Pļaviņietis Imants Siliņš “Staburaga” lasītājiem labi pazīstams kā futbola treneris, kura audzēkņi — gan zēni, gan meitenes — Latvijas līmenī pierādījuši, ka Pļaviņu futbolisti nav ar pliku roku ņemami.
Pļaviņietis Imants Siliņš “Staburaga” lasītājiem labi pazīstams kā futbola treneris, kura audzēkņi — gan zēni, gan meitenes — Latvijas līmenī pierādījuši, ka Pļaviņu futbolisti nav ar pliku roku ņemami. Taču retais zina, ka Imants jau trīsdesmit gadu ir viens no “Pļaviņu muzikantiem”. Spēlē taustiņinstrumentus un raksta arī dziesmas.
“Es šo savu otru nodarbošanos neafišēju. Muzikantu aprindās gan visi zina, ka spēlēju futbolu, taču reti kurš futbolists zina, ka muzicēju ansamblī. Arī manas meitenes (futbolistes, kuras Imants trenē — aut.) tikai nesen to uzzināja un tagad pasākumos bieži prasa, lai padziedu,” saka Imants.
Par muzicēšanu un savām dziesmām Imants kautrējas runāt, jo uzskata, ka ir talantīgāki cilvēki nekā viņš. Tomēr saruna lielākoties raisās par mūziku, protams, neaizmirstot futbolu, kurš šobrīd ieņem galveno vietu Imanta dzīvē. Pilnībā Imants atklājas tikai tad, kad Pļaviņu kultūras nama zālē kopā ar pārējiem ansambļa muzikantiem nodzied pāris savu dziesmu — vienu no nesen notikušā Ziemassvētku koncerta repertuāra un vienu pavisam jaunu, kuru daži grupas muzikanti vēl nebija dzirdējuši.
Spēlēt un skriet sāk vienlaikus
— Kas tavā dzīvē bija pirmais — mūzika vai sports?
— Atceroties savus pusaudža un jaunības gadus, liekas, tas notika vienlaikus. Mācījos 7. klasē, kad nolēmu iestāties mūzikas skolā, akordeona klasē. Mācībām mūzikas skolā tas bija diezgan vēlu. Aptuveni pēc gada sāku spēlēt futbolu un biju viens no retajiem skolaspuikām, kuru pieņēma pieaugušo komandā.
Vidusskolas pēdējā klasē kopā ar Pauli Mickeviču izveidojām savu estrādes mūzikas grupu, sākām aizrauties ar ģitāras spēli, bet mūzikas skolas direktoram tas nepatika. Mūzikas skolu nepabeidzu.
Kopē ārzemniekus
— Mūsu grupa toreiz pārstāvēja Pļaviņu klubu rajona ansambļu skatēs. Kā mēs toreiz spēlējām! Ārzemju rokmūzika Padomju Savienībā bija aizliegta, bet mēs slepus dabūjām dažādus ierakstus, kopējām tos, mācījāmies spēlēt un dziedāt. Rāvām vaļā “Smokie” un citu līdzīgu ansambļu gabalus. Skolā mācījos angļu valodu, līdz ar to dziedāt bija vieglāk. Tik labas aparatūras kā mums tajā laikā nebija nevienam citam rajonā. Uz ballēm Pļaviņās brauca visi “Ogres trikotāžas” strādnieki, zālē nebija kur apgriezties.
Dabas dots talants
— No kurienes tāda interese par mūziku?
— Laikam dabas dots talants, jo vecāki nebija dziedātāji, nespēlēja nevienu mūzikas instrumentu. Es savu muzikālo dzirdi un balsi esmu izkopis, jo jaunībā domāju, ka ar mūziku nodarbošos daudz nopietnāk.
Kultūras darbinieku tehnikumā ieguvu estrādes orķestra vadītāja specialitāti. Mācījos pie pedagoga, kurš palīdzēja izkopt balsi, lai varētu labāk dziedāt. Mums ar Olgu Rajecku bija viens skolotājs.
Viss mūžs vienuviet
— Visu mūžu esi pavadījis dzimtajā pilsētā un trīsdemit gadu spēlējis “Pļaviņu muzikantos”?
— Neliels pārtraukums bija, kad devos dienēt. Pēc tehnikuma beigšanas kādu laiku strādāju arī Madonas rajona Aiviekstē, kur Ziemeļaustrumu elektrisko tīklu vadība mani uzaicināja vadīt orķestri un palīdzēt organizēt kultūras dzīvi.
Deviņdesmito gadu sākumā “Pļaviņu muzikantu” radošajā dzīvē bija neliels panīkums, tad atkal nolēmām spēlēt kopā.
Ar laiku izveidojās pat trīs grupas — Klintaines kapela, popgrupa “Skanstis” un “Pļaviņu muzikanti”. Trīs četru cilvēku pamatsastāvs ir nemainīgs, mainās tikai dziedātājas un pāris muzikantu. 1994. gadā, Mātes dienā, bijām noorganizējuši kopīgu visu šo grupu koncertu.
Īstais “Dāmu pops” no Pļaviņām
— “Pļaviņu muzikanti” savlaik bijuši diezgan slaveni.
— Bijām trešā labākā estrādes grupa valstī tūlīt aiz “Līviem” un “Dālderiem”. Visvairāk man patīk, ka Pļaviņu muzikantu dāmas — Māra, Aiva, Elita un Astrīda — dzied četrbalsīgi. Īsts “Dāmu pops”. Vienu gadu festivālā “Vizu, vizu” Pļaviņās bija ieradies Rīgas “Dāmu pops”, kurā dzied Rajecka, Akurātere, Lūsēna un Baušķeniece. Tūlīt pēc viņām bija jādzied mums. Pļaviņu kultūras nama direktore un viena no mūsu dziedātājām Astrīda kāpj uz skatuves un saka: “Iesildošā grupa savu darbu paveikusi, tagad jums dziedās īstais “Dāmu pops”.” Skatītāju ovācijas lieliski parādīja, kura grupa viņiem labāk patikusi.
Citugad tajā pašā festivālā, tikai Aizkrauklē, “Pļaviņu muzikantu” pārākumu atzina arī grupa “Caffe”. Kad viņi sāka dziedāt “Ķiršu lietu”, mūsu dāmas metās klāt un rāva līdzi. Puiši sākumā tā kā samulsa, bet beigās gāja tīri labi.
Saldsērīgi meldiņi
— Festivālos dziedat arī tavas dziesmas?
— Jā. Dziesmu nav daudz, taču tās visas, kā saka, “aizgājušas tautās”. Esmu izmēģinājis dažādus stilus, pat smago roku, taču lielākā daļa manu dziesmu ir ar saldsērīgu meldiņu, romantiski gabali par mīlestību.
Glabāju arī dažus instrumentālus ierakstus, kurus kādreiz varētu izmantot dziesmām. Piemēram, tepat kultūras namā stereo variantā ierakstījām tagad slavenā vijolnieka Raimonda Ozola vijoļspēles fragmentu. Ar viņu kādreiz kopā strādājām.
Sintezators atvieglo dziesmu tapšanu
— Vai dziesmas top viegli?
— Agrāk bija grūtāk, jo melodija, kas radās, bija jāpieraksta uz papīra. Tagad, ja galvā ieskanas kāds motīvs, nospēlēju to un saglabāju sintezatorā. Zinu mūziķus, kuriem šādi motīvi krājas, bet dziesmas top tikai pēc krietna laika. Taču, ja es sāku strādāt pie kāda gabala, visu izdaru līdz galam. Protams, mācoties dziesmu kopā ar pārējiem muzikantiem, kaut kas vēl mainās. Bet tas jau ir ierasts darba process.
— Arī dziesmu tekstus raksti pats?
— Dažām — jā, bet lielākajai daļai teksti tomēr ir pazīstamu dzejnieku vārsmas. Regulāri pārlapoju dzejoļu krājumus un atzīmēju dziesmu tekstiem piemērotākos.
Futbols tomēr pirmajā vietā
— Kas šobrīd tavā dzīvē aizņem lielāku daļu — muzicēšana vai futbols?
— Viennozīmīgi futbols. Esmu izveidojis un vadu futbola klubu “Pļaviņu DM”, trenēju vairākas jauno futbolistu komandas dažādās vecuma grupās, un tas aizņem daudz laika, prasa lielu uzmanību un darbu.
Muzicēšanai šobrīd veltu mazāk laika. Gadu gaitā esam saspēlējušies, un regulāri mēģinājumi katru nedēļu nav nepieciešami. Biežāk kopā sanākam, kad gatavojamies kādam koncertam, skatei vai apgūstam jaunu koncertprogrammu. Tad gan iet karsti, kaislības kā futbola laukumā.
Atpūšas guļot un makšķerējot
— Kā izdodas visu apvienot?
— Reizēm ir ļoti grūti, tomēr kaut kā tieku galā. Brīžiem ir tā, ka puspiecos pēcpusdienā sākas futbola treniņš, pusseptiņos beidzas, septiņos jau mēģinājums. Tad vēl nedēļas nogalē ir kāds baļļuks, kurš beidzas četros no rīta, bet piecos jau kāpju vilcienā un braucu uz darbu. Ja tas tā turpinās pāris nedēļu pēc kārtas, galva dulla.
— Ko tad dari?
— Vislabāk spēkus atgūstu, nākamajā naktī pēc koncerta, balles vai spēles vienkārši kārtīgi izguļoties. Ja ir pavisam traki, eju makšķerēt. Biju pats uzbūvējis laivu, bet to nozaga. Laikam bija pārāk laba. Smagākais sams, ko esmu izvilcis ar spiningu, svēra 35 kilogramus. Mans rekords ir arī trešā smagākā mežavimba Latvijā, kuru izvilku tepat Daugavā. Bijuši arī citi skaisti un vērtīgi lomi.
Darīs, kamēr varēs
— Ģimene neprotestē pret visām šīm aktivitātēm?
— Nav jau kam protestēt. Bērni lieli, katram pašam sava dzīve, arī sievai darba netrūkst.
— Kāds no bērniem turpina tevis iesākto?
— Līga labi dzied, savlaik dziedāja skolas korī. Guntars spēlē futbolu. Gribēja mācīties arī mūzikas skolā spēlēt saksofonu, bet es no savas pieredzes zinu, cik grūti apvienot vairākas nodarbes un mācības. Tāpēc ieteicu dēlam mācīties un nopietni nodarboties tikai ar kaut ko vienu, un Guntars izvēlējās futbolu.
— Cik ilgi vēl pats sportosi un muzicēsi?
— Kamēr vien spēšu pakustēties. Pagājušajā gadā Latvijas čempionātā futbolā otrajā līgā vēl desmit spēļu nospēlēju. Zinu vienu vīru, kurš spēlē arī 52 gadu vecumā, tā ka man viss vēl priekšā. Arī muzicēt turpināšu, cik ilgi vien varēšu.
***
Vārds, uzvārds: Imants Siliņš.
Dzimšanas laiks un vieta: 1956. gada
11. janvāris, Pļaviņas.
Izglītība: Kultūras darbinieku tehnikumā iegūta estrādes orķestra vadītāja specialitāte.
Dzīvesvieta: Pļaviņas.
Nodarbošanās: strādā par galdnieku uzņēmumā “Latvijas dzelzceļš”, ir futbola kluba “Pļaviņu DM” prezidents.
Ģimene: sieva Sarmīte strādā tirdzniecībā, vecākā meita Dina ir firmas “Gemos” grāmatvede, mazmeitai Katrīnai 6 gadi, meita Līga strādā bērnudārzā, studē maģistrantūrā, dēls Guntars mācās Rīgas 49. vidusskolas 11. klasē.
Vaļasprieks: futbols, muzicēšana un makšķerēšana.
Horoskopa zīme: Mežāzis.
