Darbs un ģimene ir skrīverietes Ainas Bokalderes lielākās vērtības, kas piepildījušas un darījušas jēgpilnu viņas dzīvi. Gadu Ainas kundze nestrādā un atzīst, ka tomēr to labprāt darītu. “Gri-
bas iet, darboties, dīkā sēdēt man ir grūti,” saka skrīveriete, kurai šodien aprit sešdesmit pieci gadi. Vairāk kā trīsdesmit no tiem aizvadīti Zaļajā zemē.
Pirms skolas — uz fermu
Trīsdesmitajos gados darba un labākas dzīves meklējumos Latvijā iebrauca daudzi poļi, viņu vidū arī astoņpadsmitgadīgā Marija. Viņa nāca no kuplas poļu saimes — no deviņiem bērniem Marija bija vecākā, tādēļ pirmajai nācās doties prom no vecāku mājām un nopelnīt iztiku pašai. Marija nonāca Gulbenes pusē. Sākoties karam, atpakaļ uz dzimteni vairs netika. Laikam ritot, izveidoja ģimeni, taču piecus bērnus audzināja viena, tādēļ Aina jau agri iepazina gan darba smagumu, gan prieku.
Aina dzimusi Līgo pagastā, kas izveidots neilgi pēc kara — 1945. gadā. Pagastā otra lielākā apdzīvotā vieta ir Siltais, kurā no 1875. gada darbojās Siltāju astoņgadīgā skola. Tajā mācījās visi Līgo ciema bērni, taču kopš 2011. gada skola slēgta. “Žēl, skola ar tik senu vēsturi,” piebilst jubilāre.
Pabeigusi astoņgadīgo skolu, Aina tālāk devās mācīties uz Dzērbeni. “Kolhozs gatavoja sev jaunos speciālistus, mani norīkoja uz Dzērbenes lopkopības skolu, mācījos par kontrolasistenti un mākslīgās apsēklošanas tehniķi,” stāsta skrīveriete. “Pēc skolas atgriezos Līgo kolhozā, darbs patika, jo lopiņi no bērna kājas sirdī iekrita. No rīta, pirms doties uz skolu, abas ar māsu gājām mammai palīgā slaukt govis un pēc tam desmit kilometru kājām uz skolu.”
Lai gan strādāts daudz, fermā un kolhozā nebija viegli, runājot par darbu, Aina nevienā brīdī nesaka, ka bijis grūti. Turklāt pirmajos patstāvīgajos darba gados bija jāpalīdz mātei izskolot jaunākos bērnus. “Par saņemto pirmo algu ļoti gribējās nopirkt tolaik modīgo krimplēna kleitu, bet nekā — naudiņu vajadzēja mazākajiem bērniem skološanai,” atminas Aina. “Kādu brīdi strādāšana bija jāpārtrauc. Kad man tikko apritēja astoņpadsmit, piedzīvoju negadījumu. Tolaik ļoti daudz gājām kājām vai ar velosipēdu braucām, citu iespēju jau vēl nebija. Un vienā tādā reizē mani piedāvāja aizvest ar motociklu. Tālu netiku — kāju neveiksmīgi ierāva spieķos.” Trauma bija smaga, un Aina gadu pavadīja sanatorijā Pērnavā. Par savainojumu vienmēr atgādina tas, ka glītas kurpītes uzvilkt vairs nevarēja, vienmēr bija jāraugās, lai būtu ērtas.
Satiekas pēc četrdesmit gadiem
Ainai un viņas māsai pasē, ailītē “tautība”, rakstīts “poliete”, brāļiem cita tautība — viņi ir latvieši. “Reģistrējot jaundzimušos, meitenēm ierakstīja mātes tautību, puikām — tēva. Tādēļ iznāk, ka mēs, divas māsas, polietes un trīs brāļi — latvieši,” paskaidro Ainas kundze. “Neko polisku gan sevī nejūtu. Mamma, kuras dzimtā puse ir Polijas—Ukrainas pierobežā, par savu ģimeni nestāstīja. Dzīve, darbs, ikdiena ritēja savu gaitu, kad, vēl Līgo dzīvojot, saņēmām vēstuli no Sarkanā Krusta — mammu meklēja viņas māsa. Atbildējām, nepagāja mēnesis, un saņēmām paziņojumu — mēs braucam ciemos. Atbrauca viena mammas māsa ar bērniem. Tas bija kaut kas neaptverami satricinošs! Pat iedomāties nevar, kā mēs visi raudājām, šausmas! Viņi runāja ukraiņu valodā, mamma saprata, es ne krieviski, ne poliski. Fotogrāfijas atveda, mēs arī speciāli fotografējāmies, lai viņiem iedotu bildes ar mūsu ģimeni. Vienu vienīgu reizi bijām ciemos mammas dzimtenē — māsīca ielūdza kāzās. Tajā reizē mammu knapi mājās dabūju, viņa gribēja kādu laiku tur padzīvot. Savus vecākus mamma nesatika, viņi pirms pāris gadiem bija miruši, bet visus brāļus un māsas gan. Tās ir neizstāstāmas emocijas.”
Runājot šībrīža aktuālo bēgļu jautājumu, Aina teic, ka domās velk paralēles ar savas mātes likteni, to, kā iegrozījās viņas dzīve, meklējot iespēju labāk dzīvot un sākoties karam, tiekot nošķirtai no savas ģimenes. “Ir jāpalīdz cilvēkiem izglābties no kara šausmām. Katram ir tiesības dzīvot valstī, kur nav jābaidās no vardarbības, dzīvot mierīgu dzīvi. Viņu taču nav vainīgi, ka dzimtajā zemē ir karš,” uzskata skrīveriete.
Otrā elpa
Ar nākamo vīru Jāni, kurš jau gadu kā aizsaulē, Aina iepazinās turpat Līgo pagastā. Jāņa vecākus 1949. gadā izveda uz Sibīriju, tur 1950. gadā piedzima Jānis. Latvijā ģimene atgriezās piecdesmito gadu beigās un apmetās uz dzīvi Līgo kolhozā.
“Apprecējāmies Vecgada vakarā, lielām pārslām sniga sniegs, nekādu kāzu nebija, sarakstījāmies,” atminas Aina. “Viņš bija darbaholiķis, tehniku mīlēja bez gala. Līgo kolhozā Jāni par Meistaru iesauca. Skrīveru saimniecībā ar vienu kombainu nobrauca 21 gadu! Tā kopa un loloja dzelžus. Piedzima bērni, gribējām savai ģimenītei atsevišķu dzīvesvietu, par mājiņu kolhozam bija jāmaksā. Taču darbi īsti negāja, kolhozs tā kā grima. Pirmie uz Skrīveriem pārcēlās mūsu kaimiņi, viņi arī pierunāja mūs, šķita — te tāda gaišāka puse.”
Skrīveros jubilāre strādāja fermā, bērnudārzā par saimniecības daļas vadītāju, līdz izmēģinājumu saimniecībā sāka strādāt grāmatvedībā par uzskaitvedi, kur arī aizvadīta lielākā darba mūža daļa. Pārnākot uz Skrīveriem, radusies kā otrā elpa — te bija aktīva sabiedriskā dzīve, jubilāre ar prieku iesaistījās, gan kultūras, gan sporta pasākumos. Daudzie diplomi un goda raksti liecina, ka Aina nudien nebija no mājās sēdētājām — slēpošana, šaušana, kross, koris, volejbols. “Tagad apsveru iespēju atkal kaut ko darīt — kādu no vaļaspriekiem, ar ko piepildīt ikdienu.”
***
Dzimšanas dienu šoreiz Aina nesvinēs. Protams, bērni un mazbērni atnāks apsveikt. “Mazā peciņa vakar ieskrēja, atnesa skolā gatavotu apsveikumu — māmiņdienā: “Mīļā omīt, es tevi ļoti, ļoti mīlu un gribu, lai tev ir laba dzīve!” Esmu ļoti laimīga, ka visi mīļie — bērni, mazbērni — ir tepat Skrīveros. Neviens nav aizbraucis uz ārzemēm. Priecājos, ka bērni ieguvuši izglītību, ka pārmantojuši darba tikumu. Un vēl priecājos, ka viņiem tomēr nav tik grūti jāstrādā.” ◆
