Tukumniece Elīna Amatniece ir skrējēja, kas par savu vaļasprieku ieinteresējusi arī citus. Sociālajā vietnē “Instagram” viņai ir trīsarpus tūkstoši sekotāju, taču patiesais interesentu skaits ir daudzreiz lielāks. Nedēļā viņa noskrien vairāk nekā 100 kilometru. Tas nav pašmērķis, sacensības vai kāds cits ar zīmogu nosprausts mērķis. Tas ir dzīvesveids.
No nepatikas līdz azartam
— Kā saprati, ka skriešana ir tavs sporta veids?
— Kad mācījos vidusskolā, man bija liekais svars, sporta stundās krosā vienmēr finišēju pēdējā. Tas nomāca, tādēļ apņēmos pierādīt sev un citiem, ka varu saņemties un uzrādīt labāku rezultātu — sāku skriet. Sports man nepatika, īpaši skriešana. Pamatskolas gados ar nodomu vilku augstpapēžu kurpes un aizmirsu sportatērpu mājās, lai nebūtu jāpiedalās sporta stundās. Skolotājam reiz apnika manas atrunas un man nācās ar papēžiem spēlēt futbolu. Skats bija smieklīgs.
Mainot dzīvesveidu, ik dienu nācās pārvarēt negribēšanu un piespiest sevi doties ārā skriet. Sākumā neapstājoties varēju veikt vien 300 metru skrējienu. Lēnām distance kļuva garāka un garāka. Par katru noskrieto metru priecājos kā mazs bērns par konfekti. Laikam ritot, man iepatikās pats skriešanas process. Svars kritās, sapratu, ka varu veikt garus gabalus bez aizelšanās, un tad mani pārņēma azarts. Sāku skriet arvien vairāk un vairāk.
Mani motivēja onkulis Māris un brālēns Andris. Viņi bija skrējēji, vēlējos būt pārāka un abus noskriet, tas neizdevās. Onkulis mani ievilka skriešanas pasākumos un sacensībās. Pirms desmit gadiem viņš mani aizveda uz skriešanas pasākumu “Zelta keda” Rīgā, Mežaparkā. Kopš tā laika esmu startējusi dažādās sacensībās. Šobrīd mans lielais mērķis vai drīzāk sapnis ir noskriet ultramaratonu. Domāju par piedalīšanos skrējiensoļojumā Valmiera—Rīga, taču nekādi nespēju saņemties un pieteikties. Baidos, ka neesmu tam vēl gatava, ka nespēšu noskriet līdz galam.
— Sociālajos tīklos tev ir daudz sekotāju. Uzskati sevi par blogeri?
— Nē, “Instagram” konts domāts manām ērtībām. Publikācijas palīdz vieglāk uzskaitīt noskrietos kilometrus un saglabāt citas nianses, ko citādāk nepiefiksētu. Tomēr man ir prieks, ka daudziem cilvēkiem šķiet saistoši tas, ko daru.
Ikdienā esmu divu dēlu mamma. Strādāju veikalā, esmu tā vadītāja un pārdevēja. Darbs nav viegls, darāmo darbu saraksts ir garš — jāpasūta preces, jāapkalpo klienti, jāuzkopj telpas, jāsakārto dokumentācija utt. Kaut kā tieku galā. Esmu pratusi veiksmīgi apvienot visas lietas — bērnus, darbu un skriešanu. Ja uzrodas kāds brīvs brītiņš, labprāt lasu grāmatas.
“Vicojot pilnpienu, tievāka nekļūšu”
— Publikācijās detalizēti atskaities par maltīšu uzturvērtību un dalies receptēs. Vai nav grūti diendienā ievērot plānu?
— Sekoju līdzi tam, ko un cik apēdu, jo uzturs ir ļoti svarīgs ķermeņa pareizā funkcionēšanā. Jāēd ir viss, bet ar mēru! Jaunībā ievēroju visādas diētas. Cik ātri svars kritās, tikpat ātri atgriezās un pat dubultā. Cik tad ilgi cilvēks var izturēt, graužot plikas kāpostlapas, agrāk vai vēlāk apniks. Un tieši tā bija arī ar mani. Kad sāku nopietni skriet, ieslīgu otrā galējībā. Man šķita, ja jau es skrienu, tad varu kārtīgi ēst. Parasti pēc skrējiena mielojos ar pilnpienu, varēju apēst pat desmit zefīrus. Šķita, esmu to pelnījusi un slodze man to atļauj. Tētis bija tas, kurš mani piebremzēja un atvēra acis. Viņš teica, ka varu skriet kaut vai līdz Rīgai un atpakaļ, bet, ja šādi vicošu pilnpienu, tievāka nekļūšu. Tas manī iesēdās un sāku interesēties par pareizu uzturu. Paralēli vēroju tēti, viņš tolaik cītīgi apmeklēja sporta zāli un par sabalansētu uzturu zināja daudz. Ar tēta palīdzību ēdienkarti sakārtoju. Trīs gadus ēdu “uz aci”, taču tad tievēšanas process apstājās, tādēļ sāku skaitīt kalorijas. Iedvesmojos no fitnesa treneres un kultūristes Inetas Rijnieces. Viņas mājaslapā www.edunsporto.lv bija dažādas veselīgas receptes, kuras ieviesu savā ēdienkartē. Tagad pati zinu, cik un ko varu ēst, taču ēdiena svēršana, kaloriju rēķināšana un pierakstīšana kladē kļuvusi pašsaprotama. Ēdu visu, arī saldumus un treknus ēdienus. Jo vairāk sev ko liedz, jo vairāk to gribēsies. Tā būtu sevis spīdzināšana. Galvenais ir izprast atšķirību starp organismam nepieciešamo daudzumu un vienkāršu rijību. Agrāk ēdu sešas reizes dienā, mazas maltītes tiek uzskatītas par pareizu uztura praksi, taču šobrīd ēdu trīs reizes dienā. Tikai tad, kad tas nepieciešams, nevis kāda ķeksīša pēc ievērojot grafiku. Jūtos ļoti labi! Cilvēkam jāvalda pār uzturu, nevis otrādi.
— Tu skrien visu gadu, arī ziemā. Vai tā nav sevis spīdzināšana?
— Man nepatīk skriet telpās, nesaista skrejceliņi. Mēģināju, izturēju aptuveni nedēļu. Itin nekas nelīdzinās skrējienam brīvā dabā, sevišķi ziemā. Tā ir fantastiska sajūta un emocijām, iespaidiem bagāta pieredze, kad varu vērot dabu, pieredzēt, kā tā katrā gadalaikā mainās. Ziemā sals un putenis man uzsit asinis un palīdz neapstāties. Tas ir izaicinājums. Problēmas un grūtības rada cīņu ar savu gribasspēku. Esmu skrējusi lielā salā, kad seja, skropstas, uzacis, katrs sīkākais matiņš ir apsarmojis. Mani nav apturējis putenis, kad sniegs ir līdz ceļiem un vējš gāž no kājām. Vienu gadu putenis bija tik spēcīgs, ka mans skrējiens vairāk atgādināja stirnas spriņģošanu pār kupenām. Vējš sitās sejā, ceļi iegrima sniegā, bet es tikai skrēju. Tādā brīdī ir liels adrenalīns, savdabīgi patīkamas sajūtas. To nav iespējams aprakstīt, katram pašam tas jāizbauda. Līdzcilvēku attieksme gan ir divējāda. Vieni, braucot garām, uzslavē, ka esmu malace, citi baksta pie deniņiem un domā, ka esmu traka. Šādas sajūtas un pieredzi sporta zālē nevar izbaudīt. Sasmacis gaiss un blenšana vienā punktā nav domāta man.
Jāēd, jāsporto, jāguļ un jāsalst
— Tava peldsezona vēl nav beigusies. Vēl viens veids, kā sevi pārbaudīt?
— Vairākus gadus cenšos peldsezonu pagarināt, cik vien tas iespējams. Ikreiz rudenī kaut kas atgadās, kas iesākto liek pārtraukt. Vienreiz zobs iesāpējās, otrreiz nepārvarēju slinkumu… Šogad cītīgi stiprinu gribasspēku, jo mans mērķis ir ziemā ielīst āliņģī vai izpeldēties jūrā. Peldes man palīdz norūdīties un saglabāt veselību. Aukstais ūdens uzlabo ādu, jūtos mun-
drāka, tas stiprina imunitāti. Līdz ar rudens peldēm vairs neslimoju. Kamēr vieniem siltumā iesnas un klepus, es aukstumā skrienu, peldos dīķī un par veselību nesūdzos. Piekrītu profesora Anatolija Danilāna teiktajam, ka cilvēkam jāēd ar mēru, jāsporto, jāguļ un jāsalst. Tad būs veselība, mundrums un slaidums.
— Esi tikusi arī pie kritiķu pulka. Kā tiec galā ar negatīviem komentāriem?
— Ar naidīgu attieksmi sastopos ne tikai sociālajos tīklos, bet arī reālajā dzīvē. Ir cilvēki, kuri mani, redzot skrienam, teic, ka esmu ar putniem galvā. Skrēju arī laikā, kad gaidīju abus dēlus. Dažiem tas šķita nenormāli, viņi domāja, ka vēlos kaitēt bērniem. Cilvēki runā un var sarunāt daudz ko. To, kā ir patiesībā, zinu tikai es un retais, kurš ir bijis manā situācijā. Tolaik aprunāšanu ļoti pārdzīvoju, sāka mākties domas, ka tiešām daru ko sliktu. Bija posms, kad biju tā nospiesta, ka meloju, teicu, ka neskrienu. Dienas laikā to nedarīju, gāju tumsā, slapstījos, lai neviens neredz. Tagad esmu šo posmu pāraugusi. Man nerūp, ko citi par mani runā vai domā. Apvainojumus un pārmetumus laižu gar ausīm. Mani uzjautrina cilvēku negatīvā attieksme, es vienkārši daru to, kas man patīk. Ja nu akurāti ir tā, ka man pienāk klāt un saka: “Klau, tev nav kaut kas ar veselību labi. Visu laiku skrien, esi novājējusi, līdzinies anoreksiķei. Vai tev nav gremošanas traucējumi?” — es mierīgā tonī atbildu, ka sarunu biedram pašam viss nav kārtībā, jo ir liekais svars. Nav veselīgi sēdēt pie televizora ar kūkām abās rokās. Cilvēks uzreiz apvainojas, kaut gan es pateicu taisnību. Katrā ziņā sabiedrība dalās divās grupās — tajos, kas mani atbalsta un priecājas par sasniegumiem, un tajos, kas to noniecina. Mans dzīvesveids ir mana izvēle. Tas neskar dēlus. Es nespiežu viņiem ēst to, ko ēdu pati. Dēliem gatavoju atsevišķi. Nevienam arī nelieku skriet. Bērniem pašiem jāizvēlas, ar ko viņi vēlas nodarboties. Vienīgais, ko vecākais dēls man ir pārmetis, ir tas, ka izskatos pārāk jauna. Reiz viņš jautāja: “Kāpēc citiem bērniem mammas izskatās pēc tantēm, bet tu atgādini vecāko māsu?” Un te atkal parādās sabiedrības divas grupas — tie, kuri rūpējas par savu izskatu, sporto un piekopj veselīgu dzīvesveidu, un tie, kas ignorē savu fizisko stāvokli un veselību. Nevajag sevi maldināt, ēdot nepareizi un sēžot uz dīvāna, pie tukluma nav vainīga iedzimtība. Man viņu žēl, jo viņi paši sev dara pāri. Mēģināt stāstīt un skaidrot nav jēgas, šādi argumentu meklētāji otru padarīs par muļķi, bet no tā nekas nemainīsies. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Elīna Amatniece.
Dzimšanas laiks un vieta: Dobele, 1989. gada 6. jūlijs.
Ģimene: dēli — desmitgadīgais Rodrigo un piecgadīgais Armands.
Vaļasprieki: skriešana, grāmatu lasīšana, dabas ainavu zīmēšana.
