1905. gada sākumā, kad revolūcija sauc cīņā daudzas karstas sirdis, kuras alkst taisnības un brīvības, 10. februārī mirst Skruzīšu Mikus. Viņš bija etnogrāfs, literāts, inženieris.
1905. gada sākumā, kad revolūcija sauc cīņā daudzas karstas sirdis, kuras alkst taisnības un brīvības, 10. februārī mirst Skruzīšu Mikus. Viņš bija etnogrāfs, literāts, inženieris. Simt gadu viņš klusē, melns krusts kapa galā, bet uz tā uzrakstīts: “Domājam apsēt lielus laukus, bet ne stūrīša nepaspējām…”.
Neaizmirst dzimto pusi
Lielas ilgas, nodomi, cerības, bet mūža nogalē pārmetums sev, sāpes, ka paveikts tik maz, iecerētais nav izdarīts līdz galam.
Skruzīšu Mikus bija 19. gadsimta otrās puses tautas nacionālās atmodas laika darbinieks. Viņš bija viens no tā laika visizglītotākajiem neretiešiem, savlaik visapdāvinātākais Neretas Ķesterskolas audzēknis. (Tā par viņu rakstīts skolas hronikā, tā teica Lucija Kalniņa, jo viņas tēvs tajā laikā bija skolotājs.) Kaut arī labi izglītots, viņš tomēr neaizmirsa dzimto pusi, bet visus spēkus un līdzekļus veltīja, lai šajā sēļu zemes stūrī rosinātu jauniešus mācīties, tiekties pēc zināšanām, jo tikai tās palīdz sasniegt iecerēto.
Studē arhitektūru, ķīmiju un lauksaimniecību
1861. gada ziemā (7. februārī) Neretas pagasta “Stanānu” mājās piedzimst ņiprs puika. Viņš ir acīgs, vērīgs un ļoti zinātkārs. Ātri iemācās lasīt, rēķināt, ticības gabalus. No 1882. gada mācās Ķesteru skolā. Tur tajā laikā strādā divi Irlavas semināra audzēkņi: Jānis Regūts un Pēteris Kalniņš.
Pēc tam Mikus divus gadus mācās Jēkabpils apriņķa skolā. Vēlāk strādā par pagasta rakstveža un muižkunga palīgu. Tomēr šis darbs viņu neapmierina, Mikus grib mācīties tālāk, vairāk zināt, lai palīdzētu arī saviem tautiešiem Neretā.
1884. gadā Mikus beidz Jelgavas reālskolu, iestājas Rīgas politehnikumā un studē arhitektūru, vēlāk ķīmiju un lauksaimniecību. Studiju laikā viņš daudz interesējas par literatūru, mākslu, etnogrāfiju un vēsturi. Rīgas Latviešu biedrības teātrim tulko vairākas lugas. Strādā žurnālā “Austrums”, laikrakstos “Tēvija”, “Balss”, “Rota” un citos.
Pēta sēļu cilts likteņgaitas
Sastapdamies ar citu novadu studentiem, Skruzīšu Mikus saskata atšķirību gan runā, gan raksturā, gan attieksmē pret citiem. Viņš ir pirmais latvietis, kurš sāk pētīt sēļu cilts likteņgaitas un pētījumus apkopo darbā “Sēļi, Kurzemes augšgala senči” (1887. gads). Darbs apbalvots ar Reinberga prēmiju.
Skruzītis vada arī ekspedīciju uz Kurzemi, lai savāktu etnogrāfiskos materiālus. Viņš labi saprot, ka ne tikai folklora, bet arī tautastērpi, darbarīki, senās lielās koka atslēgas, pūralādes, audumi un to krāsojums stāsta par latviešu tautas kultūru. Materiālus vākdams, viņš apceļo arī citus novadus. 1896. gadā kopā ar M. Siliņu un V. Olavu iekārto plašu etnogrāfisku izstādi.
Viņš arī aktīvi darbojas Latviešu biedrības zinību komisijā, ir pastāvīgs līdzstrādnieks J. Dravnieka iesāktās “Latviešu konversācijas vārdnīcas” tapšanā. Šajā laikā iznāk arī viņa zīmējumi par latviešu tautastērpiem.
Skruzītis vācu presē raksta par vēsturi, mākslu, etnogrāfiju, literatūru. Karalauču muzejam Skruzītis aizsūta zīmējumus par latviešu koka atslēgu vēsturisko attīstību un latviešu audumu krāsojumu paraugus.
Teātris “Stanānu” pilī
No 1886. gada Mikus sāk vadīt tēva saimniecību Neretas “Stanānos”. Jau uzcelta liela divstāvu ķieģeļu ēka (plānu, protams, zīmēja Mikus, arī naudu sūtīja no Rīgas, lai tēvs amatniekiem varētu samaksāt). Tajā ir liela zāle un vairākas lielas telpas, lieli logi, pamatīgas durvis. Neretieši skatās un brīnās: nu gatavā pils (gadu desmitiem to arī sauc par “Stanānu” pili). “Diezin ko viņš tik lielā mājā darīs?” brīnās neretieši un nesapratnē rausta plecus. Drīz vien šis noslēpums kļūst zināms.
Jānis Jaunsudrabiņš savā darbā “Mana dzīve” 1894. gadā raksta: “Vakarā es biju aizgājis uz teātri, ko tagad spēlēja “Stanānu” pilī. “Stanāni” piederēja Skruzīšu Mikum. Viņš bija studējis arhitektūru un uzcēlis sev jaunu, ērtu māju. Viss otrais stāvs bija iekārtots sabiedriskām vajadzībām. Noskatījies izrādi, iedomājos, ka vajadzētu mēģināt uzrakstīt lugu. Tā pa pusei joka pēc uzrakstīju lugu piecos cēlienos “Meža zagļu prieki un bēdas”. Centrālā figūra te, protams, tāpat kā Blaumanim, bija žīds Ābrams, kurš kā peļņas kārs dzinējs tiek saķerts līdz ar medniekiem un taisa lielas jautrības.”
Mikus saprot, ka teātris ir pieaugušo skola. P. Brūveris 1960. gadā, atcerēdamies šo laika, posmu, stāstīja, ka Neretas Ķesterskolas skolotājs Lamberts gājis mācīt aktierus. Aktieri bija Kārlis Krajevskis un viņa sieva Anna no “Krastiem” un citi neretieši.
“Stanānos” iekārto arī skolu apkārtnes bērniem. Pēc Mikus nāves viņa darbu turpina māsa Marija. Šī skola darbojas līdz Pirmajam pasaules karam. Tajā dažkārt mācījušies 50 līdz 70 bērnu.
Riekstu dārzs muižā un zemnieka sētā
Pie savas mājas Skruzīšu Mikus stāda arī lielu augļudārzu, bet apkārt tam, lai sargātu no ziemeļu un rietumu vējiem, lazdas. Neretas muižā ir riekstu dārzs, kāpēc ne zemnieka sētā? Arī “Stanānos” pa vaļas brīžiem viņš nododas saviem agrākajiem pētījumiem. 1900. gadā uzraksta apcerējumu “Uber die ehemalige lettische Farbekunst”, kuru iespiež Karalauču senatnes pētītāju biedrības rakstu krājumā.
Viņš arī aktīvi darbojas pirmajā latviešu studentu korporācijā “Selonija” (dibināta 1880. gadā). Tikai 17 gadu vēlāk (1897. gadā) pēc neatlaidīgas cīņas studenti panāk, ka to atzīst līdzvērtīgu vācu korporācijām.
Folkloriste Māra Vīksna rakstā “Latviešu folkloras vākšanas vēsture Sēlijā” vēsta: “Buclera dzimtenē Sēlijā tautasdziesmas vācis arī etnogrāfs Skruzīšu Mikus (1861.—1905.) — Sunākstē, Neretā, Ērberģē.”
Neatlaidīgā darbā, lai varētu īstenot iecerēto, ātri sadeg viņa dzīve. Varbūt arī tagad radīsies sēļi, kuri domās ne tikai par sevi vien, bet rūpēsies arī par šī sēļu zemes stūrīša izaugsmi.
