“Dzimšanas dienu nesvinu, neesmu to atzīmējis jau daudzus gadus,” stāsta aizkrauklietis Jānis Stačāns. “Taču šogad atkal būs torte un svecītes.” Jubilārs strādā tirdzniecības uzņēmumā un teic, ka svinēs pat dubultā — gan mājās, gan darbavietā.
Aiziet puikas, pārnāk vīrieši
— Mana dzimtā puse ir Jaunjelgavā, tur piedzimu, uzaugu. Kad man bija četrpadsmit gadu, nomira tēvs, tāpēc ļoti agri kļuvu patstāvīgs, — stāsta jubilārs. — Mācības turpināju vakarskolā, paralēli sāku strādāt, bija jāpalīdz mātei uzturēt ģimeni. Tiklīdz palika 18 gadu, mani iesauca dienestā, tas bija trešais iesaukums brīvajā Latvijā. Nodienēju pusotra gada Rīgā sardzes pulkā, konvojā, cietuma apsardzē. Nekāda saldā dzīve tur nebija. Lai gan Latvijas armija, tomēr vairums bija krievi. Tāpat bija “ģedovščina” un vajadzēja turēt. Lai cik grūti tur klājās, tomēr domāju, ka militārais dienests nepieciešams, tam vajadzētu būt obligātam. Dienēt aiziet puikas, bet pēc dienesta atgriežas vīrieši. Iemācās disciplīnu, norūda raksturu — laba dzīves skola.
Ārzemes nesaista
Īpaši dinamisks un pārmaiņām bagāts laiks dzīvē bija, kad piedzīvojumu un arī peļņas nolūkā devos strādāt uz ārzemēm. Gribēju gan pasauli apskatīt, gan vairāk nopelnīt. Vispirms devos uz Skotiju. Braucu “uz savu roku”, ne caur aģentūrām vai paziņām, tāpēc par veiksmēm vai neveiksmēm biju atbildīgs tikai pats. Strādāju daudz, garum garas stundas, arī sestdienās bija jāstrādā, bet maksāja maz, tāpēc ātri vien sameklēju citu darbu celtniecībā Anglijā, Londonā. Lai gan šajā darbavietā nebija tik ilgs darba laiks un nedēļas nogalēs vienmēr varēju atpūsties kopā ar ģimeni, drīz vien sākās rutīna: darbs — mājas, darbs — mājas. Nekādu izklaižu, kultūras pasākumu, koncertu vai makšķerēšanas. Strādājot diezgan smagi traumēju kāju, divus mēnešus nevarēju strādāt, taču rēķini jāmaksā ik nedēļu, tāpēc nolēmu braukt mājās. Kopumā ārpus Latvijas pavadīju nepilnus divus gadus. Tas nebija slikts laiks, tomēr svešajā zemē maz kas likās saistošs. Cita mentalitāte, dzīves uztvere, ritms, mērķi. Cilvēki atturīgi, bet ļoti laipni — ik uz soļa dzird: lūdzu, paldies, atvainojiet. Latvijā tas ir retums, kad atgriezos mājās, bija grūti pierast, ka te tā nav.
Latviešiem — latviskus vārdus
Labākais notikums Anglijas periodā bija meitiņas Zanes piedzimšana. Daudzi latvieši, arī mani paziņas Londonā, kuriem bija ģimenes pieaugums, bērniem bieži vien devaa nelatviskus vārdus, un salikumā ar uzvārdu tie skanēja dīvaini, piemēram, Lerijs Bērziņš, Šārona Kalniņa. Manuprāt, tas ir ļoti nepareizi, esam taču latvieši, un skaistu, stipru, skanīgu, galvenais latvisku vārdu kalendārā ir daudz. Esam maza tauta un patlaban nonākuši ļoti smagā situācijā, taču nedrīkst nolaist “ragus dūņās”, jācīnās, lai izdzīvotu. Latvieši ir stipri, tikai vairāk nepieciešama drosme un ticība sev. Lai vai kas notiktu, šī ir mana valsts un, neraugoties ne uz ko, palikšu te.
Dzimšanas dienu nesvin
Vairāk kā divus gadus varu sevi uzskatīt par pilntiesīgu aizkrauklieti. Te dzīvoju kopā ar Kitiju, audzinām divus bērniņus. Ar Kitiju iepazināmies kafejnīcā. Viņu pamanīju uzreiz. Skatos — sēž simpātiska meitene, uzlūdzu uz deju, un tā vēl joprojām esam kopā. Kitija ir ļoti īpašs cilvēks, esmu laimīgs, ka mēs satikāmies. Strādājam vienā darbavietā. Nevaru teikt, ka būtu grūti sastrādāties, gadās, ka darbā pat nesatiekamies.
Dzimšanas dienu cenšos nesvinēt, man nepatīk. Ja jubileja kādam citam vai vienkārši svētki — tad gan labprāt. Tā kā šogad tāds pusapaļš skaitlis, būs arī svinības. Viss būs, kā pieklājas — torte un 35 svecītes. Torte būs pašcepta, Kitija to apsolīja. Es gan gribētu kā Karlsons — vienu svecīti un trīsdesmit piecas tortes… Kad biju maziņš, apmeklēju bērnudārzu, vecāki manā dzimšanas dienā mājās sarīkoja laimes aku — iemetu makšķeri un izvilku slidas. Biju bezgala laimīgs, jo man ļoti patika slidot. Vēl tagad atceros tās izjūtas, turot rokās slidas ar spīdīgajiem asmeņiem. Cik gan bērnībā maz vajag laimei…
