau izdomāta. Arī apaļo jubileju nesvinēs pie galda, bet tai par godu dosies uz koncertiem. Vīrs Kārlis tikmēr saimnieko mājās un ir ģimenes šoferis. Lai arī tik ilgus gadus nostrādājusi autotransporta uzņēmumā, Ārija nekad nav domājusi pati iemācīties vadīt auto.
Māja pa gabaliņam
Līdz pensijai Ārijas kundze strādāja Aizkraukles patērētāju biedrībā. Bebros Ūbergu ģimene saimnieko no Atmodas laika. Te ir vīra Kārļa vecāku zeme. Sākumā domājuši par savu saimniecību un audzējuši graudaugus, bet pamazām viss sarucis. Tomēr saimnieki dīkā nesēž arī tagad, jo laukos citādi nevar — ir jākustas.
Māja celta uz veciem pamatiem un pamazām. Sākumā domājuši, ka te saimniekos arī dēls Olafs, bet tagad viņš ar ģimeni dzīvo Ciemupē. Viņa ģimenē aug meita Loreta, kura ir vienīgais jubilāres mazbērns.
Ārijas kundze smej, ka reiz pagastā darbinieces spriedušas — ko tie Ūbergi tur dara? Sākumā vienu daļu mājai “pielipinājuši” klāt, tad vēl kaut ko. Tā ir iznācis, ka būvēts pa gabaliņam, un ar māju ir tāpat kā ar Rīgu…
Situācijas noteicējs
Tomēr dzīvošanai viss ir, lai ērtības būtu pašiem un brīvību baudītu mājas mīluļi — suns Niksons un rudais kaķēns, kuram vēl domā piemērotāko vārdu. Viņš nesen atvests no dzīvnieku patversmes Aizkrauklē. Mazā rudā radībiņa visomulīgāk jūtas saimniecei uz pleca, bet draiskoties vislabāk viņam patīk ar dzijas kamolīšiem vai šūšanas piederumiem. Kaķēns labi satiek pat ar suni.
Arī lielais baltais skaistulis Niksons, kuram ir daudz un dažādas mīļas uzrunas, savulaik paņemts no patversmes Rīgā. Jubilāre stāsta, ka tāds pats suns esot pazīstamajam radiodīdžejam Ufo. Viņa piekrītot teiktajam, ka šie suņi mājās ir galvenie noteicēji mājā. Ja dzīvnieks negrib, ka saimniece ravē dārzu, viņš atnāk un ieguļas vagā. Neko tad vairs padarīt nevar! Arī katram ciemiņam jāpievērš viņam uzmanība, un viņš labprāt kopā ar citiem padzer kafiju no savas krūzītes.
Izvēloties Niksonu, Ārijas kundze patversmē apliecinājusi, ka viņa šo suni neturēs piesietu, jo tas viņam var kaitēt. Dzīvnieks “Pumpuros” bauda brīvību un sargā savu sētu līdz pat ceļa galam.
— Labi, ka mums ir dzīvnieki. Ja kādā vakarā kļūst skumjāks prāts, vajag tikai paskatīties, kā viņi draiskojas, un atkal jāsmejas, — saka Ārija Ūberga.
Liktenīgs pavērsiens
Ārijas kundzes ģimene, tāpat kā daudzas, piedzīvoja izsūtīšanu 1949. gadā. Tālajā ceļā uz Tomskas apgabalu tolaik vēl mazā meitene devās kopā ar citiem tuviniekiem.
— Bijām seši bērni un trīs pieaugušie. Nonākot galamērķī, izrādījās, ka tomēr nebijām sarakstos. Mūs izmitināja tuvējā sādžā. Vēlāk mūžībā aizgāja vecāmāte un audžumāte, bet tēvs palika viens ar mums, bērniem, — atceras sirmā kundze.
Bebrēniete stāsta, ka sākumā vietējie viņus dēvējuši par fašistiem, lai gan šī vārda nozīmi pat lāgā nav sapratuši. Dažkārt bērnu un pusaudžu cīniņi bijuši ne pa jokam. Raugoties uz Ārijas kundzi, spēju iztēloties to apņēmīgo mazo meitenīti, kura neļāvās pāridarījumiem, jo šis spars viņas acīs mirdz joprojām.
Tomēr Sibīrijā pavadītie gadi viņai saistās ne tikai ar sāpīgām atmiņām, bet arī skolas laiku un jauniem draugiem, kuri sirmo kundzi neaizmirst līdz pat šim laikam. Tajā pusē viņa vēlāk bijusi vairākkārt, jo Tomskā joprojām dzīvo Ārijas māsa Mirdza. Reiz sagadījies nokļūt bijušās skolas salidojumā. Lai arī skolasbiedrus nebija satikusi gandrīz 50 gadu, sagaidīšana bijusi tik sirsnīga, kādu citur nav jutusi.
No Sibīrijas Ārija Latvijā atgriezās 1956. gadā. Sākumā viena pati, un tikai vēlāk pievienojās citi ģimenes locekļi.
— Man tolaik bija 15 gadu, ceļš tāls, bet togad Maskavā bija Vissavienības tautsaimniecības sasniegumu izstāde. Man taču tā bija jāredz, ja reiz tāda izdevība!
Tajā laikā radiņi Rīgā sagaidīja katru vilcienu no Maskavas… — atceras jubilāre.