Sākoties skolas laikam, būtiski aug piepūle bērna acīm. Lai skolēns maksimāli spētu koncentrēties mācībām, laba redze ir ļoti nozīmīga. Slodze mācībās, mazkustīgs dzīvesveids un datorspēles bojā redzi jau agrā vecumā, tāpēc problēmas jāpamana un jānovērš laikus.
Redzes dēļ var
pasliktināties sekmes
Bērniņš piedzimstot apkārtējo pasauli neredz tik labi kā pieaugušie. “Visintensīvāk redze veidojas pirmajos divos dzīves gados,” stāsta “Metropole” optometriste Aija Muceniece.
Ļoti būtisks laiks redzes attīstībai ir bērna pirmie seši mēneši, kad viņš iemācās gan fiksēt skatu, gan sekot līdzi kustīgām lietām. Šajā laikā arī veidojas abu acu kopredze. “Pirmajās dzīves dienās bērna acu kustības ir nekoordinētas, redze vāja. Sasniedzot sešus septiņus gadus, tai jābūt vismaz 90 procentu asai, un bērns redz tikpat labi kā pieaugušais.
Obligātās redzes pārbaudes bērniem jāveic gada, triju un septiņu gadu vecumā — paredz Latvijas likumdošana. Taču redze turpina attīstīties arī pusaudža gados. Tādēļ, ja skolēna sekmes kļūst vājas, vajadzētu pārliecināties, vai nav pasliktinājusies redze. Svarīgi pavērot bērna uzvedību ikdienā — vai viņš nemiedz acis, neskatās ekrānā vai grāmatā pārāk tuvu.
Tas, kādā vecumā iesaka nēsāt pirmās brilles, ir ļoti individuāli — piebilst A. Muceniece. Ja abas acis attīstās vienādi un nav ne šķielēšanas, ne ambliopijas (tā dēvētā “slinkā acs”, kas nozīmē pavājinātu redzi vienā vai abās acīs un ko nav iespējams koriģēt ar briļļu vai lēcu palīdzību), tad brilles var arī netikt rekomendētas, bet ieteiktas regulāras redzes pārbaudes. Savukārt ir gadījumi, kad brilles tiek izrakstītas jau zīdaiņiem, kuru redze citādi attīstīties nespēj. Ja ārsts brilles ir rekomendējis, tās obligāti arī jālieto — atgādina optometriste.
Nereti brilles nēsā bērni, kuriem viens vai abi vecāki arī tās nēsā. “Iedzimtība, protams, ietekmē cilvēka vispārējo veselību, tostarp redzi. Ir iespēja, ka bērns var pārmantot vecākiem piemītošu redzes defektu. Ja viens no vecākiem valkā brilles, tad iespējamība, ka arī bērnam tās būs nepieciešamas, ir aptuveni 50 procentu. Ja brilles ir abiem vecākiem, šāda varbūtība ir vēl lielāka. Tomēr tā ir tikai un vienīgi varbūtība,” piebilst speciāliste.
Tuvredzība
un šķielēšana
Kad bērns sāk strauji augt un stiepties garumā, lielāka kļūst arī acs, tāpēc nereti tiek konstatēta tuvredzība (laba redze tuvumā, neskaidra — skatoties tālumā). Lielāka varbūtība tai veidoties ir bērniem, kuri daudz laika pavada, darbojoties tuvumā, piemēram, lasot, pērļojot, sēžot pie datora. A. Muceniece pozitīvi raugās uz bērnu aizraušanos ar lasīšanu, tomēr mudina vecākus sekot līdzi, kā mazais to dara — vai ir pareizs apgaismojums, piemērots burtu lielums, vai acis ik pa laikam tiek atpūtinātas. Apgaismojumam lasot nevajadzētu būt pārāk spilgtam, jābūt pareizam acu attālumam no grāmatas, datora vai televizora.
Tuvredzība dzīves laikā tiek iegūta, savukārt tālredzība lielākoties — iedzimta. Ja tālredzība ir neliela, visbiežāk tā neradīs sūdzības, tomēr, ja redzes slodze tuvumā ir liela, tā var izraisīt diskomfortu un acu miglošanos. Protams, redzi var negatīvi ietekmēt arī jebkura hroniska saslimšana vai attīstības traucējumi — piebilst A. Muceniece.
Bieži vecāki satraucas par bērna šķielēšanu. Optometriste skaidro, ka šķielēšanas gadījumā redzamo objektu fiksē tikai viena acs, tas nozīmē, ka tikai viena acs skatās uz noteiktu priekšmetu, kamēr otra lūkojas citā virzienā, un attēls, ko tā uztver, nesakrīt ar otras acs uztverto. “Pieaugušais šādā situācijā izjūt dubultošanos, taču bērna vecumā smadzenes viegli ignorē attēlu, kas nāk no šķielējošās acs, tādējādi redze šajā actiņā neattīstās pilnvērtīgi,” skaidro A. Muceniece. Šķielēt var gan ar vienu aci, gan to darīt pamīšus — te ar vienu, te otru. Bērna vecumā tas nav tikai vizuāls defekts — ja viena vai abas acis nenogādā līdz smadzenēm skaidru attēlu, redze nevar optimāli attīstīties, tādēļ pret šķielēšanu nedrīkst izturēties vieglprātīgi. Ne vienmēr brilles problēmu atrisinās, nereti to var novērst tikai operācija.
“Slinkā acs”
jānodarbina
Ja bērnam redzes asums ir pazemināts tikai vienā acī, vecāki ļoti bieži to pat nepamana, jo normālu skatu nodrošina labāk redzošā actiņa, un dažkārt to atklāj tikai acu ārsts. Šāda situācija var provocēt ambliopijas jeb “slinkās acs” izveidošanos, kad labu redzēšanu nodrošina tikai veselā acs. Šādā situācijā vājākā neiemācās pati skatīties, un visu atlikušo mūžu ar to cilvēks redz sliktāk nekā ar otru aci.
“Biežākais iemesls, kāpēc viena actiņa redz sliktāk, ir staru laušanas īpatnības, tāpēc ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk sākt lietot atbilstošas brilles, pat ja otra acs redz perfekti. Brillēs tiek ievietota lēca bez optiskā stipruma. Nereti ar brillēm vien nepietiek, lai mudinātu sliktāko aci strādāt, tādēļ bieži papildus tiek nozīmētas oklūzijas — labāk redzošā acs vai tās briļļu stikls aizlīmēts ar speciālu plāksteri jeb oklūderu, tā sliktāk redzošai actiņai liekot strādāt. To, cik bieži un uz cik ilgu laiku oklūders jātur, nosaka acu ārsts katram bērnam individuāli, ņemot vērā defekta pakāpi, vecumu un citus izmeklējumus,” stāsta A. Muceniece.
Ambliopija var izveidoties tikai laikā, kamēr pilnībā attīstās bērna redze, tātad līdz aptuveni septiņu gadu vecumam. Taču arī ārstēt ambliopiju var tikai šajā vecumā, tādēļ ļoti būtiski to laikus atklāt. Jo agrāk to sāk darīt, jo labāki rezultāti sagaidāmi.
Brilles bērnam —
kādas?
Izvēlēties brilles noteikti vajag kopā ar bērnu — jāpārliecinās, ka tās ir vieglas un ērtas, līdz ar to būs vēlēšanās brilles nēsāt.
Nereti acenes nepieciešamas jau zīdaiņa vecumā, tāpēc pašas mazākās brillītes tiek gatavotas no silikona. To ietvars ir mīksts, viegls, neplīstošs un labi piekļaujas mazajai sejiņai. Taču nekādā gadījumā vecākiem nevajag baidīties, ka bērns ar brillēm jutīsies slikti un tādēļ tās nelietos — brīdina A. Muceniece. Silikona materiāls piemērots arī īpaši kustīgiem bērniem, jo tās nelūst. Plastikāta vai metāla ietvarus var sākt izvēlēties, sākot no divu un triju gadu vecuma. “Pielaikojot brilles, jāraugās, lai to lodziņi nav pārāk šauri, labi, ja to augstums sakrīt ar uzacu līniju, lai bērns neskatās pāri briļļu malai. Tās nedrīkst būt par lielu vai mazu, briļļu kājiņām jābūt paralēli deniņiem. Uzmanība jāpievērš kājiņu garumam, kas nodrošina ērtu briļļu valkāšanu. Ļoti daudzas ietvaru kājiņas iespējams pielocīt atbilstoši bērna galvas formai, taču tas jādara jau pirms briļļu iegādes, lai brilles neslīdētu nost no mazā deguna,” iesaka optometriste. Lai acenes turētos, iespējams izvēlēties nelielus palīgrīkus, piemēram, briļļu ietvariem uzliekot caurspīdīgus “aizaušus” vai speciālas savelkamas gumijas, kas tās notur savā vietā.
Bērna ikdiena paiet nemitīgā kustībā, tāpēc ne vienmēr ir vērts iegādāties dārgākās brilles un lēcas, bet gan jāizvēlas vieglas, neplīstošas un drošas veselībai. Vispiemērotākās būs polikarbonāta vai plastikāta lēcas, kas no trieciena nesaplīsīs sīkos gabaliņos. Tās ir arī vieglākas — piebilst A. Muceniece. ◆
