Ceļojumā uz Ķīnu dodamies pašā vasaras viducī, laikā, kad arī Latviju ir piemeklējuši neraksturīgi karstuma viļņi. Par laikap-stākļiem Ķīnā neuztraucamies, drīzāk neziņa ir par komunikācijas iespējām, bet paļaujamies uz to, ka gan jau kāds runās arī angliski, un ar zīmju valodu var izlīdzēties vienmēr. Tomēr, kā vēlāk pārliecināsimies, tik vienkārši tas tomēr nav.
Jau pavasarī bijām nopirkuši samērā lētas biļetes (lidojuma cena abos virzienos — Ls 321) lidojumam Rīga — Kijeva — Pekina un atpakaļ, ko nodrošina ukraiņu aviokompānija “Aerosvit”. Tā kā mūsu rīcībā ir trīs nedēļas, mūsu maršruts ir aptuveni šāds: Pekina — Luojanga — Nanjinga — Hangžou — Sužou — Šanhaja — Pekina. Ceļojuma laikā iepazīstam ne tikai Ķīnas dzelzceļa sistēmu, bet arī ķīniešu paražas un kultūru.
Angliski neviens
nerunā
Pekinā ierodamies līdz ar saullēktu, ko, tiesa gan, redzam tikai pa lidmašīnas logu, jo gan pirmajā, gan vairākās pārējās dienās sauli aizsedz smogam līdzīga dūmaka, bet gaiss atgādina pirti gara uzmešanas brīžos.
Naktsmītni Pekinā un arī citās pilsētās atrodam interneta mājaslapā www.hostelbookers.com. Pirmie pārpratumi rodas, jau izejot pa lidostas durvīm, jo neviens no rindā gaidošajiem taksistiem nedz runā, nedz arī saprot angliski. Uz lapiņas uzrakstām hosteļa nosaukumu “Sanlitun” un pēc pāris minūšu dedzīgām diskusijām ķīniešu starpā jau sēžam taksī un dodamies 25 km attālā centra virzienā.
Latvijā nebijām samainījuši naudu uz juaņām, bet Pekinas lidostā ir Ls 4 liela komisijas maksa. Ceram, ka sarunāsim taksistu pievest mūs pie kādas bankas, kas nez vai būtu ko līdzējis (ir agrs svētdienas rīts), bet tobrīd, braucot taksī, nespējam nesmieties par to, kā mēs šoferim ieskaidrosim, ka mums ir tikai dolāri! Taksists mūs aizved uz vienu no dzīvākajām bāru un restorānu ielām, ko sauc Sanlitun, taču hosteli nekur neredzam, vien iela pilna drazām, sasistām pudelēm un ēdienu atliekām no sestdienas vakara uzdzīves.
Kā nezinīšu
pilsētā
Dodam taksistam dolārus, viņš ir pilnīgā neizpratnē, groza banknotes rokās un negrib tās pieņemt, mēs mēģinām ieskaidrot, ka citas naudas mums nav. Tad viņš kādam piezvana, paņem naudu un prom ir. Ejot pa ielu, mēģinām jautāt tiem dažiem cilvēkiem, kas nāk pretī, par mūsu hosteli, bet visi vai nu izvairās, novēršas vai arī izlasa nosaukumu, saka, ka nezina, vai arī parāda kaut kādu virzienu. Pēc divu stundu riņķošanas pa kvartālu ar noplukušām ēstuvēm un daudzstāvu jaunbūvēm kāds vecs ķīnietis cauri pagalmiem mūs aizved uz viesnīcu, kas nav īstā, taču pēc ilgām diskusijām mums iesaka iet pa to pašu ielu 300 metru tālāk. Bingo! Esam klāt. Problēma ir tā, ka Sanlitun hostelis ir paralēlajā ielā. Vispārsteidzošākā ir ķīniešu neziņa par to, kas ir turpat aiz stūra vai blakusielā. Hosteļos gan lielākā daļa personāla, jaunieši ap 20 gadiem, runā angliski un labprāt palīdz ar informāciju. Kopš pirmās dienas mēs saprotam, ka nekādas sarunas ar vietējiem mums neizdosies, tāpēc administratorēm lūdzam, lai uz lapiņas mums uzraksta nākamo hosteļu adreses ar hieroglifiem, ko turpmāk izmantojam kā saziņas līdzekli ar taksistiem.
Izdevīgi ar
metro
Pirmajā vakarā dodamies uz Pekinas centru satikties ar interneta mājaslapā www.couchsurfing.org iepazītu ķīnieti Kan, kura dzīvo Honkongā, bet tobrīd uz trim mēnešiem ir mārketinga studiju praksē Pekinā. Attālumi ir diezgan ievērojami, bet gan Pekinā, gan Šanhajā metro sistēma funkcionē ļoti labi un ir viegli saprotama arī ārzemniekiem, tāpēc labprāt pārvietojamies ar metro. Brauciens, arī kopā ar pārsēšanos, maksā tikai 2 juaņas (16 santīmu).
Kan ir ļoti jauka, bijusi ārzemēs, un mēs ātri atrodam kopīgu valodu. Dodamies uz Houhai — apkārt ezeram izveidotu bāru, kafejnīcu, klubu un veikaliņu rajonu. Kafejnīcas lielākoties ir ar terasēm un dzīvo mūziku, ko spēlē dažādi jaunie izpildītāji. Tā kā šī ir viena no divām galvenajām izklaides vietām, cenas dzērieniem te ir tādas pašas un vietām pat augstākas nekā Latvijā.
Mākslas rajons
rūpnīcā
Nākamajās dienās dodamies apskatīt Aizliegto pilsētu jeb Imperatoru pili, taču, iznākot no metro tuneļa, sajaucam virzienus un aizejam pretējā virzienā, rezultātā vispirms apskatām Debesu templi ar parku, pēc tam atgriežamies Tjaņaņmiņa laukumā un, arī otrreiz ejot Aizliegtās pilsētas meklējumos, palaižam to garām. Aizbraucam arī līdz mākslas rajonam 789, kas izveidots pamestas rūpnieciskās teritorijas (līdzīgi kā Rīgā VEF) ēkās. Mākslas telpa joprojām tiek veidota un paplašināta, vecās ēkas rekonstruētas un pielāgotas jaunajām funkcijām. Ik pa brīdim skan metināšanas trokšņi, āmuru klaudzieni, atvērtajās zālēs var apskatīt izstādes, instalācijas. Lai izstaigātu visu, vajadzētu vismaz pusi dienas, taču ir karsts, un mēs tam neesam gatavi, jo pēc pāris stundām esam fiziski iztukšoti un garīgi pārbagātinājušies.
(Turpmāk vēl)
