Varētu šķist, ka viņš ir dīvainis, reizēm pat nesaprasts, kaut par Albertu (vārdi tekstā mainīti – aut.) ne viena vien sieviete teikusi: “Tādu gan sev par vīru negribētu!”.
Aug bez tēva
Alberts dzimis Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Māte Anna strādājusi pie saimniekiem, bet par tēvu, jau būdams sirmā vecumā, viņš neko nezina. Māte neko nestāstīja. Vēlāk, padomju laikos, izdotajā dzimšanas apliecībā ailē par tēvu ievilkta svītriņa.
Tajos gados Alberta māte bija neapskaužamā situācijā – laist pasaulē bērnu neprecētai bija liels kauns un negods. Protams, viņai nācās paciest apkārtējo nicinājumu. Arī saimnieki dzīvi neatviegloja – bija jāpadara visi darbi, kaut mazs bērns auklējams. Māte visu pacieta līdz brīdim, kad saimnieks mazo puisēnu sāka izsmiet. Tad Anna ar dēlu vienā rokā un niecīgo iedzīvi otrā devās pie saviem vecākiem.
Annas vecākiem bija māja mazpilsētā, neliela piemājas saimniecība, un ar viņiem kopā mitinājās Annas māsa un brālis, kuri bija jaunāki par viņu. Pajumti meitai un mazdēlam viņi neliedza, kaut sajūsmu neizrādīja.
Anna strādāja visdažādākos darbus – mazgāja un lāpīja veļu, palīdzēja klāt godu galdus un daudzus citus. Te viņa varēja vairāk laika pavadīt ar dēlu. Arī vecvecāki savu reizi Albertu pieskatīja, taču īpaši puikam nepieķērās, ko nevarētu teikt par tiem mazbērniem, kuri dzima vēlāk – Annas māsas un brāļa bērni.
Pionieros neiestājas
Pēc kara Alberts sāka skolas gaitas. Pirmie gadi pagāja mierīgi, taču pārējie – līdz pat 7. klasei, kamēr viņš pabeidza pamatskolu – bija kā murgs. Iemesls – zēnam nebija tēva. Klasesbiedri Albertu apsmēja un pazemoja. Miera nebija pat sarīkojumos. Klasesbiedri gatavojās iestāties pionieros, arī Alberts cītīgi lasīja grāmatas par dižajiem valsts vadoņiem, klasē pārrunāja, kādam ir jābūt kārtīgam pionierim. Reiz kāds no zēniem iesaucās: “Skolotāj, bet Alberts nedrīkst būt pionieris, viņam nav tēta, viņš neko par viņu nezina.” Alberts izskrēja no klases un tajā dienā skolā vairs neatgriezās. Pionieros viņš neiestājās, lai kā skolotāja viņu centās pierunāt.
Māte jau agrā bērnībā bija vienīgā Alberta sabiedrotā. Skolas gados viņš mātei pieķērās vēl ciešāk – kā glābiņu no nievām meklēdams.
Ar māti Alberts bija kopā gandrīz visur. No rītiem, ejot uz darbu, viņa izmeta līkumu, lai dēlu pavadītu līdz skolai. Viņa dēlu ņēma līdzi, apciemojot savas draudzenes. Tur Alberts jutās labi, jo neviens viņu neapsmēja. Abi kopā gāja iepirkties, strādāja dārzā, sēņoja un ogoja. Garajos ziemas vakaros, kad mājas darbi bija izpildīti, māte dēlam ierādīja adīšanas un šūšanas lietas.
Pēc pamatskolas beigšanas Alberts tuvējā arodskolā apguva metinātāja arodu un šajā profesijā nostrādāja līdz pat aiziešanai pensijā.
Kļūst par rīdzinieku
Sagadījās tā, ka vecvecāku māju kāda objekta celtniecības dēļ bija paredzēts nojaukt, un Albertam vajadzēja lemt, kā dzīvot tālāk. Pēc ilgām sarunām ar māti viņš nodomāja doties uz Rīgu. Galvaspilsētā jauneklis dabūja darbu rūpnīcā. Īrēja istabu pie kādas gados vecas sievietes. Dzīvoklis bija bez ērtībām un ar malkas apkuri. Saimniece prasīja simbolisku īres maksu, bet Albertam vajadzēja palīdzēt mājas darbos. Viņa rūpējās par to, lai īrnieks neaiziet uz darbu, brokastis nepaēdis, bet pēc darba sagaidīja ar siltām vakariņām.
Ar darbabiedriem Alberts tikpat kā nesagājās – runāja tikai par darbu. Nepiedalījās arī nekādos pasākumos. Savu darbu Alberts paveica, priekšniecībai “acīs neleca”, tādēļ jauno strādnieku ar laiku uzņēma dzīvokļu rindā.
Arī sieva metinātāja
Pagāja vēl daži gadi. Kādu dienu rūpnīcas metinātāju pulkam pievienojās kāda meitene – Lidija. Viņa bija apguvusi arodskolā šo vīrišķīgo arodu. Gados vecākiem vīriem gan patika “paķert uz zoba” jauno strādnieci, taču viņa ne skuma par to, ne arī pretī runāja, vien mulsi smaidīja.
Reiz rūpnīcā bija izveidojusies avārijas situācija. Kaut bojājumus novērsa, taču meistars drošības labad norīkoja Albertu un Lidiju palikt pēc darba laika. Jaunieši sāka sarunāties. Ar laiku abi sadraudzējās.
Lidija bija rīdziniece, viņas tēvs krita karā, mātei vienai vajadzēja audzināt viņu un vecāko māsu. Vecākā māsa studēja, taču Lidijai bija žēl mātes, un viņa nolēma mācīties arodskolā, lai ātrāk varētu sākt pelnīt.
