Pētera Barisona Aizkraukles Mūzikas skolas direktore Lilita Dzilna vienmēr pārsteigusi ar tiešu un bieži vien nepopulāru atbildi jūtīgos jautājumos, kas skar pedagogu problēmas. “Ar gadiem vairs nav tā, ka gribas, lai kāds pažēlo, ja kaut kas nepatīk, jāmainās pašai,” viņa mēdz teikt. Novembrī Lilitai Dzilnai aprit 64!
Grāmatu grāmata — Bībele
Var teikt, ka mūzikas pasaulē Lilita nonāca nejauši, tomēr tas būtu melots, jo Dieva dots talants viņai likts šūpulī mantojumā no tēva. Viņš bijis ļoti muzikāls. Ja radio skanējusi dziesma, varējis pierakstīt notis, lai gan nebija padziļināti mācījies mūziku. Būdams armijā, pašmācībā apguvis vijoļspēli, bet 40 gados nolēmis iestāties mūzikas skolā, lai gan pirms tam Lubānā bija jau nodibinājis pūtēju orķestri, kur darbojies kā diriģents.
Savukārt mamma mantojumā Lilitai atstāja divas patiesības. Pirmā — bērnam jāiemāca mīlēt vecākus. Otrā — centies dzīvē tikties ar gudrākiem cilvēkiem, nekā tu esi pati, jo tā ir iespēja augt. Ir jālasa, jāizglītojas. “Agrāk ļoti daudz lasīju romānus, bet manā vecumā grāmatu grāmata nu ir Bībele. Tā dod mieru. Katrs pants ir tik dziļš, ka, pārlasīts ik reizi, dod citu atklāsmi. Ko man dod tas, ja esmu lasījusi citu cilvēku dzīves caur vēl kāda cita cilvēka interpretāciju? Jā, jaunībā tas ir svarīgi — valodas izkopšanai, zināšanu padziļināšanai.”
Kautrējas spēlēt klavieres
Lilita beidza pamatskolu Koknesē, bet, kad mainījās dzīvesvieta, tuvākā iestāde, kur turpināt mācības, bijusi Lielvārdes vidusskola, kurā nevarējusi iedzīvoties. Radu lokā kāds mācījies mūzikas vidusskolā, tāpēc ieteicis: “Ej uz mūzikas vidusskolu, ko tu tur mokies!” Lilita nebija gājusi bērnu mūzikas skolā, bet izturējusi pārbaudījumus Jelgavas Mūzikas vidusskolā un iestājusies kordiriģentos. “Nebija viegli, redzēju, kā klavieres spēlē tie, kuriem ir mūzikas skolas pamats, tāpēc nekad tās nespēlēju citiem, tikai sev. Lai neviens nedzirdētu, kā spēlēju, uz skolu gāju sešos no rīta, jo tad tā bija klusa, neviena nebija. Kad ap pusastoņiem sāka parādīties skolotāji un bērni, ausījos, vai tikai kāds neiet gar klases durvīm, kur es mācos spēlēt, un neizdzird. Trauksme un kompleksi lieli, bet skolu pabeidzu labi.”
Neviens nav slinks
Lilita Dzilna jau pamatskolā izjuta līdera iezīmes. Jau otrajā klasē saprata, ka būs skolotāja. Nav nekā skaistāka, kā būt skolotājai, viņa domājusi, pateicoties savai klases audzinātājai, kura vedusi uz koncertiem un teātriem galvaspilsētā. “Ekskursijas bija divas reizes gadā — vienu vakaru gājām uz operu, otrā uz teātri. Fantastika! Skolotāja bija tā, kas deva pamudinājumu nākotnes profesijas izvēlē. Tāpēc man neviens nevar iestāstīt, ka bērns nemācās, jo ir vienkārši slinks. Ja nemācās, tad kaut kas nav skolotāja vai vecāku izdarīts. Ja bērna, skolotāja, vecāku mērķis ir piedalīties koncertā, mērķis tiks sasniegts vienmēr,” pārliecināta direktore. “Mani daudzi skolotāji bīdījuši uz priekšu, tāpēc varu teikt, ka skolotāja nozīme bērna dzīvē ir liela. Kāpēc solfedžo mācu? Tāpēc, ka bija brīnišķīga solfedžo skolotāja, kas pasniedza Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā un Emīla Dārziņa vidusskolā, Cimzes balvas ieguvēja Maija Kurme. Viņa bija tā, kas pavēra manī drosmi strādāt ar solfedžo, zināmā mērā kopēt viņu. Tomēr jaunībā esmu bezgala daudz kļūdu pielaidusi, mācot savus audzēkņus, — Skrīveru Mūzikas un mākslas vidusskolas direktorei esmu pāri nodarījusi, stingra biju. Skolotājs nevar būt labsirdīga tante, viņam ir jābūt stingram, bet ar milzīgu labsirdību. Jāredz, kāpēc bērns nevar kādā brīdī strādāt, iespējams, jāļauj pamosties vecmāmiņas sindromam sevī, varbūt jāuzvāra tēja. Tikai ar laiku skolotājs sāk redzēt cauri savam audzēknim.”
Ir neveiksmes
Pēc Jelgavas Mūzikas vidusskolas absolvēšanas kā dziedāšanas skolotāju Lilitu uz trim gadiem nosūtīja darbā uz Sunākstes skolu. Tajā pašā laikā viņa dziedāja korī “Dzintars” Rīgā. Pēc divu gadu darba Sunākstē viņai piedāvāja strādāt Stučkas Mūzikas skolā, bet vēl viens gads Sunākstē bijis jānostrādā. “Biju drosmīga, aizgāju uz Izglītības nodaļu, kuru vadīja Jānis Gūtmanis, stāstīju, kā iet Sunākstē un ka gribētos uz mūzikas skolu. Pamudināja solfedžo skolotāja, kura teica — parastā skolā varēsi atrast darbu vienmēr, bet mūzikas skolā darbu vienmēr neatradīsi. Ja ir iespēja, mēģini, cik varēšu, palīdzēšu, bet es redzu, ka varēsi!” Lilitai Dzilnai ļāva no Sunākstes skolas pāriet uz mūzikas skolu. Viņa stāsta, ka tagad redzot, ka arī pašas vainas dēļ tur slikti gājis. “No kora mēģinājumiem Rīgā braucu ar autobusu sešos rītā, tas mēdza kavēties, pirmā stunda bija jau sākusies, kad ierados. Direktors vienmēr mani sagaidīja durvīs, protams, ka viņam varēja rasties nepatika, ka kavēju.”
Mūzikas skolā Lilita Dzilna mācīja solfedžo un mūzikas literatūru, bet nākamgad apritēs 20 gadu, kopš viņa ir mūzikas skolas direktore. “Direktora darbs ir ne mazāk radošs. Katra diena ir citādāka — jāsatiek gan ar kolektīvu, audzēkņiem un jārisina saimnieciskas lietas. Nekad neko nevaru prognozēt uz priekšu, kā tas izdosies. Lai neiesēstos krēslā, jādomā, kāds būs mērķis. Nākotnē skolu gribētu redzēt tādu, ka tajā mācās, attīstot sevi bez dzelžainas programmas, skolotāju uzstādījumiem, un nāk uz skolu ar prieku gan bērni, gan pedagogi. Man ir svarīgs skolotājs, lai viņš labi justos, bet ir arī neveiksmes. Skolotāji ir bezgala jūtīgi, viņus var viegli aizvainot. Vislielākais gandarījums, ja kolektīvā ir radošs darba prieks. Ja kluss bērns atveras. Ja ienāk skolotāja un raud prieka asaras: puika “atsprādzis” vaļā, drosmīgi oponē — es domāju citādāk. Laime taču! Personības attīstīšana rada prieku.”
Laba laika apjausma
Juku laikos, kad nebija skaidrs, vai mūzika skola pastāvēs vai nē, un ko darīt, ja tā nepastāvēs, kāds no kolēģiem ieminējies, ka Lilita taču varētu izvadīt, kāds cits piespēlēt. Pēc gadiem, kad Lilitai nomira mamma un vīrs un pienāca baisais gads, kad viņa pabija septiņās bērēs, stāvot pie kāda atvērta kapa, nodomājusi — johaidī, cik slikta izvadīšana, varētu labāk! Drīz vien kāds viņai iespēju izvadīt arī piedāvājis. “Tas nav vienkārši. Stāvot bedres priekšā, redzi ciešanas un sāpes, neizpratni, neadekvātas rīcības. Tā ir vieta, kur cilvēks ir atklāts un vistuvāk Dievam. Stāvu kapa malā, bet citu dienu taču varu tur dusēt atvērtā zārkā. Kapsēta ir laba laika apjausma. Neviena karjera, godprātības izpausmes, nav vērtības. Bedres malā apzinies — ir tikai uzvalka kabatas, un neko līdzi taču nepaņemsi,” viņa stāsta.
Bēg no realitātes
“Tu bēdz no realitātes,” reiz Lilitai teikusi kāda no pasniedzējām, jo savā dzimšanas dienā reti viņa ir Latvijā. “Iespējams, ka arī bēgu no ikdienas, mazbērniem,” viņa teic un skaidro, ka citādi nevar dzīvot. “Atbraucu ar citu skatījumu uz dzīvi un piepildīta pozitīvām domām.” Iespējams, arī nākamgad Latvijas 100 gadu jubilejā viņa dosies uz ārzemēm. “Esmu Latvijas patriote, bet dzimšanas diena ir tikai cipars. Nekad neesmu dzīvojusi pārticībā, bet, simtgadi gaidot, daudz tērējam. Kāpēc padsmit filmu simtgadei jāuzņem? Kāpēc tērēt, lai būtu iztērēts? Rīga svētkos varēs uguņot, bet lauki grimst nabadzībā. Noslāņošanās ir tik milzīga, ka tas man nerada prieku. Svētku svinēšana ir pārblīvēta, ja visu laiku jāēd saldais ēdiens, tad cik ilgi ēdīsi?” ◆
