Pirms pieciem gadiem, kad “KLUBS” intervēja Aināru Šleseru kā “Varner Baltija” ģenerāldirektoru, viņam bija 26 gadi.
Pirms pieciem gadiem, kad “KLUBS” intervēja Aināru Šleseru kā “Varner Baltija” ģenerāldirektoru, viņam bija 26 gadi, un viņa runas par tuvākajos gados gaidāmajām 300 miljonu dolāru investīcijām varēja šķist kā veiksminieka panākumu reiboņa radītas ilūzijas. Taču laiks rādīja, ka uzņēmēja Šlesera vārdiem ir segums — šodien šīs investīcijas gan lielveikalos, gan nekustamajos īpašumos ir realitāte, kas valstij gadā dod 15 miljonu latu nodokļos, un nākamajos desmit gados Šlesers sola jau 700 miljonu dolāru investīcijas.
Arī politikā Šlesers vairs nav jaunpienācējs, bet gan moderna lokomotīve, kas turklāt iet ar savu, nevis lienētu degvielu, tāpēc var paust neatkarīgu nostāju. Nevēlēdamies kļūt par Latvijas oligarhu izsūtāmo zēnu, Šlesers Viļa Krištopana valdībā savulaik zaudēja ekonomikas ministra amatu. Šodien daudz teiksmaināka nekā 700 miljonu investīciju solīšana šķiet Šlesera apņemšanās nepieļaut, ka Latvijā visu nosaka divi oligarhi. Par to arī Šlesers atklāti stāsta šajā intervijā.
Politikā 27 gadu vecumā
— Redzot, ka Latvijas politikā ir maz cilvēku, kuri saprot, kā būtu jāattīsta ekonomika, nolēmu iet politikā. Saņēmu piedāvājumus gan no “LC”, gan no “TB” pievienoties tām, bet atteicos, jo man nebija pieņemami “TB” nacionālradikālie principi, savukārt “Ceļš” ir jau noformēta komanda, kurā jaunpienācējs neko ietekmēt nevar. Tāpēc man 27 gadu vecumā radās ideja veidot partiju. Protams, sākās milzīga pretdarbība, jo neviens nebija ieinteresēts jaunas partijas veidošanā.
— Vai tad “Ceļš” patiesībā nebija jūsu partijas iniciators?
— “Ceļš” darīja visu, lai tāda partija neizveidotos, līdz pēdējam brīdim mēģināja mani atrunāt, tomēr neatkāpos no savas idejas izveidot jaunu partiju. Tā bija liela uzdrīkstēšanās. Bet 27 gados man argumentu šķita pietiekami, un partija tika nodibināta. Tās dibināšanā piedalījās daudzi jauni cilvēki bez politiskās pieredzes.
— Kas bija jūsu panākumu pamatā? Kas ļāva jaunai partijai iegūt astoņas vietas Saeimā?
— Pirmkārt, ticība un pārliecība, ka jauniem cilvēkiem jāiet politikā. Problēma bija tā, ka partijai nebija spēcīgas ideoloģijas, un diemžēl daudzus interesēja tikai amati.
— Kā dabūjāt sarakstā Paulu?
— Paulu aicināja daudzas partijas. Viņš piekrita nākt tāpēc, ka šī bija jauna komanda.
— Kāpēc pirmsvēlēšanu periodā jums bija konflikti ar Šķēli?
— Man nebija pieņemama Šķēles nostāja daudzos jautājumos. Kad viņš bija premjers un es darbojos Baltijas Stabilitātes fondā, noorganizējām ārzemju investoru tikšanos ar premjeru, un te pēkšņi Šķēles palīgi sāka kaut kādas nesaprotamas spēles. Lielie ārzemju firmu pārstāvji gaida tikšanos ar premjeru, iznāk viens no Šķēles padomniekiem ar sarakstu rokās un saka: ziniet, mēs pieņemsim tikai šos cilvēkus, pārējos nē. Situācija bija nožēlojama, jo vairāki nopietnu investoru pārstāvji palika aiz durvīm. Man šis konflikts radīja vilšanos Šķēlē un viņa darba stilā.
— Vai ar Šķēli bija vēl kādi konflikti?
— Nē, bet pietika jau ar to, ka priekšvēlēšanu laikā skaidri pateicu, ko par viņu domāju. Sekoja Šķēles reakcija, sākās konflikts, jo viņam nebija pieņemams, ka nezin kāds jauns puisis atļaujas atklāti viņu kritizēt. Tā bija liela uzdrīkstēšanās, jo nebija garantijas, ka Jaunā partija tiks Saeimā. Daudzi mani sauca par traku: “Šķēle būs premjers, un tev būs lielas problēmas.” Atbildēju, ka savus uzskatus nemainu un nebaidos tos izteikt atklāti.
“Šis čalis jāņem nost!”
— Kā iepazināties ar Aivaru Lembergu?
— Ar Lembergu iepazinos neilgi pirms vēlēšanām, kad Jaunā partija viesojās Ventspilī. Pirmais iespaids bija, ka Lembergs ir kārtīgs cilvēks, kuram rūp Latvijas valsts. Zinot, ka man ar Šķēli ir konflikts, Lembergs teica: būtu labi, ja Jaunā partija varētu sadarboties ar partiju “Ventspilij un Latvijai”. Arī viņš uzskatīja, ka Šķēlem jāpaliek opozīcijā. Lembergs uzsvēra, ka Šķēli nekādā gadījumā nedrīkst laist pie varas, jo viņš esot bīstams, apzadzis valsti un pat gatavojot atentātu pret viņu. Es teicu, ka man nav konkrētas informācijas par to, ko Šķēle ir darījis, taču mani neapmierina Šķēles rīcība daudzās lietās.
— Vai jūs vienojāties par sadarbību?
— Nē, tā bija vienkārši tikšanās, kuras laikā apmainījāmies domām. Taču Lembergs man piedāvāja atnākt uz tikšanos, kurā piedalīsies cilvēki, kas mani varētu iepazīstināt ar iespējamo jaunās valdības modeli. Lembergs uzskatīja, ka Jaunā partija varētu piedalīties valdības veidošanā.
— Kuri bija šie cilvēki un par ko runājāt?
— Tikšanās bija pēc nedēļas, un tajā piedalījās Lembergs, Krištopans, Panteļējevs, Grīnblats un Krasts. Lembergs piedāvāja partijām vienoties, lai izveidotu valdību, atstājot Šķēli opozīcijā. Kā iespējamo valdības modeli apsprieda “Latvijas ceļa”, “TB”/LNNK un Jaunās partijas koalīciju. Runājām arī par amatu sadali. Lembergs teica: ja šīs partijas neiegūs vairākumu, viņš nodrošinās sociāldemokrātu atbalstu.
— Vai Lembergs piedāvāja arī naudu?
— Jā. Bet šis jautājums tika dalīts divās daļās. Pirmā — finansiālais atbalsts līdz vēlēšanām, ko Lembergs apsprieda ar katru partiju atsevišķi, otrā — atbalsts pēc vēlēšanām, par ko Lembergs paziņoja visiem dalībniekiem. Viņš piedāvāja vienu miljonu latu, kas bija paredzēts valdību veidojošajām partijām. Princips bija tāds — naudu sadala starp partijām atbilstoši deputātu skaitam katrā frakcijā.
— Vai miljona saņemšanai bija kādi nosacījumi?
— Nē, par tādiem netika runāts, vienīgi viņš teica, ka vēlas, lai valstī būtu spēcīga valdība. Viņš uzskatīja, ka politiķi ir finansiāli jāatbalsta, jo valstij neesot iespējas politiķiem maksāt pienācīgas algas.
— Miljons bez nosacījumiem?
— Bet Lembergs tikai runāja, nevis maksāja. Sapratu, ka šī saruna iezīmē Lemberga nodomus pēc vēlēšanām. Ja gribat zināt, vai arī es ņēmu naudu, varu pateikt — nē. Ja es to būtu darījis, tad man nebūtu jāatstāj ekonomikas ministra amats, bet būtu vienkārši jākļūst par vienu no Lemberga marionetēm.
— Kas notika pēc Krištopana valdības izveidošanas?
— Nepagāja ne dažas nedēļas, kad sapratu, kādas ir Lemberga patiesās intereses. Sapratu, kas patiesībā ir Lembergs, tāpēc centos maksimāli atturīgi reaģēt uz viņa “draudzību”. Ministru kabinetā bieži notika koalīcijas “mazās” sēdes, kurās piedalījās ne tikai “Latvijas ceļa”, “Tēvzemes un Brīvības” un Jaunās partijas pārstāvji, bet arī Lembergs! Krištopans savlaik teica: ļoti labi, lai Aivars piedalās, jo mums daudzos jautājumos ir svarīgs viņa viedoklis. Bet šī “viedokļu apmaiņa” nonāca tiktāl, ka tika piedāvāti konkrēti papīri ar Ventspils cilvēku uzvārdiem, kuri jāliek konkrētos valsts uzņēmumu amatos, un tas notika Ministru Kabinetā!
— Lembergs pats gribēja būt “Latvenergo” padomē…
— Jā, un es kā ekonomikas ministrs biju kategoriski pret Ventspils ielikteņiem. Aivars teica: “Vai tad tur būs kāda problēma?”. Atbildēju: “Vai tā ir prasība?”. Viņš teica: “Saproti, kā gribi, bet es vēlētos, lai mani cilvēki būtu šajos amatos.” Tur bija vesels saraksts ar Lemberga cilvēkiem, kurus viņš gribēja salikt dažādu uzņēmumu padomēs. Piezvanīju Krištopanam un teicu: “Es viņu un viņa cilvēkus amatos nelikšu.” Tad notika vienas pusdienas, kurās piedalījās visa “Ceļa” vadība — Lībane, Panteļējevs, Kehris un citi “ceļinieki”… Es jautāju tieši — kāds ir “Ceļa” viedoklis par Lemberga prasībām, no kurām pirmā bija par viņa izvirzīšanu “Latvenergo” padomē. Sacīju, ka negribu viņu likt šajā amatā, taču, ja “Latvijas ceļš” to oficiāli pieprasa, varu to izpildīt. Vilis tobrīd vēl nebija atnācis, tika nolemts viņu pagaidīt.
Atnāk Vilis priecīgs un saka: “Nu, ko jūs te esat atnākuši, par Lembergu runāt? Nav problēmu, nevajag viņu likt “Latvenergo”, esmu visu atrisinājis!”. Panteļējevs uzreiz kļuva priecīgs, ka par Lembergu vairs nav jārunā, un sāka ēst salātus.
Tā papusdienojām un šķīrāmies, konflikts it kā tika atrisināts. Pēc dažām nedēļām man zvana Lembergs un saka: “Šodien tiks apstiprināta “Latvenergo” padome, ceru, ka neaizmirsi tajā iekļaut arī mani.” Es aiz izbrīna apsēdos: “Paklau, pirms divām nedēļām Krištopans teica, ka viss kārtībā, Lembergu nekur nevajag likt, jo viss esot saskaņots.” Viņš: “Pirmo reizi dzirdu. Kas par to lēma?”. Teicu, lai piezvana Vilim, jo viņš visu esot saskaņojis. Pēc minūtēm piecpadsmit man zvana Vilis un manāmi satrauktā balsī saka: “Nu, ko tad mēs to “Dienas” filozofiju klausīsimies. Liec vien to Aivaru padomē!”. Saku: “Stop, Vili, mēs tā nerunājām! Ja gribi, raksti oficiālu papīru, es pats viņu “Latvenergo” padomē nelikšu.”
Tā bija pirmā reize, kad redzēju, ka Vilis ir nonācis lielā konflikta situācijā. Viņš gribēja, lai Aivaru ieliek padomē, bet es kā ekonomikas ministrs to nobremzēju. Patiesībā tas bija konflikta sākums.
— Kā konflikts norisinājās tālāk?
— Nākamā saķeršanās bija par Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru Jāni Nagli. Lembergs pieprasīja, lai atceļu Nagli no amata. Atbildēju, ka esmu gatavs to darīt, tikai jāzina, kuru cilvēku liksim vietā, jo jābūt labam profesionālim ar tīru reputāciju, un man jāzina, kurš cilvēks ir labāks. Piekritu viedoklim, ka Naglis varbūt nav labākais LPA ģenerāldirektors. Viņam jāuzņemas atbildība par privatizācijas procesā pieļautajām nepilnībām, bet ko liksim vietā?
Patiesībā konflikts par Nagļa atcelšanu bija izšķirošais. Mums bija tikšanās pie Krištopana, kārtējo reizi piedalījās arī Lembergs. Sākās asa saruna, kurā Lembergs sāka ārdīties un bļaut — Šlesers ir kļuvis nevadāms, ja neņems nost Nagli, tad “no amata noņemšu pašu”. Atbildēju, ka pie amata neturos, runa ir par principu: “Šodien tu man liec noņemt Nagli, rīt vēl kādu, un parīt no amata atcelsi arī mani. Negribu būt tualetes papīrs, kuru tu izmanto un izmet.” Kad mēs ar Lembergu viens pret otru pacēlām balsi, Krištopans jutās ļoti neomulīgi un teica: “Es iziešu ārā, man drusku jāpazvanās, ceru, ka jūs nokārtosiet šo lietu.” Tomēr šķīrāmies, neko nenokārtojuši.
Tobrīd Lembergam bija konflikta situācija, viņš bija arī “Ventspils naftas” valsts pilnvarnieka amatā, un es biju parakstījis rīkojumu, ka atceļu viņu no šī amata. Tas laikam Lembergam bija pēdējais piliens, lai izlemtu, ka šis čalis jāņem nost, kamēr nav sagrāvis visus viņa plānus. Pēc dažām dienām mani izsauca Krištopans un teica: “Tev ir jāizšķiras — vai nu tu noņem Nagli un paliec amatā, vai arī es pieprasu tavu demisiju.” Sapratu, ka Lembergs uz viņu izdarījis spiedienu. Prasīju, cik ilgs laiks ir dots pārdomām. Vilis atbildēja: “Dodu trīs stundas.” Es atbildēju, ka padomāšu. Tad aizgāju uz ministriju, skaidri apzinoties, ko daru, sasaucu preses konferenci un atklāti pateicu, ka šo valsti vada nevis premjerministrs Vilis Krištopans, bet gan Aivars Lembergs. Pēc tam arī sekoja Krištopana pieprasījums par manu demisiju.
— Kāpēc Jaunā partija neaizstāvēja savu ministru?
— Diemžēl, kamēr strādāju Ekonomikas ministrijā, vairāki Jaunās partijas cilvēki kļuva lojāli Lembergam. Rezultātā puse Jaunās partijas valdes locekļu nolēma mani neatbalstīt un par ekonomikas ministri izvirzīt Ingrīdu Ūdri. Man tas bija liels pārsteigums. Otra puse valdes locekļu iestājās par aiziešanu no valdības. Tajā brīdī man bija jāpieņem izšķirošs lēmums. Lai novērstu Jaunās partija šķelšanos, sacīju: lai notiek, paliekam valdībā. Diemžēl tajā mirklī nezināju, ka mana atcelšana no amata bija jau iepriekš izstrādāts scenārijs un Ūdre jau pirms manas demisijas pieprasīšanas bija piekritusi kļūt par ekonomikas ministri. Tāda ir šī nežēlīgā politika.
— Pēc neilga laika “krita” arī Vilis…
— Pēc manas demisijas nestabilitāte saglabājās. Krištopanam regulāri bija domstarpības ar “TB” un sociāldemokrātiem. To ilgi bija gaidījis Šķēle, kurš skaidri zināja, kā rīkoties, lai gāztu Krištopanu. Kad Vilis saprata, ka valdība sāk ļodzīties, viņš Tautas partijai piedāvāja “Tēvzemes” vietu valdībā. Šķēle Vili vienkārši apspēlēja, sakot: “Piekrītu, mēs varam būt valdībā, bet ar citu premjeru. Tu nedrīksti būt premjers.” Vilis nevarēja iet pret sevi. Tad Šķēle ātri tikās ar tēvzemiešiem un teica, ka ir divi varianti: “Vai nu es piekrītu iet Viļa valdībā, jūs tiekat izmesti ārā un mēs paņemam jūsu ministrijas, vai arī tūlīt parakstām vienošanos par jaunas valdības veidošanu.” “Tēvzemieši” saprata, ka nu ir vāks — vai nu viņus izmet ārā vai arī jānodod Vilis. Tā viņi kļuva par valdības gāzējiem. Tad Šķēle līdz vēlai naktij slēgtās telpās sēdēja ar “tēvzemiešiem”, līdz beigās uzcepa paziņojumu, ka “Tēvzeme” izsaka neuzticību premjeram un jāveido jauna valdība, kuras kodols ir TP un “TB”. Tad Vilis saprata, ka ir apspēlēts. “Ceļš” jaunajā situācijā reaģēja ātri. Šķēle jau bija gatavs uz visu, viņš arī sociķus gatavojās iekļaut valdībā — sākās pārrunas ar Bojāru, kuram solīja iekšlietu un ārlietu ministra amatus, kas bija “Ceļam”. Tad “Ceļš” nobijās no iespējas palikt opozīcijā un pielauza Vili demisionēt.
Bet dzīve turpinājās. Lai gan Jaunā partija pēc savas ideoloģijas un uzskatiem bija piemērota darbam jaunajā valdībā, diemžēl Šķēle mums pateica, ka “Ceļš” ir ienācis un vietu jaunajā valdībā vairs nav. Tas tika darīts, lai iznīcinātu Jauno partiju, jo Šķēlem šī partija bija lieka.
— Kāpēc Šķēlem varēja traucēt vēl viena labēja partija valdībā?
— Amati. Lielajām partijām mazās nav vajadzīgas. Bet Šķēlem premjera amatā dzīve nebija viegla, jo jau ar pirmo valdības darba dienu Lembergs strādāja pie tās gāšanas. Daudzus valdības lēmumus nepieņēma, jo Lembergam bija savi cilvēki “TB” un “Ceļā”, kas bija pietiekams spēks Šķēles valdības lēmumu bloķēšanai. Kad Lembergs saprata, ka pienācis laiks rīkoties, aktualizēja pedofilijas problēmu augstākajos varas ešelonos. Te izmantoja Ādamsonu, kurš kāpa tribīnē un nosauca iespējamo pedofilu vārdus, starp kuriem bija arī Šķēle. Ar šo skandālu tika nodarīts ļaunums visai valstij.
Tas, ka pedofilija valstī eksistē, ir skaidrs, bet rodas jautājums, kāpēc Lembergs, kurš diriģēja pedofilijas “atmaskotāju” orķestri, ar to necīnās tagad? Acīmredzot mērķis bija nevis tvarstīt pedofilus, bet gan gāzt Šķēles valdību, kas tika veiksmīgi izdarīts.
Bērziņa valdības cena
— Lembergs arī darīja visu, lai neizveidotu Andra Bērziņa valdību. Šo valdību izveidoja, lielā mērā pateicoties arī Jaunās partijas skaidrajai pozīcijai. Bērziņš pateica: ja viņam nav 51% atbalsta, viņš nemēģinās veidot valdību. Viņam bija vajadzīgs atbalsts arī no Jaunās partijas. Pauls nezināja, ko darīt, jo arī uz viņu izdarīja spiedienu, lai viņš neatbalsta Bērziņa valdību, bet daži JP biedri tomēr viņu pierunāja, ka ir jāatbalsta.
Otra problēma radās, kad bija jāapstiprina Ministru Kabinets. Jaunā partija izvirzīja kandidātus amatiem, kurus mums nepiedāvāja — ekonomikas, finansu, satiksmes ministra amatam. Andris Bērziņš mums piedāvāja īpašu uzdevumu ministru reģionālās attīstības lietās un tieslietu ministra amatu. Jaunā partija tam negribēja piekrist. Situācija kļuva kurioza — Pauls kopīgi ar Grīnblatu jau gribēja nākt klajā ar paziņojumu, ka JP un “TB” nepiekrīt šādam valdības spēku sadalījumam. Tad man zvanīja Lībane un teica: ko darīt, tūlīt Pauls ar Grīnblatu nāks klajā ar paziņojumu, ka neatbalsta Bērziņa valdību. Tad es sapratu, ka daži Jaunās partijas biedri izšķir Bērziņa valdības likteni. Paulu nopietnā sarunā pārliecināja, ka jāatbalsta šī valdība, jo labākas alternatīvas nav.
Tad partijas valdes sēdē pieņēma lēmumu par ministru kandidātu izvirzīšanu. Ingrīdu Ūdri izvirzīja par īpašo uzdevumu ministres kandidāti valsts reformu lietās, tiesa, ar vienu nosacījumu — viņai jānoliek deputātes mandāts, kamēr ir šajā amatā, ļaujot deputāta vietu iegūt citam JP biedram. Ūdre gribēja būt gan ministre, gan deputāte. Pārējiem tas nebija pieņemams, tāpēc JP valde pieņēma lēmumu viņas vietā deleģēt Jāni Krūmiņu un nolēma, ka balsojums par valdību ir obligāts — tas, kurš nenobalsos par, no partijas tiek izslēgts. Balsojumā visi nobalsoja “par”, bet viedokļi tomēr palika atšķirīgi. Pauls pēc balsojuma atkāpās no priekšsēdētāja amata. Pēc kāda laika arī Ūdre un Dreimane paziņoja, ka aiziet no partijas. Reāli Jaunā partija palika vienota, sašķēlās tikai Saeimas frakcija. Tā bija maksa par atbalstu Bērziņa valdībai.
Pret oligarhu varu
Kad Pauls aizgāja, kļuvu par Jaunās partijas priekšsēža vietas izpildītāju un vadīju partiju apmēram gadu. Tad saņēmu priekšlikumu no premjera, ka mēs, deputāti un ministri, varētu iestāties “Latvijas ceļā”. Taču sapratu, ka nedrīkstu nodot JP ierindas biedrus, un teicu, ka varam apvienoties tikai kā partijas. Vienošanās netika panākta.
Sarunās ar vairākiem cilvēkiem radās doma, ka ir pienācis laiks uz Jaunās partijas bāzes veidot jaunu kristīgu, politisku organizāciju. Nolēmām nākamajā kongresā deklarēt, ka par pamatu politikas veidošanā jāņem kristīgās vērtības.
— Tika nomainīts arī partijas nosaukums, kļuvāt par Jauno kristīgo partiju.
— Jā, jo mums bija mērķis konsolidēt kristīgos spēkus Latvijā, tādēļ sākām sarunas par mūsu partijas un Kristīgo demokrātu savienības apvienošanu. Ņemot vērā, ka bija jau izveidojusies Ērika Jēkabsona vadītā organizācija “Par garīgo atdzimšanu Latvijā”, JKP priekšsēdētājs Guntis Dišlers pēc kāda laika viņam piedāvāja kļūt par jaunās apvienības līderi. Jēkabsons, apspriedies ar saviem tuvākajiem kolēģiem mācītājiem Aināru Baštiku un Jāni Šmitu, nolēma, ka stāvēt malā vairs nedrīkst — valstī ir nepieciešama kristīga politika, un tas jādara nevis divu partiju apvienībai, bet jaunam spēkam, kurš apvienos visus kristīgos spēkus. 25. maijā izveidoja Pirmo partiju, kurā iekļāvās arī cilvēki no JKP un KDS. Pirmās partijas priekšgalā ir mācītāji, kuri ap sevi spējuši saliedēt spēcīgu profesionāļu komandu — tajā ir gan bijušais “Krājbankas” līderis Arnolds Laksa, gan Briseles žurnālists Oskars Kastēns, gan “Limbažu piena” vadītājs Dzintars Jaundžeikars, gan Jānis Peters, kurš nolēmis atgriezties politikā. Atšķirībā no citām komandām šai ir spēcīgs mugurkauls un skaidri principi, kurus tā aizstāvēs, jo LPP ir pateikusi, ka uzņemas atbildību ne tikai cilvēku, bet arī Dieva priekšā.
Esam sākuši aktīvu darbu politiskajā dzīvē, lai īstenotu savus galvenos mērķus — veicinātu godīgu un taisnīgu politiku tiesiskā valstī. Es patiešām negribu, lai situācija Latvijā ir tāda pati kā Ventspilī, kur uzņēmējdarbībā neviens neko nopietnu nevar iesākt bez Lemberga svētības. Tāpēc Pirmā partija ir skaidri pateikusi, ka darīs visu, lai Lemberga un Šķēles savienība, kas noslēgta “uzņēmējdarbības vides sakārtošanas” vārdā, paliktu opozīcijā, lai beigtos nebeidzamā valsts nozagšana.
— Kāda nozagšana?
— Piemēram, “Kuģniecības” privatizācija. Kad daži investori par “Kuģniecības” daļām gribēja maksāt 70 miljonu latu, Lembergs kliedza, ka valsti apzog. Tagad “Kuģniecība” par 35 miljoniem pārdota “Ventspils naftai”, kurā valstij pieder 43 procenti, no kuriem tā dividendes pēdējo gadu laikā nav saņēmusi. Tātad no valstij neizmaksātām dividendēm uzkrāja naudu, par kuru nopirka “Kuģniecību”. Ja atskaitām šos 43 procentus, iznāk, ka valsts ir saņēmusi tikai 19,5 miljonus latu! Kāpēc pēkšņi klusē Lemberga masu mediji? Kāds ir iebāzis kabatā ne tikai šo 50 miljonu starpību, bet daudz vairāk — zinām, ka “Kuģniecības” kontos bija vismaz 50 miljonu latu. Protams, “Kuģniecībai” ir saistības, kredīti, bet jebkurā gadījumā 20 miljonu latu par “Kuģniecību” — tā nav nauda, tas ir izsmiekls par nabaga tautu. Ar šiem 50 miljoniem, kuri valstij faktiski ir zuduši, varēja būtiski palīdzēt gan pensionāriem, gan ārstiem, gan skolotājiem. Situācija ir drūma, tāpēc iesim līdz galam.
— Sākumā jūs taču atbalstījāt “Kuģniecības” privatizāciju.
— Jā, bet pārdošanu par maksimālo cenu. Sākumā runāja, ka tautai ir jāizlieto sertifikāti, 32 procentus “Kuģniecības” piedāvāja par sertifikātiem. Tauta iegādājās tikai nepilnus 6 procentus, bet vairāk nekā 26 procentus ieguva nezināmi investori, kas slēpjas aiz divām bankām. Kas stāv aiz šiem investoriem?
Kad tas notika, Pirmā partija skaidri teica, ka nedrīkst turpināt privatizāciju, jo Latvijas likumdošana nosaka, ka ar 25 procentiem plus viena akcija uzņēmuma darbību var ietekmēt diezgan radikāli, bloķējot daudzus lēmumus. Līdz ar to nopietnam investoram vairs neinteresē 51 procents, toties tas interesē tos, kuri jau ieguvuši šos 26 procentus. Kad tiek nosaukti to cilvēku uzvārdi, kuri pārstāvēs šos 26 procentus, redzam cilvēkus, kas stāv ļoti tuvu gan Ventspilij, gan citiem “varenajiem”. Mēs redzam, ka tas ir bijis farss saskaņā ar likumu. Prasīju Kalvītim, kāpēc “LK” izsolē noteica maksimālo cenu. Viņš atbildēja, ka tas ir privatizācijas modelis. Es uzskatu, ka tā ir valsts apzagšana. Ja kāds rīko izsoli, viņš ir ieinteresēts iegūt maksimālo cenu, nevis noteikt cenas griestus. Šis process parādīja, ka “Kuģniecības” privatizācija ir notikusi, vienojoties diviem oligarhiem. Valsti un tautu nevar padarīt par muļķiem. LPP nesen preses konferencē skaidri pateica, ka “Latvijas kuģniecības” privatizācija ir konkrēts valsts nozagšanas piemērs. Taču Lemberga pārstāvētie masu mediji par mūsu viedokli neminēja ne vārda! Tas ir konkrēts piemērs, kas ilustrē mediju patieso “neatkarību”.
— Runā, ka Šķēle daudzus ir “pārmetis”. Vai tas nozīmē, ka viņš to izdarīs arī ar Lembergu?
— Divi plēsoņas vienā krātiņā nevar sadzīvot, bet problēma ir tā, ka vienošanās viņu starpā, iespējams, ir tik spēcīgas, ka, lai gan viņi viens otru nemīl, tomēr sadzīvos. Bieži aprēķina laulības ir daudz stabilākas nekā mīlestības vārdā noslēgtās. Šajā gadījumā aprēķins varētu būt pietiekami liels, un viņi bez mīlestības var sadzīvot arī ilgi.
Gan Lembergs, gan Šķēle ir sapratuši, ka vienam otru apkarot nav izdevīgi, jo abiem tas rada lielus zaudējumus. Apvienojot spēkus, Saeimā var iegūt balsu vairākumu. Tāpēc viņi bija spiesti apvienoties. Rezultāts ir acīm redzams — viss, par ko vienojušies Aivars un Andris, notiek viņiem vēlamajā virzienā.
— Kāds ir piedāvātais risinājums, lai mainītu situāciju?
— Vienīgā izeja ir atstāt oligarhu savienību opozīcijā, nodrošinot, lai nākamo valdību izveidotu no neatkarīgiem, profesionāliem un godīgiem politiķiem. Jāpanāk, lai Latvija būtu tiesiska valsts, lai tai piederošo īpašumu godīgi un profesionāli apsaimniekotu neatkarīgi no tā, vai to privatizēs vai nē. Piemēram, valstij jāatgūst ietekme “Ventspils naftā”, nodrošinot maksimālu atdevi no valstij piederošajiem 43% akciju, kuras pašlaik valstij nedod nekādu labumu. Valstij ir arī jāvēršas pret tiem, kas to ir apzaguši, piemēram, “Kālija parka” lietā, kur valsts zaudēja 30 miljonu dolāru. Valstij jāatgūst nozagtā nauda. Lai tas notiktu, valdības vadītājiem jābūt ar nelokāmu politisku gribu.
— Vai nebaidāties nostāties pret Latvijas “varenajiem”?
— Latvijā ir cilvēki, kas zina daudz, taču baidās par to runāt, rēķinoties ar iespējamajām sekām. Bet kas notiks, ja mēs visi klusēsim? Ir pienācis laiks runāt. Ir pienācis laiks salauzt mugurkaulu korupcijas monstram. Esmu pārliecināts, ka būs cilvēki, kuri vairs nebaidīsies no Latvijas “lapsenēm”.
— Vai Pirmās partijas vēlme atstāt viņus opozīcijā nav utopiska?
— Nav. Daudzi politiķi, kas ir uz Lemberga āķa, beidzot būs spiesti izšķirties, vai turpināt viņam kalpot. Piemēram, kāpēc Lemberga kontrolētie masu mediji bieži un asi uzbrūk premjeram Bērziņam? Tāpēc, ka liela daļa “Ceļa” vairs nav viņa kontrolē. Bet ir jāatzīst, ka Bērziņš kā valdības vadītājs diemžēl ne vienmēr spēj ietekmēt visus procesus valstī, jo ir Šķēles un Lemberga vienošanās par “uzņēmējdarbības vides sakārtošanu”, kas ir daudz spēcīgāka nekā tā vara, kas deleģēta premjeram. Esmu pārliecināts, ka Latvija nav “muļķu zeme” un šajās Saeimas vēlēšanās tauta nobalsos pret oligarhu visatļautību.
(Intervija pārpublicēta no žurnāla “Klubs” septembra numura)
Apmaksā Latvijas Pirmā partija
