No šī mācību gada visās skolās Latvijā pakāpeniski ievieš jauno izglītības modeli — kompetenču pieejā balstītu saturu. Tas dod cerību, ka šodienas pirmklasnieki nākotnē nebūs rāmjos ielikti cilvēkveidīgi roboti — produkts, kuru padomju varas gados masveidā saražoja to dienu skola. Arī pēc neatkarības atgūšanas izglītības sistēma vēl ilgi saglabāja šo — viens saturs visiem — pieeju. Tāpat līdz ar pasaules digitalizēšanos skolai jaunajos cilvēkos jāieliek prasmes, kas ļautu neapmaldīties tehnoloģiju mežā. Ejot līdzi laikam, mācību vide jau no pirmās klases jāpielāgo šodienas prasībām. Līdz ar to skolās nepieciešami jauni, mūsdienīgi cilvēki, un Andreja Upīša Skrīveru vidusskolai ir paveicies: no šī gada 1.b klasi audzināt uzņēmusies skolas absolvente Inese Jasaite — 25 gadus veca, divus gadus kā Latvijas Universitāti beigusi skolotāja.
Neraugoties uz jaunību, Ineses pieredzes bagāža piepildīta darbā ar pavisam maziem, divgadīgiem bērniem kā auklītei, darbu bērnudārzā un privātskolā Rīgā. Papildu sākumskolas skolotājas prasmēm padziļināti apguvusi arī angļu valodas mācīšanai nepieciešamās zināšanas. Pēc vairākiem Rīgā pavadītiem gadiem izlēmusi atgriezties Skrīveros. Šogad 1. klasē mācības sāka 46 bērni. No viņiem 23 uzticēti Inesei. Par klases kolektīvu viņa saka — puišu klase, jo tikai astoņas meitenes.
Par naudu zinības mutē nelej
— No Rīgas atnākt uz laukiem — tas ir drosmīgi.
— Piekrītu. Tas man nebija naudas jautājums. Gribas būt pie dabas, vairāk miera, jo Rīgā likās, ka visu laiku esmu nepārtrauktā skrējienā.
— Kāda bija pirmā mācību stunda Skrīveros jau kā skolotājai?
— Ļoti interesanta, satraucoša, jo piedalījās ne tikai bērni, bet arī viņu vecāki. Kopā ar vasaras brīvlaiku un ārkārtas situāciju valstī bērni nebija tikušies piecus mēnešus. Visi gribēja stāstīt, dalīties piedzīvotajā. Noskaņa klasē bija ļoti pozitīva, un tas manī mazināja stresu, jo sākumā tāds bija gan.
— Vai svešā skolā, nevis tajā, kurā pati esi mācījusies, strādāt nebūtu vieglāk?
— Strādāju Rīgā privātskolā un biju klases audzinātāja 1. klasei — bērnu uz pusi mazāk nekā tagad. Ja salīdzina izjūtas, tad Skrīveros jūtos labāk. Protams, jo mazāk bērnu, jo individuālāks darbs ar katru no viņiem. Sabiedrībā izveidojies priekšstats, ka privātskola nozīmē — vecāki maksā, un skolotājs bērnam zināšanas kā ar karoti mutē ieliek. Lielākoties no šo bērnu vecākiem šādas nostājas nav. Atšķirība, ka 23 bērniem arī gribas katram veltīt tikpat daudz laika, bet mācību stundas garums abās skolās ir vienāds. Ja 46 skolēnus sadalītu četrās klasēs, bērni būtu ieguvēji.
Daudzi bija šokēti
— Kāpēc šāda izvēle — būt skolotājai?
— Kopš sevi atceros, man vienmēr paticis darboties ar bērniem — pieskatīju, palīdzēju auklēt. Varēju kļūt par bērnudārza audzinātāju, bet sapratu, ka man patīk darbs ar lielākiem, patstāvīgākiem bērniem. Rados ir skolotāji — mana mamma bija skolotāja, arī krustmāte ir. Vectētiņš ir vecāku padomē un kādreiz bija direktors, bet ne skolā. Vecmāmiņa kādreiz mācīja mājturību. Bija rados kādi, kas mani atrunāja no šāda lēmuma, bet vairākums atbalstīja.
— Vai tev ir sava vēsts, ideja, kāpēc tieši šis darbs?
— Tas man nozīmē dalīties labajā — iemācīt būt labestīgam pret citiem, dabu. Nesaku, ka nav svarīgs mācību saturs, bet šīs ir lietas, ar kurām to varu bagātināt. Mācīt cieņu, iemācīt būt veiksmīgam. Mācīt prast sevi pasniegt. Mūsdienās tas ir ļoti svarīgi. Veidot skolēnam pārliecību, ka viņš var, ir cieņpilns pret citiem un sevi. Arī pati joprojām mācos uzdrīkstēties, tāpēc pagājušajā gadā nokļuvu Somijā un iepazinu sturienes izglītības sistēmu, kas ir viena no labākajām pasaulē.
— Tavuprāt, trīs īpašības, kādas nepieciešamas cilvēkam, lai strādātu skolā.
— Būt radošam. Atvērts prāts, tolerance. Spēja augt kopā ar bērniem — neapstāties, pilnveidoties.
— Vai šis darbs Latvijā novērtēts? Prestižs?
— Personīgi man daudzi teikuši, ka ir teju šokā. Esot drosmīga, izvēloties ko tādu, jo nezinot nevienu citu, kurš dzīvi veltītu skolai.
Grāmata noder idejai
— Salīdzini savus skolas gadus un to izglītības modeli, kādu sāk ieviest no šī mācību gada!
— Nevaru noniecināt to laiku, kuru pati pavadīju kā skolniece. Protams, jebkurā sistēmā viss atkarīgs no pedagoga, viņa spējām. Attiecībā uz izglītības saturu. Dažkārt kaut ko darīju ar jautājumu — kur man tas dzīvē noderēs? Bieži atbildes nebija. Arī augstskolā bija darbi, kuriem jēgu nesaskatīju, darīju tāpēc, ka lika, ķeksīša dēļ. Bija lekcijas, kā angļu valodas leksikoloģija, fonētika, literatūra, kas man ļoti patika. Šajās lekcijās bija īpaši laba, radoša pasniedzēja. Tagad, jau pašai esot skolotājai, svarīgi ir saprast, kāpēc bērnam mācīt kaut ko, un ne vienmēr mācību procesā jāpieturas pie grāmatās rakstītā. Grāmata noder idejai.
— Skolotājas ar lielu stāžu par jauno izglītības modeli nereti izsakās skeptiski. Bērni izlaidīsies, neko neiemācīsies.
— Man jaunās idejas ļoti patīk. Tāpat atbalstu tehnoloģiju izmantošanu mācību procesā, un, par laimi, manā klasē ir moderna interaktīvā tāfele, un lieku bērniem ar to darboties. Bērnam jārada motivācija kaut ko darīt, un modernās tehnoloģijas te ļoti palīdz. Piemēram, ir aplikācija, kurā bērni paši sev var likt vērtējumu par padarīto. Neuzskatu, ka citādas pieejas mācību procesam dēļ, klasē nebūs disciplīnas vai bērni neko neiemācīsies.
Dinamiskās pauzes aizpilda klavieres
— Vai jaunais mācību modelis ir tuvs ideālam?
— Ja būs sasniegts mērķis — katrs bērns būs sapratis, kāpēc viņš mācās, būs ieguvis zināšanas, kuras noderēs turpmākajai dzīvei —, tad tas būs tuvu ideālam. Jaunais izglītības modelis patiesībā sakrīt ar maniem uzskatiem, pārliecību par skolotāja uzdevumiem, ar to, ka bērnam ir pašam jāmeklē atbildes, praktiski jādarbojas. Kad domāju par to, ar ko bērni mani atcerēsies, atceros Rīgas kolēģes teikto — ar forši kopā pavadītu laiku, ka bija prieks nākt uz skolu, ar to, kas kopā iepazīts, pieredzēts.
— Grozies, kā gribi, bet sabiedrība vārdu “skolotājs” saista ar konkrētu rāmi — apģērbs, izskats, uzvedība. Tevi tas nekaitina?
— Mani kā jaunu cilvēku pagaidām kaitina, bet saprotu, ka rādu bērniem piemēru, tajā skaitā ārpus skolas. Mans dzīvesveids nav tāds, lai pie katra soļa vajadzētu piedomāt.
— Skrīveru skolas prestižs neuzliek papildu slogu?
— Nē, drīzāk rada lepnumu. Es taču arī pati šeit esmu mācījusies. Galvenais — darīt savu darbu no sirds.
— Ar ko aizpildīts brīvais laiks?
— Man patīk māksla — mūzika, gleznas. Arī pati gleznoju. Mājās ir klavieres, tās mēdzu spēlēt. Iepriekšējā darbavietā klasē bija klavieres, tās daudz izmantoju mācību laikā, piemēram, dinamiskajās pauzēs. Dodos dabā, kaut vai Daugavas krastā pasēdēt. ◆
