Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas vēstures skolotājs Edgars Bērziņš svin 29. dzimšanas dienu, bet gadus neskaita.
Loģisks secinājums
Edgars Bērziņš dzīvo Skrīveros, bet, “lai kā pūš vējš, saknes jau neizdzēš”, — viņa dzimtā puse ir Bebri. Beidzot vidusskolu Skrīveros, skolas direktors Aldis Rakstiņš izteicis priekšlikumu par nākotnes perspektīvu skolā. “Jau astotajā, devītajā klasē biju iedomājies, ka varētu būt skolotājs, jo man bija paraugs — mamma, kas strādāja par audzinātāju internātskolā Bebros. Viņa darbu darīja aizrautīgi. Vidusskolu beidzu neilgi pirms krīzes sākšanās — 2008. gadā. Kad priekšvēstneši vēstīja, ka gaidāmi grūti laiki, pieņēmu loģisku lēmumu kļūt par skolotāju, jo nevarēja jau zināt, kā izskatīsies nākotne, bet skolotāja profesija ir nepieciešama — stabili regulāri ienākumi, galu galā esi vajadzīgs. Vēsture man vienmēr patikusi, paveicies ar skolotājiem, pamatskolā ar Sarmu Bisteri, vēlāk ar Māru Burku, kas veidoja stingrus vēstures pamatus. Ja nebūtu direktora piedāvājuma, ka vēstures skolotājs skolā ir vajadzīgs, iespējams, būtu izvēlējies mācīties bioloģiju, kas man padevās un arī patika. Pedagoģiskajā darbā ir daudz izaicinājumu, un tie man patīk. Katru dienu ir citas situācijas, ar kurām jātiek galā, plašs nodarbošanās spektrs,” stāsta jubilārs.
Klases noteicējs
Skolotājs Bērziņš klases priekšā nostājās 22 gadu vecumā. Pirmajā gadā bijusi dīvaina sajūta strādāt plecu pie pleca ar skolotājiem, kuri viņu pašu mācījuši, tomēr nekad nav bijis mulsuma stāvēt klases priekšā. Viņš ieviesis stingrību un kārtību, klasē ir norunāts: kāds vārds un uzvārds uz durvīm, tas arī klasē noteicējs. “Ir gandarījums strādāt ar auditoriju. Stundas sākumā ir sajūsma, ka tās beigās būsim nonākuši līdz kādam jēdzienam vai citam saturīgam rezultātam. Viegli nav, bet, tā kā 9. klasē ir obligāts vēstures eksāmens, tad jūtas pret vēsturi skolēniem kļūst siltākas tieši šajā klasē, un viņi cenšas. Hronoloģiju un personības “nezubrām” — stundas vadu praktisku nodarbību veidā, lai skolēns pats varētu secināt. Runājot par barikāžu laiku, veidojām pasākumu, kurā uzaicinājām cilvēkus, kas tajās piedalījušies, lai dzirdētu viņu atmiņas, kūrām ugunskuru, fonā skanēja attiecīga mūzika, un dzērām tēju. Atmosfēras radīšana palīdz iejusties pagātnes notikumos.”
Ģimenē viens vēsturnieks
Edgars Bērziņš domā, ka pedagoga profesija ir izaicinājumu pilna, tāpēc ļoti vīrišķīga. “Skolotājam ir nepieciešams loģisks prāts un stipra nervu sistēma, lai saglabātu veselīgu privāto dzīvi, lai tā nekļūtu par žurnālu uz galda, bet reāla lieta. Mēģinu dzīvot, lai darba lietas ir darbā, bet mājās esmu ģimenē. Sieva ļoti labi piefiksē, kad, atnākot no darba, sākas skolotāju stiķi un niķi — gribu mācīt, kā jādzīvo, tad viņa man saka: “Izej ārā, aiztaisi durvis, atstāj skolotāju tur, nāc iekšā!” Tāpēc, lai gan abi ar sievu esam vēsturnieki, nolēmām, ka ģimenē pietiks viena šīs profesijas pārstāvja, kurā strādāju tieši es. Skolā būtu nepieciešams vairāk vīriešu. Skolēniem nepieciešams paraugs, nesaku, ka esmu labs piemērs, bet vairāk runāju par vīrieti kā formu — redzēt vīrieti psiholoģiski. Skolēnā grūti salauzt to, ko ģimene neizdara, bet Skrīveros ir labs materiāls, ar ko strādāt — aizpagājušajā gadā piešķirts “Labākās lauku vidusskolas” nosaukums, panākumi spēlē “Gudrs, vēl gudrāks!”. Tomēr vecāku kļūdas grūti labot. Bērnam ģimene ir pamatu pamats. Man vecāki ceļamaizei iedeva divas lietas. Mamma, vedot uz sagatavošanas klasi, teica — es eju strādāt, tu ej mācīties. Es eju pelnīt naudu, tu ej pelnīt atzīmes. Es nopelnu, lai mūsu ģimene būtu paēdusi, bet tu nopelni, lai ieguldītu sev. Otra doma no sievas vecvecākiem — vispirms ir cilvēks, tikai tad visi pārējie kritēriji — ģimene, izglītība vai statuss.”
Pēta dzimtas koku
Skolotājs mēģina atšķetināt savu dzimtas koka vēsturi. Ir dati par septiņām paaudzēm. “Ģimenē ierasts nepiešķirt lielu nozīmi senču sasniegumiem, tomēr vēsturē ir daži interesanti momenti — mamma un tētis nāk no vienkāršas zemnieku ģimenes, bet no tēva vienas puses ir bagāti saimnieki, no otras — 1905. gada revolūcijas dalībnieki. Esmu pirmā paaudze, kas izdara vairāk nekā priekšteči, dzimtā esmu vienīgais, kuram ir augstākā izglītība,” faktus nosauc skolotājs Bērziņš. Viņš stāsta, ka tām paaudzēm parasti ir daudz grūtāk, jo rodas pilnīgi cita vērtību sistēma, citas intereses, tāpēc ir veltīgi dižoties ar dzimtas sasniegumiem. Tomēr viņš jūtas pateicīgs laikmetam, kurā dzīvo, un gandarīts, ka Latvijas simtgadei var sniegt arī savu artavu — viņš ir direktora vietnieks audzināšanas jomā, 11. klases audzinātājs un vēstures skolotājs, māca vēsturi arī “Exupery International School” Pierīgā un var izrakt arī grāvi. Ir pielicis savu roku celiņa, kas Skrīveros ved līdz vecajai strūklakai, būvēšanai.
Ar ko var lepoties?
“Par Latvijas simtgadi domājot, ir svarīgi saprast, kas ir tas, ar ko mēs varam lepoties. Katram tas jāsaprot personiski, jo šobrīd zem Latvijas simtgades lozunga “pabāžam” lietas, kurām tur nav jābūt — koki Latvijas simtgadei vai kāds pasākums Latvijas simtgadei. Vēl vajadzētu kādā miestā radīt Latvijas simtgades ielu, tad “mērķis” būtu sasniegts!” ironizē Edgars Bērziņš. Viņaprāt, mums, latviešiem, pietrūkst elpas ievilkšanas un veselīgas refleksijas par to, kas mums ir svarīgs. “Kas ir tas, kas veido Latviju un latviešus?” viņš jautā. “Visu cieņu, ka domājam par patriotismu un runājam par to, kas ir mūsu nācijas vērtības, bet vēl būtiskāk būtu saprast, kas ir tās lietas, ar ko varam lepoties un ar ko būtu jālepojas. Es lepojos ar mūsu intelektuāļiem, neatkarīgi kur viņi šo sasniegumu radījuši — dzimtenē vai ārpus tās. Līdz sirds dziļumiem lepojos ar mūsu pilsoniskās sabiedrības iniciatīvu, ka dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, ka mums ir vārda brīvība — pat šodien varam nostāties jebkurā publiskā laukumā un izteikt savas domas. Esmu lepns par jauniešiem — jauno paaudzi, viņi ir tie, kuri nav parādā padomju periodam, tāpēc viņu prāti un domas ir tīri no — “ko par mani padomās?”, “kā uz mani skatīsies?”. Viņi ir brīvi radošajam lidojumam. Mūsdienu bērni nav krīzes bērni kā mana paaudze — ir plašas iespējas strādāt, izglītoties.”
***
“Kas varētu lasītājus interesēt?” skolotājs, skaļi domājot, teic, tad atbild — patīk itāļu un Vidusjūras virtuves ēdieni, baltvīns, bet labāk tomēr sarkanvīns, vasara, melna kafija, ceļošana. ◆
