Kādā nedēļas nogalē braucu mājās no Ventspils. Bija saulaina svētdienas pēcpusdiena, un automašīnu straume pamazām kļuva arvien blīvāka.
Kādā nedēļas nogalē braucu mājās no Ventspils. Bija saulaina svētdienas pēcpusdiena, un automašīnu straume pamazām kļuva arvien blīvāka. Šaipus galvaspilsētas braucēju Rīgas virzienā saradās pavisam daudz. Līdz mājām bija atlicis nedaudz vairāk kā 15 kilometru. Pēkšņi dažus simtus metru priekšā gaisā uzlidoja stikli un plastmasas gabali. Viens auto ieripoja grāvī, divi citi palika uz asfalta…
Divu automašīnu, kas brauca priekšā, vadītāji vienaldzīgi aizjoņoja tālāk, sak, ne mana cūka, ne mana druva. Viņi nepiestāja un nepainteresējās, vai kāds pēc tik briesmīga trieciena nav cietis, neizsauca ārstus un policiju. Kopīgi ar sadursmi izraisījušās automašīnas vadītāju izsaucām gan neatliekamo palīdzību, gan policiju, palīdzējām no grāvī ieripojušās mašīnas izkļūt cietušajiem. Tajā mirklī uz ceļa valdīja bēdas un izmisums. Smagāk cietusī autovadītāja raudāja un baiļojās par sava vēl nedzimušā bērniņa dzīvību. Pēc mirkļa no sadauzītā auto varēja izkāpt arī gados vecākā sieviete un pusaudzis. Viņš nelaimes brīdī bija gulējis un nespēja atgūties no šoka. Tā kā šādos gadījumos cietušie nespēj rīkoties adekvāti, mūsu palīdzība viņiem bija nepieciešama visvairāk. Kaut tos dažus desmitus minūšu, kamēr atbrauc cilvēki, kuri var sniegt kvalitatīvu palīdzību.
Visvairāk pārsteidza garāmbraucēju vienaldzība vai, gluži pretēji, — slimīga interese par notiekošo. Kādas kravas automašīnas vadītājs, kurš piestāja mirkli vēlāk, izliecies pa logu, skaļi sauca, lai ātrāk atbrīvojot ceļu, viņam, lūk, jāsteidzas. Citi izlikās, ka notikušais viņus neskar, un, braucot kaut pa grāvi, mēģināja apbraukt notikuma vietu. Taču bija arī tādi, kas, izliekušies pa logu, ar mobilajiem tālruņiem tvēra “labākos kadrus” — sadauzītās automašīnas un asiņojošos cietušos baiļu un sāpju izteiksmēm sejā. Kur viņi liks šīs bildes? Noteikti vakarā draugu lokā pie alus kausa lielīsies, lūk, šodien es tādu kadru redzēju!
Jā, arī es publicēšanai laikrakstā esmu fotografējis ceļu satiksmes nelaimes gadījumu vietas, taču šajās bildēs jūs nekad neatradīsiet neētiskus skatus — bojāgājušos, ievainotus cilvēkus, kuri tajā mirklī cieš. Attēli no avārijas vietas ir kā brīdinājums — padomājiet, pirms sēžaties pie stūres reibumā vai pārsniedzat atļauto ātrumu.
