Ceļojumā uz Ķīnu dodamies pašā vasaras viducī, laikā, kad arī Latviju ir piemeklējuši neraksturīgi karstuma viļņi. Par laikap-stākļiem Ķīnā neuztraucamies, drīzāk neziņa ir par komunikācijas iespējām, bet paļaujamies uz to, ka gan jau kāds runās arī angliski, un ar zīmju valodu var izlīdzēties vienmēr. Tomēr, kā vēlāk pārliecināsimies, tik vienkārši tas tomēr nav.
Būdeles un
debesskrāpji
Nanjinga, Hangžou un Šanhaja ir jūtami rietumnieciskākas un tūristiem draudzīgākas pilsētas pat par Pekinu. Tomēr katrā joprojām sadzīvo divas dažādu līmeņu pasaules — no mazo būdiņu un šauro ielu apbūves ik pēc brīža izslejas debesskrāpji. Laikā, kad esam Šanhajā, tur norisinās pasaules izstāde “Expo 2010”, tāpēc ļaužu pārpilnība ir neizbēgama. Ārzemnieku gan redzam ļoti maz, bet to kompensē vietējo tūristu masas.
Esot Hangžou, apmeklējam arī tuvējo Tējas muzeju, ko ieskauj tējas plantācijas, un piedalāmies tējas degustācijā, bet Šanhajā apskatām pilsētplānošanas muzeju, kurā pēc dažādām kartēm, fotogrāfijām, video un maketiem var izsekot Šanhajas attīstības vēsturei.
Pārbaudīta vērtība: rīsi, vista, dārzeņi
Pie viena no mūsu Šanhajas hosteļiem katru nakti ir tirgus, kur var iegādāties jebko — augļus, drēbes, videokasetes, telefonus, pulksteņus, var arī nopirkt turpat uz ielas tikko gatavotu ēdienu. Interesanti, ka reti kurā vietā ēdienkarte ir angļu valodā, līdz ar to nākas iztikt ar ēdiena attēlu, kas lielākoties ir maldinošs, vai arī likt lietā savas ķīniešu valodas zināšanas un visur pasūtīt jau pārbaudītu vērtību — rīsus, vistu un dārzeņus. Vienā ēdienreizē iztērējam vidēji ap Ls 3 katrs, jo galvenais ēdiens, kurā ietilpst gaļa ar mērci un porcijas pietiek diviem cilvēkiem, maksā ap Ls 2,50 — 3, rīsu porcija — 8 — 16 santīmu, dārzeņi (gurķi vai dīvaini novārīti zaļi lakstaugi) — ap 80 santīmu. Ļoti bieži mērcē tiek likti zemesrieksti, un ass ēdiens te tiešām nozīmē ASS ēdiens. Pasūtot vienkārši vistu, nevis fileju, saņemsiet sakapātu pusvistu, kuru ēdot katrs var justies, kā veicot sarežģītu kaulu operāciju. Pārliecināmies, ka ķīnietis, kas iztiek ar sauju rīsu dienā, ir mīts. Vismaz tie, kas nāk ēst uz restorāniem, ēd ar vērienu. Un iemācīties ēst ar kociņiem nav nemaz tik sarežģīti.
Kā tievs pavediens zemes virsmā
Atgriežoties Pekinā, “saldajā ēdienā” esam sev pataupījuši Lielā Ķīnas mūra apmeklējumu, un šis tiešām ir prātīgs lēmums. Atšķirībā no pirmajām dienām Ķīnā, kad temperatūra bija ap plus 40 grādu, tagad tā ir zemāka, līdz ar to kāpt ir daudz vieglāk. Uz mūri, kas ir aptuveni stundas brauciena attālumā uz ziemeļiem no Pekinas, dodamies kopā ar pieciem citiem ārzemniekiem, kuri pieteikušies mājaslapā www.couchsurfing.org organizētajai ekskursijai. Mūsu gājiens pa Ķīnas mūri ir 7 km garš no Jingšanling līdz Simatai pārejai, taču, tā kā tas stiepjas pa kalnu virsotni, ceļš nepārtraukti ved augšup, lejup. Daļa mūra jau ir atjaunota, bet daļa vēl ne, tāpēc ir jauki apskatīt arī autentisko mūra daļu. Lai gan varens garumā, pat esot uz mūra, tas šķiet kā sīka taciņa apkārtesošo kalnu plašumos, un es nespēju iedomāties, ka to varētu redzēt no kosmosa, jo pat no lidmašīnas tas izskatās kā tievs balts pavediens zemes rūtainajā virsmā.
Kaulējies uz nebēdu
Pēdējās dienās Pekinā apskatām Bungu torni ar paraugdemonstrējumiem, kā arī no Jingšan parka kalna paskatāmies uz Aizliegto pilsētu visā tās krāšņumā. Priecājamies, ka negājām spiesties milzīgajos apmeklētāju pūļos. Nejauši uzejam Ķīnas preču tirgu — milzīgu piecstāvu ēku, kurā noteikums ir viens — kaulējies uz nebēdu. Nevienai precei cenas nav, un pārdevējs nosauks jebkuru ciparu. Pārsvarā te strādā jaunas meitenes, kurām angļu valoda ir ļoti augstā līmenī, gatavas apvārdot ikvienu. Pārliecināmies, ka pirmā nosauktā cena var pat desmitkārt pārsniegt beigu likmi. Visvienkāršākais veids ir pateikt savu variantu (aptuveni atbilstošu, protams) un, ja tas netiek pieņemts, teikt, ka citur redzēts lētāk, vai arī vienkārši iet projām. Tas “nostrādā” vienmēr.
Visa ceļojuma laikā esam liecinieki Ķīnas straujajai izaugsmei — visur būvē ceļus un augstceltnes, dzīvesveids kļūst rietumnieciskāks, uz patēriņu orientēts. Tam ir gan plusi, gan mīnusi. Esmu pārliecināta, ka pēc 5 — 10 gadiem Ķīna izskatīsies pilnīgi citāda nekā tagad, bet es nezinu, vai tajā vēl būs saglabājies kaut kas no senās Austrumu kultūras.
