Baisi lasīt par nežēlīgo noziegumu Valmierā, kad vairāki zēni noslepkavoja savu vienaudzi. To izdarījuši jaunieši, kuriem vēl visa dzīve priekšā.
Baisi lasīt par nežēlīgo noziegumu Valmierā, kad vairāki zēni noslepkavoja savu vienaudzi. To izdarījuši jaunieši, kuriem vēl visa dzīve priekšā.
Tas šokē sabiedrību un uzdod jautājumu — kur rodas tāds ļaunums? Ceram, ka, atrodot vienu konkrētu iemeslu, spēsim novērst līdzīgus noziegumus. Šajā gadījumā tas kā aizbildinājums ir nosaukts — datorspēles. Tā kā nereaģēt uz šo notikumu nevar, premjers Aigars Kalvītis uzdeva bērnu un ģimenes lietu ministram Ainaram Baštikam noskaidrot, kā datorspēles ietekmē psihi. Manuprāt, tas ir tikai kārtējais formālais paziņojums, mēģinot kaut ko saglābt, jo nekur citur vēl nav veikts pētījums, ko šīs spēles dara ar cilvēku prātiem. Arī Latvijai tas diezin vai izdosies.
Tomēr interesanti, vai vārdiem sekos konkrēta rīcība? Kārtējo reizi tikai parunāsim, pašausmināsimies un dzīvosim tālāk? Pirms dažiem gadiem, kad Latviju pārsteidza drausmīgā slepkavība Gulbenes bērnudārzā, daudz sprieda par nekontrolējamo un uzbāzīgo nežēlības demonstrējumu televīzijā, arī citos plašsaziņas līdzekļos. Tomēr nekas nemainījās. Pēdējos gados pievienojusies datorspēļu sērga, un atkal to nespējam vai nevēlamies kontrolēt. Visi piekrīt, ka tas ir slikti, bet nekādu ierobežojumu nav.
Dažkārt gan jādomā, kas ir nežēlīgāks — datorspēle, kur šķīst asinis un ripo galvas, vai pozitīvie pasaku tēli Ansītis un Grietiņa, kuri slikto tanti izcep krāsnī? Skatoties dažu bērniem domātu animācijas filmu, neomulīgi kļūst no skatiem, kur viena mistiska būtne atklāti moka citas neaizsargātas radības. Kurš garantēs, ka bērns redzēto neuztvers kā dzīves normu un nesāks to atdarināt?
Pieaugušais spēj kontrolēt savas jūtas, bet mazulis to tikai mācās darīt. Protams, nevar pasauli rādīt tikai saulainu un ziediem kaisītu, tomēr proporcijas jāsamēro. Ja sabiedrība to nespēj pati, nepieciešami likumdevēju ierobežojumi.
