(2. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 15. jūlija numurā.)
Vilnis Vietnieks,
publicists
Lielzalves baznīcā 30. oktobrī (pēc vecā stila — V. V.) notika dievkalpojums. Tā bija svētdiena. Visas 290 sēdvietas baznīcā bija aizņemtas, ļaudis stāvēja kājās. Mācītājs Rozenbergers teica sprediķi, pēc tam nolasīja 17. oktobra manifestu un to skaidroja. Viņš neaizmirsa aizlūgt par caru un viņa ģimeni. Pēc dievkalpojuma cilvēki neizklīda, devās uz skolu. Pie skolas kāds pacēla sarkano karogu ar uzrakstu “Sveiki, brīvie pilsoņi!”. Sapulces priekšā iznāca Eduards Blūms un nolasīja to pašu 17. oktobra manifestu, uzaicināja godināt dāsno ķeizaru.
Rīgā 10. novembrī (pēc vecā stila — V. V.) sākās tautskolotāju kongress, kas ilga piecas dienas. Kā kongresa delegāts turp aizbrauca un piedalījās Jūlijs Dievkociņš.
Skolotāju kongress vienojās par izglītības sistēmas demokratizāciju, ieviešot sešgadīgu pamatskolu, dzimtās valodas tiesības un pašvaldību kontroli pār skolām.
Ievēl rīcības
komiteju
Nākamā tautas sapulce Lielzalvē notika 25. novembrī pie skolas. Jūlijs Dievkociņš nolasīja savu “Pagasta skolu reformas projektu”. Ļaudis skolotājā uzmanīgi klausījās. Tad notika arī pagasta rīcības komitejas vēlēšanas. Rakstveža amatā ievēlēja skolotāju Jūliju Balodi, bet par pagasta rīcības komitejas locekļiem — Eduardu Blūmu un Jūliju Dievkociņu. Ļaudis gribēja doties uz mācītājmuižu un atstādināt mācītāju Rozenbergeru no amata. Eduardam Blūmam ar lielām pūlēm izdevās nemierniekus atrunāt. Tad ļaužu pūlis gāja uz pagastmāju, kur iznīcināja ķeizarpāra ģīmetnes un valsts simbolu — divgalvaino ērgli.
Rīcības komiteja sāka darboties. Tās pārstāvji savāca ieročus mācītājmuižā un Šuvalova pilī. Mācītājam tomēr atļāva palikt mācītājmuižā līdz Jurģiem, bet darboties atļāva tikai kā privātpersonai. Rīcības komiteja izdeva apkārtrakstu, par kura autoru uzskatīja Jūliju Dievkociņu. Tajā bija skaidrots, ka muižas ēkas dedzināt un demolēt nav pieļaujams, jo tās ir tautas īpašums.
No skolotājiem visradikālāk noskaņotais bija Jūlijs Balodis. 1905. gada Ziemassvētkos viņš gribēja doties uz baznīcu un piespiest mācītāju Rozenbergeru novilkt amata tērpu. Ar lielām pūlēm Eduards Blūms jauno skolotāju no šī soļa atturēja.
Nākamajā sapulcē 1906. gada janvāra sākumā, kas arī notika pie skolas, ļaudis sprieda, kā rīkoties, ja Lielzalvē ienāks karaspēka vienības. Izskanēja runas, ka soda ekspedīcijas kareivjiem jāpretojas. Jūlijs Dievkociņš iebilda pret bruņotu pretošanos. Kāds no pūļa nosauca viņu par gļēvu inteliģentu un nogrūda no skolas kāpnītēm.
Dievkociņš atsakās bēgt
Dažas dienas vēlāk Lielzalves muižā iesoļoja karaspēka vienība ap 100 matrožu sastāvā.
Jūlijs Balodis izsludināja sapulci mežā. Atnāca tikai rīcības komitejas locekļi. Nolēma darbu pārtraukt līdz “gaišākam rītam”.
Skolotājiem bija jāizlemj, kā rīkoties tālāk. Pirmais lēmumu pieņēma Jūlijs Balodis. Viņš aizbrauca no Lielzalves un devās uz Krievijas dienvidiem. Jūlija Baloža sieva Emīlija aizbrauca uz Rīgu pie radiem un gaidīja no vīra kādu ziņu.
Balodis aicināja sev līdzi arī Jūliju Dievkociņu, kurš no bēgšanas pagaidām atteicās, jo neko sliktu viņš neesot darījis. Gluži otrādi — atrunājis ļaudis no vardarbības un muižas ēku postīšanas. Jā, viņš iestājies par izglītības reformēšanu, bet tas neesot noziegums. Jūlijs Dievkociņš palika Lielzalvē.
Dažas dienas pēc Jūlija Baloža aizbraukšanas skolotājs Eduards Blūms izdomāja pats braukt pieteikties pie Jaunjelgavas apriņķa priekšnieka fon Fogta. Viņš uzskatīja, ka soda ekspedīciju trakošanas laikā cietums ir visdrošākā vieta. Dzirdēts runājam, ka šo iespēju draudzes ķesterim un ērģelniekam pateicis priekšā mācītājs Rozenbergers, iedodot līdzi arī aizstāvības vēstuli. Atvadījies no mājiniekiem, Lielzalves pagastskolas pārzinis aizbrauca uz Jaunjelgavu.
Ar vīru tiekas
cietumā
1906. gada 14. marta vēstulē Minna Blūma Stenderam (Blūmu ģimenes draugs no mācītāju Stenderu dzimtas atzara — V. V.) rakstīja: “Jaunjelgavā Eduards palika līdz 15. janvārim, kad tika nosūtīts uz Jēkabmiestu un ielikts cietumā. 17. janvārī braucu tūliņ uz Jēkabmiestu pirmo reizi mūžā. Ar atļaujas sadabūšanu, lai tiktu klāt Eduardam, bija ļoti grūti. Trešdienas rītā braucu uz Kreicburgu (Krustpili — V. V.) pie ģenerāļa Vendta, kurš arī atļauju izdeva. Mums atļāva tikai sarga klātbūtnē un tikai 5 minūtes sarunāties. Šausmas! Kā meža zvēriem ļauj tikai starp dzelžiem redzēties!
Prieki bija lieli, kad 30. janvārī ap plkst. 3 no rīta mūsu dārgais tētiņš, mums nezinot, ieradās.
Inspektors (skolu inspektors — V. V.) ir visus trīs skolotājus no amata atcēlis un uzdevis pagastam meklēt citus. Baloža vietā ievēlēja kādu Sniķeres jaunkundzi no Piebalgas. Eduarda vietā nevēlēja, jo pagasts cer uz pilnīgu attaisnošanu. Par ķesteri Eduardu patur, tomēr nevar zināt, kā viss nokārtosies.”
1906. gada aprīļa vēstulē ar nesalasāmu datumu pats Eduards Blūms Laiviņa kungam (jādomā, labam paziņam — V. V.) rakstīja: “Ja es būtu reizē ar Dievkociņu paņemts, būtu jau aprakts.
Pēc atlaišanas no cietuma esmu šeit Lielzalvē vienreiz no flotes oficiera, otrreiz no apriņķa priekšnieka jaunākā palīga nopratināts. Pēdējais jau atkal gribēja mani vest uz Jēkabmiestu sev līdzi. No skolotāja amata esmu no inspektora atstādināts. Vietas acumirklī pieņemt nedrīkstu, kamēr lieta galīgi izbeigta un varu drošs būt no kādām ļaunām sekām. Tiklīdz tas būs noticis, nobraukšu pie Jums un Stendera izrunāties.”
Skolotāju arestē
un nošauj
Kamēr Eduards Blūms bija Jēkabmiesta cietumā, Neretas muižā nometinātie jūrnieki arestēja Jūliju Dievkociņu. Tas notika 1906. gada 17. janvārī (pēc vecā stila — V. V.). Tā savā vēstulē Stenderam norāda Minna Blūma: “19. janvāra vakarā pārbraucu mājā. Māsa un bērni raudādami man sāka stāstīt, kad es otrdienas rītā aizbraukusi, drīzi pēc tam ieradušies matroži no Neretas un aizveduši D. (Dievkociņu — V. V.) projām. D. bijis ļoti uztraukts un rūgti raudājis, no visiem atvadoties. Tomēr atstājis zīmīti, kurā lūdz, lai es par daudz neuztrauktos. Zināt dabūjusi, ka 21. janvārī arestētos vedīs uz Jēkabmiestu, sapakoju vešu un ēdamlietas, braucu uz Neretu. Aizbraucu par velti, netiku pielaista. Par lielu lūgšanu tomēr atļāva mantas nodot. 21. janvārī viņš līdz ar citiem ticis vests projām.
Pirmdienas rītā dabūju zināt, kad viņš nošauts, un mājas, kurās līķis atrodas. Nav vārdu, kuros varētu savas sāpes un izmisumu izstāstīt. Skrēju pie viena, pie otra. Visiem ir baile līķim pakaļ braukt. Pusgraudnieks (Upītis — V. V.) tomēr bija tik labs un brauca līķim pakaļ (līdzi brauca arī Minnas Blūmas brālēns Ernests Dambrāns — V. V.).
Otrdien man atkal bija jābrauc pie Eduarda, jo tikai trešdienās tieku viņam klāt. Gadījās tomēr cilvēks, kas bija ar cilvēcīgu sirdi un sniedza drauga roku. Viņš palika mājās un rūpējās par D. apglabāšanu. (Šis cilvēks bija Kārlis Melbārdis, Mazās Zalvītes skolas skolotājs — V. V.).
Kad trešdienas vakarā pārbraucu mājās, D. jau bija apglabāts, viņa brālis aizbraucis. Es nevaru zināt, kādēļ D. nošāva. Laikam tādēļ, ka viņš bija šīs kustības piekritējs un gāja citiem līdzi, tomēr ar sirdi un dvēseli bija visām nekrietnībām un varmācībām pretī. Bet par to jau viņam netika prasīts. Kā audzinātāju, kā taisnības un patiesības mīļotāju cilvēku viņu neviens neaizmirsīs, kas to tuvāki pazina.”
Nāves laiks
Sīkāk par Jūlija Dievkociņa dzīvi Lielzalvē, viņa skolotāja un literāta darbu, viņa nāves laiku var izlasīt Lūcijas Ķuzānes 1980. gadā izdotajā autobiogrāfiskajā stāstā “Jūlijs Dievkociņš”.
Rakstniece L. Ķuzāne, analizējot savāktos datus, pieļāvusi varbūtību, ka Jūlijs Dievkociņš ticis arestēts 1906. gada 20. janvārī (pēc vecā stila — V. V.). Es uzticos Minnas Blūmas vēstulē Stenderam rakstītajam, ka Dievkociņš arestēts 1906. gada 17. janvārī (pēc vecā stila — V. V.), kad Minna Blūma bijusi ceļā uz Jēkabmiestu pie sava vīra.
1905. gada revolūcijai, nebaidīsimies no šī nosaukuma, sekoja nāves laiks. Šajā laikā ap 3000 revolucionāru Latvijas teritorijā tika nogalināti (nošauti, pakārti, nosisti, noslīcināti), 10 000 ieslodzīti cietumā vai izsūtīti uz Sibīriju, 5000 cilvēku devās emigrācijā uz ārzemēm.
Viens no nāves laika upuriem bija Jūlijs Dievkociņš.
Balodis nonāk
katorgā
Kas notika ar Jūliju Balodi? Kā veidojās Eduarda Blūma, viņa sievas Minnas, bērnu Valda, Veltas un Tijas likteņa ceļš?
Zināms, ka Jūlijs Balodis pēc aizbraukšanas no Lielzalves atrada patvērumu Krievijas dienvidos — Krimā. Tomēr viņu notvēra, arestēja un pa etapu nosūtīja uz Rīgu, kur notika izmeklēšana un tiesa. Jūliju Balodi notiesāja uz divpadsmit gadiem katorgā un nosūtīja izciest sodu Aizbaikālā. Baloža sieva Emīlija aizbrauca pie vīra uz soda izpildīšanas vietu. Tur Emīlija saslima ar tuberkulozi un nomira.
(Turpmāk vēl.)
Jūlijs Balodis pēc soda izciešanas atgriezās dzimtenē Latvijā, taču skolotāja darbu nevarēja dabūt, tāpēc bija vienkāršs strādnieks.
Eduardu Blūmu, kaut arī lietu pret viņu izbeidza, skolu inspektors tomēr neatjaunoja skolotāja amatā. Līdz mūža beigām bijušais Lielzalves pagastskolas pārzinis strādāja par vietējās evaņģēliski luteriskās draudzes ķesteri un baznīcas ērģelnieku. Pagasta valde atstāja Blūmam lietošanā agrāk piešķirto zemi, kuru viņš turpināja izrentēt Upīšu ģimenei..
(Turpmāk vēl.)
