Matemātika un deja — tik šķietami pretējas jomas bērniem māca Sunākstes pamatskolas skolotājs Andris Kivlenieks.
Matemātika un deja — tik šķietami pretējas jomas bērniem māca Sunākstes pamatskolas skolotājs Andris Kivlenieks. Viņš pats atzīst, ka tas palīdz nekļūt par “sausiņu”, par kādiem parasti uzskata matemātiķus. Viņš ir talantīgs deju skolotājs, jo Andra Kivlenieka vadītie tautisko deju kolektīvi ir vieni no labākajiem gan Aizkraukles, gan Jēkabpils rajonā. “Deja ir viens no lielākajiem dzīves priekiem,” atklāj vīrietis. Un mūsu saruna arī ir lielākoties par prieku. Dejošanas prieku.
Apliecība dejotājiem
— Stāstījāt, ka esat audzis skolotāju ģimenē. Arī profesiju izvēlējāties vecāku ietekmē?
— Varbūt neapzināti. Vidusskolas gados līdz pat pēdējam brīdim domāju mācīties pārtikas tehnologos. Tomēr uzrakstīt sacerējumu man bija diezgan lielas mocības, tāpēc izvēlējos Daugavpils augstskolu, kurā vajadzēja kārtot tikai divus eksāmenus — algebrā un ģeometrijā. Matemātika man patikusi vienmēr, un šī joma mani saista tāpat kā dejas.
— Kā pievērsāties dejošanai?
— Jau mācoties Viesītes vidusskolā, dejoju tautasdeju kolektīvā. Man bija jauka deju skolotāja Zenta Johansone. Viņas aizraušanās “pielipa” arī man. Mācoties institūtā, dejoju tautisko deju kolektīvā “Laima”. Visiem, kuri bija cītīgi augstskolas gadus tajā nodancojuši, izdeva apliecību arī par deju skolotāja specialitātes iegūšanu. Esmu tāds deju skolotājs praktiķis, speciālu skolu neesmu beidzis, vienīgi regulāri apmeklēju kursus.
Pirmos piecus gadus strādājot skolā, pat domas nebija, ka es varētu mācīt bērniem dejot. Citādi ir dejot ar pieaugušajiem, uz šiem mēģinājumiem eju kā uz svētkiem.
— Jūsu pirmais vadītais kolektīvs arī bija pieaugušo?
— Uzreiz pēc augstskolas beigšanas sāku vadīt jauniešu deju kolektīvu Viesītē. Biju pats tur dejojis, iepriekšējā skolotāja vairs nevēlējās darbu turpināt, un to uzņēmos es. Nu tas ir Viesītes vidējās paaudzes deju kolektīvs “Augšzeme”, kurš šopavasar nosvinēja 20 gadu jubileju. Elkšņos kolektīvu vadu jau desmit gadu, Sunākstes skolā būs apmēram astoņi.
Pirmie “aiz svītras”
— Esat panācis, ka, gatavojoties Dziesmu un deju svētkiem, sunākstieši Aizkraukles rajonā bija labākie savā grupā.
— Nemaz nevaru iedomāties, ka drīkstētu būt citādi. Ja darbu dara, tas jāveic labi un jātiek arī uz svētkiem. Laba mācība bija, ka uz iepriekšējiem svētkiem gandrīz netikām. Valstī 5. — 6. klases grupā bija 252 kolektīvi, uz svētkiem tika 80 labāko. Pēc rezultātiem bijām 78. vietā, bet tad paziņoja, ka visi bāreņu un bērnunamu audzēkņi automātiski tiek uz svētkiem, līdz ar to palikām pirmie “aiz svītras”, tikai kandidāti. Mums paveicās, jo kāds rajons finansiāli nevarēja atļauties uz svētkiem sūtīt visus izvirzītos kolektīvus, un tā braucām mēs. Nevar teikt, ka pirms pieciem gadiem bija ieguldīts mazāks darbs. Biju aizņēmies videokameru un katru otro mēģinājumu filmēju. Bērni vēroja savas kļūdas, kopīgi tās analizējām.
Arī Viesītes vidējās paaudzes deju kolektīvam allaž ir labi rezultāti, Rīgā mūs pazīst kā spēcīgu kolektīvu.
Vislabākie bērni
— Kā labus rezultātus var panākt skolā, kurā ir tik maz audzēkņu? Tad jau jādejo gandrīz visiem!
— Te vienkārši ir vislabākie bērni! Arī vislabākie kolēģi, jo tāds atbalsts, kādu saņemu no viņiem un skolas direktores, diez vai citās skolās ir. Līdz šim skolā bija tikai viens deju kolektīvs. Ja klasē ir tikai četri bērni, no divām klasēm deju kolektīvu nevaru nokomplektēt . Pērn 5. un 6. klases grupā dejoja bērni no 3. līdz 7. klasei. Šogad iecerēts izveidot divus kolektīvus, jo te patiešām ir spējīgi bērni.
Sākumā mums gāja grūti. Bērni muka no mēģinājumiem, braucu pa ceļu ar mašīnu un “lasīju” pa grāvmalām savus dejotājus. Pēdējā laikā tādu problēmu gan vairs nebija, bērni ļoti apzinīgi nāca uz mēģinājumiem. Daudz braucām ar koncertiem uz citām skolām — Jaunjelgavu, Daudzesi, Vīganti, bieži dejojām kopā ar Viesītes, Zasas, Elkšņu dejotājiem. Šogad ir mazliet bēdīgāk. Meitenes nāk labprāt, bet zēni ne sevišķi grib dejot. Vai nu svētki viņiem bija pārāk liels apgrūtinājums, vai viņi vienkārši šajā vecumā vēl nespēj izprast prieku, kas paliek, kad viss grūtums aizmirstas.
— Kāds jūs pats bijāt bērnībā?
— Kluss un droši vien paklausīgs, jo citādi nemaz nedrīkstēja. Mana māte Viesītes vidusskolā bija skolotāja, tēvs direktors. Viesītē dzīvoju kopš desmit gadu vecuma, uz turieni pārcēlāmies, kad vecākiem tur piedāvāja darbu. Skolas gados gan biju diezgan viegli ietekmējams, darīju arī blēņas.
Nekļūt par “sausiņu”
— Mācīt citus ir smags darbs. Kāds prieks jums pašam no tā visa?
— Prieks par cilvēkiem, kuri dejo. Par to, ka dejas solis izdodas. Bērniem dejot liek skolotājs, bet pieaugušajiem ir cita motivācija. Pārsvarā dejo tie, kuri jau skolas gados, jaunībā ir dejojuši un ar to vienkārši “saslimuši”. Pamēģiniet medniekam atņemt bisi — viņš būs dusmīgs, ka netiek medībās. Tāpat ir ar dejotājiem.
— Jūsuprāt, dejot var iemācīt katru?
— Gluži katrs to nespēj, jābūt ritma izjūtai, mūzika jādzird. Ne katrs var dziedāt, un ne katrs var labā līmenī dejot. Kaut kā jau noteikti var, taču sākt dejot nav par vēlu jebkurā vecumā.
— Matemātika un deja šķiet tik nesavienojamas lietas…
— Tās viena otrai netraucē. Kādreiz domāju — kāpēc matemātiķus dēvē par sausiņiem? Taču pēc divdesmit darba gadiem skolā jūtu, ka man pietrūktu radošās izpausmes, ja nebūtu šī otra darba.
Pica zem spilvena
— Vai radošajā dzīvē gadās arī kādi kuriozi?
— Lai gan mēģinājumos nopietni strādājam, kuriozas situācijas gadās. Spilgti atmiņā palicis pirmais ārzemju brauciens uz Zviedriju. Toreiz pie mums nebija ne tādu veikalu, ne sadzīves tehnikas. Dzīvojām ģimenēs, zviedriem tolaik mājās bija automātiskās veļasmašīnas, bet mēs tādas nebijām redzējuši. Puiši nolēma izmazgāt kreklus. Ieliek veļasmašīnā, ieslēdz, tā griežas, griežas un apstājas. Tātad skaidrs — veļa jāņem ārā. Taču durvis nevar attaisīt! Viņi zvana manai sievai uz kaimiņmāju: “Tu zini angļu valodu, nāc paskaidro, kā lai pie krekliem tiekam!”. Nu nervi pagalam! Pusotru stundu gar mašīnu nosnaikstījās, kamēr mazgāšanas programma beidzās. Citi puiši atkal stāsta: “Mūs saimnieki slikti baro. Nopirkām divas picas, noslēpām zem spilvena, vakarā domājām apēst. Atnākam pēc koncerta — saimnieki gultasveļu nomainījuši…”.
Deju vakari ģimenē
— Arī sievu jūs dejojot noskatījāt?
— Protams! Viņa dejoja “Laimā”. Es dzīvoju kopā ar diviem puišiem no Bioloģijas fakultātes, sieva mācījās par bioloģijas skolotāju, un tā kopā mēģinājumos iepazināmies. Varu teikt, ka tas ir kolosāli — būt kopā diviem dejotājiem. Ja abi dara vienu darbu, cilvēku vidū valda sapratne. Nav jāstrīdas par to, ka viens iet uz mēģinājumiem, ilgi nav mājās. Vakaros mūsmājās nedarbojas televizors, bet bieži vien apgūstam deju, vērojam to video un arī dejojam. Tikai tā, praktizējot pats, arī neprofesionālis var sasniegt vismaz apmierinošus rezultātus.
Viesītes vidējās paaudzes deju kolektīvā “Augšzeme” dejo vairāki deju skolotāji no citām skolām — Viesītes, Zasas, šogad sāka dejot divi skolotāji arī no Slates pamatskolas, kuri brauc uz mēģinājumu 60 kilometru. Kolektīvā darbojas arī mana sieva, un mēs esam tādi kā rezervisti — ja kāds netiek uz koncertu, dejojam paši. Ļoti reti gan esam pāris dejā.
Jāpelna nauda
— Deju kolektīvus tomēr vada lielākoties sievietes. Kā jūs vērtējat vīrieti šajā darbā?
— Sešdesmit procentu lielo tautasdeju ansambļu vadītāju ir vīrieši, tā ka nekas īpašs tas nav. Vai viņi ir labāki vadītāji nekā sievietes? Tā noteikti nav. Aizkraukles rajonā ir brīnišķīgas deju kolektīvu vadītājas — Gita Skudra, Sarmīte Plūme, Vizma Sirmace, Kornēlija Reisnere. Aizkraukles rajona skolu deju kolektīvu vadītāju vidū esmu vienīgais vīrietis, Jēkabpils rajonā vēl ir arī Aivars Ielejs. Domāju, tas ir tāpēc, ka citur vīriešiem jāpelna nauda nopietnākā darbā, ne jau katrs var “muļķi laist” (smejas — aut.).
— Šis darbs, jūsuprāt, nav pietiekami atalgots?
— Gribētos jau lielāku algu, taču nauda nav galvenais. Protams, ir patīkami, ja nav jāskatās makā un jāskaita santīmi. Taču man nav tik svarīgi dzīvot tikko izremontētā dzīvoklī vai braukt ar jaunu mašīnu. Svarīgi, lai ar to var tikt uz priekšu. Galvenais ir veselība. Arī patīkams darbs.
Attālums nav šķērslis
— Pēc horoskopa esat Lauva. Atbilstat šīs zīmes raksturojumam?
— Nezinu gan. Mani spēj sakaitināt vienīgi cilvēku neprecizitāte. Kad cilvēks bez attaisnojoša iemesla uz mēģinājumu, kurš sākas pulksten sešos, ierodas pusseptiņos. Visu pārējo dzīvē var pieņemt un piedot. Raksturā esmu diezgan neizlēmīgs, man grūti pieņemt pārmaiņas. Piemēram, cits varbūt situācijā, kad līdz darbam kājām jāiet astoņpadsmit kilometru, sen būtu atradis citu nodarbošanos.
— Jūsu dzīvē bija šāds laiks?
— Sunākstes pamatskolā matemātiku mācu kopš augstskolas beigšanas, jau divdesmit otro gadu. Pirmajos neatkarības gados, kad autobusi no Viesītes uz Sunāksti negāja, skolā nakšņoju — pirmdien atnācu, nedēļas beigās soļoju uz mājām. Bija arī tāds laiks, kad pirmdienās pāris kilometru sešos no rīta braucu ar autobusu, kurš rīta agrumā veda uz fermu strādniekus, tālāk gar veco dzelzceļu apmēram kilometrus sešus gāju kājām un pēc stundas biju skolā. Vakaros pēc stundām atkal skrēju uz fermu, lai reizē ar strādniecēm tiktu mājās.
— Varbūt palikāt tāpēc, ka šis darbs jums tomēr ir sirdij tuvs?
— Man ļoti patīk iet uz stundu, ja zinu, ka mani dzirdēs un mācīto ņems pretī. Ar dejošanu savukārt it tā — ja varētu atļauties darbu vienīgi sirdij, man būtu tikai viens vai divi kolektīvi. Tad varētu veltīt laiku ne tikai dejas mācīšanai, bet kopā iet pārgājienos, cept desu mežmalā un iepazīt viens otru arī citā situācijā.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Andris Kivlenieks.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1962. gada 11. augusts, Balvu rajona Šķilbēnu pagasta Rekava.
IZGLĪTĪBA: augstākā — beidzis Daugavpils pedagoģiskā intitūta (tagad –universitāte) Fizikas un matemātikas fakultāti.
NODARBOŠANĀS: matemātikas skolotājs Sunākstes pamatskolā, vada septiņus bērnu, jauniešu un vidējās paaudzes tautisko deju kolektīvus Sunākstē, Viesītē un Elkšņos (Jēkabpils rajonā).
ĢIMENE: sieva Mārīte — skolotāja Viesītes vidusskolā, Jēkabpils rajona skolēnu deju kolektīvu virsvadītāja, divi dēli: Māris (23) studē Banku augstskolas 5. kursā, Jānis (20) mācās 1. kursā Muitas koledžā Rīgā.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
VAĻASPRIEKS: visu brīvo laiku aizņem dejas.
