(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 15. jūlija numurā.)
Jūlijs Balodis pēc soda izciešanas atgriezās dzimtenē Latvijā, taču skolotāja darbu nevarēja dabūt, tāpēc bija vienkāršs strādnieks.
Eduardu Blūmu, kaut arī lietu pret viņu izbeidza, skolu inspektors tomēr neatjaunoja skolotāja amatā. Līdz mūža beigām bijušais Lielzalves pagastskolas pārzinis strādāja par vietējās evaņģēliski luteriskās draudzes ķesteri un baznīcas ērģelnieku. Pagasta valde atstāja Blūmam lietošanā agrāk piešķirto zemi, kuru viņš turpināja izrentēt Upīšu ģimenei.
Smags trieciens
Smags trieciens Eduardam Blūmam bija sievas Minnas nāve 1908. gadā. Šādu iznākumu pati Minna bija paredzējusi un par to izstāstījusi vēstulē Stenderam. Viņa rakstīja: “Ja Eduards būtu vienu nedēļu vēlāk pārnācis, tad nu es starp dzīvajiem nebūtu. Es jau svētdien jutu krūtīs dūrējus, tomēr otrdien gatavojos braukt uz cietumu, lai notiek, kas notikdams. Pēc Eduarda pārnākšanas otrā dienā braucu pie ārsta, kurš teica, ka man esot plaušu plēves iekaisums, lai guļot un ārstējoties. Nogulēju divas nedēļas. Tagad jau nu gan ir daudz labāk, bet pilnīgi vesela vēl neesmu un laikam arī nekad nebūšu. To, ko es šajā laikā no savas veselības pazaudēju, nedabūšu vairs nekad atpakaļ.”
Tā arī notika. Minnas Blūmas veselība pēc nelielas uzlabošanās pasliktinājās. Pleiras iekaisums pārauga aktīvā tuberkulozē. Ārsti nespēja līdzēt, un pēc diviem gadiem Lielzalves skaistākās balss īpašniece apgūlās kapu kalnā blakus saviem bērniem un dzejniekam Jūlijam Dievkociņam.
Bēdu nomāktajam Eduardam Blūmam tuberkulozes process plaušās saasinājās, taču viņš strādāja līdz pēdējam elpas vilcienam, lai uzturētu bērnus. 1913. gadā no plaušu asiņošanas Lielzalves draudzes ķesteris un ērģelnieks aizgāja mūžības ceļā.
Vajā tuberkuloze
Tēva nāves laikā dēlam Valdim bija 18 gadu, Veltai — 17, pastarītei Tijai — 15. Blūmu bērniem dzīvē iekārtoties palīdzēja Minnas Blūmas vecāki un māsa Marta, Eduarda Blūma brālis Jēkabs Blūms, kurš Rīgā bija ticis pie turības.
Ļaunā slimība — tuberkuloze — vajāja arī Blūmu bērnus. Blūmu dēls Valdis izmācījās par virsnieku. Viņš dienēja virsleitnanta pakāpē neatkarīgās Latvijas armijas 3. Jelgavas kājnieku pulkā. 1932. gada 10. martā pēc neilgas slimošanas 37 gadu vecumā Valdis Blūms nomira ar ātri progresējošu plaušu tuberkulozi. Viņu apbedīja Jelgavas kapsētā. Valda Blūma atraitni vēlākajos gados apprecēja Latvijas operas solists Ādolfs Kaktiņš.
Blūmu jaunāko meitu Tiju apprecēja rīdzinieks Vilis Vītols, kurš bija pārliecināts komunists. Pēc kāzām Tija saslima ar plaušu tuberkulozi, ilgstoši ārstējās plaušu slimību sanatorijās. Viņa nomira 35 gadu vecumā un atdusas Ziepniekkalna kapsētā Rīgā.
Blūmu vidējā meita Velta apguva grāmatvedes profesiju. Viņa strādāja Baltijas dzelzceļa pārvaldē un Ķuzes saldumu ražotnē par grāmatvedi.
1924. gadā zalvieti Veltu Blūmu un Jelgavas apgabaltiesas tiesnesi saucieti Jāni Skudri mācītājs salaulāja Rīgas Svētā Jāņa baznīcā. Viņu laulībā piedzima trīs meitas — Ilga, Balva un Gaida.
1941. gada 17. jūnijā Veltu Skudri, viņas vīru un mazgadīgās meitas Saukas “Lejas Meirānos” arestēja un deportēja uz Sibīriju, bet vēlāk — uz Krievijas galējiem ziemeļiem. Velta un viņas meitas izdzīvoja un 1957. gadā atgriezās Latvijā. Veltu vienīgo neskāra ģimenes liga — plaušu tuberkuloze. Viņa nodzīvoja grūtu, bet garu mūžu — Blūmu vidējā meita nomira 81 gada vecumā, apbedīta Rīgas Lāčupes kapsētā.
***
Blūmu dzimtas pēcnācēji rūpējas par Minnas un Eduarda Blūmu piemiņas saglabāšanu.
Mazmeitas Balva un Gaida par ietaupījumiem no savām pensijām atjaunojušas dekoratīvo metāla žogu ap vecvecāku atdusas vietu. Vasarās viņas apciemo vecmāmiņu un vectēvu, atved Saukas “Lejas Meirānu” dārzā pašu izaudzētas puķes. Ziedi tiek arī Jūlijam Dievkociņam. Mirušo piemiņas dienā, ko zalvieši dēvē par kapusvētkiem, kapsētā ierodas arī Blūmu mazmazmeitas — rīdzinieces Vera un Tatjana — un citi Blūmu dzimtai piederīgie.
Arī zalvieši neaizmirst Skolotāju kalniņā dusošos skolotājus Jūliju Dievkociņu un Eduardu Blūmu. No agra pavasara līdz vēlam rudenim viņu kapa kopiņas rotā ziedi — cieņas un mīlestības apliecinājums skolotāju mūžam. ◆
