Tagad, kad visas sievietes vāra ievārījumus, konservē, skābē un sāla, mana Izabella tik skatās seriālus. “Nu un, ka citas tā dara! Esmu svaigēdāja, un man šīs lietas vairs neinteresē!” viņa saka.
Izabellā iemājojis tāds miers, ka viņa nemaz vairs neatgādina manu sievu. Agrāk viņa līdz pusnaktij ņēmās ar konservēšanu, jo galvenais bija pārspēt Rozāliju ziemas krājumu gatavošanā, bet tagad… to daru es, toties viņa man lasa lekciju par veselīgu dzīvesveidu. Viņas izpratnē viss, kas pabijis uz uguns, ir miris. Es jau nemaz nezinot, kāda ir sajūta pēc svaigēdāju diētas. Es esot kā cilvēks, kurš uzaudzis cietumā un nekad nav redzējis ārpasauli. “Lai sajustu, kā ir brīvībā, uz kādu dienu no šī cietuma jāiziet ārā!” tik tēlaini sākusi runāt mana Izabella.
Man šķiet, ka svaigēšana ir slinko sievu projekts. Trakākais, ka šī ideja ir lipīga. Tagad es viens pats ņemos ar gurķu marinēšanu un naivi ceru, ka viņa drīz nāks palīgā. Naktī jau dzirdēju, ka klusām lavījās pie ledusskapja. Laikam desu meklēja, labi, ka biju paspējis to apēst. Ja Izabella nenāks pie prāta, nudien būs jāmeklē cits sievišķis. Lauku radi brīvdienās solīja atvest trīs maisus ar āboliem un divus ar gurķiem. Es taču viens ar tiem netikšu galā!
