Pāri Zalves kapsētas kalnam, kuru rotā simtgadīgas priedes, vecas egles un pa kādai lielai liepai, ved zalviešu mūžīgās atdusas vietas centrālā aleja. Tā sākas ar stāvu kāpumu Zalves lielceļa pusē.
Piemineklis par
ziedojumiem
Virzoties pa centrālo aleju kapsētas dziļumā, skatu piesaista skolotāja un dzejnieka Jūlija Dievkociņa vienkāršais kapa piemineklis. Tas ir alejas labajā pusē netālu no kapsētas austrumu ieejas. Līdz piemineklim no centrālās ejas vien daži soļi. Pieminekli kā veltījumu Lielzalves pagastskolas skolotāja un dzejnieka piemiņai akmeņkalim Andrejam Blumbergam 1926. gadā pasūtīja Zalves pamatskola un vietējā izglītības biedrība “Ausma”. Notika koncerti, teātra izrādes, kur vāca ziedojumus pieminekļa izgatavošanai. 1926. gada 24. oktobrī pieminekli Jūlijam Dievkociņam atklāja ar mācītāja svētrunu, Valsts himnas atskaņošanu un četru aizsargu godasardzi.
Bija pagājis divdesmit gadu, kopš 1906. gada 3. februārī meža izcirtumā Viesītes ezera galā Krievijas cara soda ekspedīcijas dragūni pēc Lielmēmeles vācu barona Osten—Sakena pavēles Jūliju Dievkociņu nošāva. Tad dragūni nošāva arī Neretas pagasta rīcības komitejas priekšsēdētāju Jorģi Brunovski (dzejnieces Veltas Tomas mātes pirmo vīru) un pilskalniešu “Pīskupu” māju saimnieka dēlu Pēteri Balodi, kurš bija sariebis Pilskalnes baronam, pieprasot sadalīt muižas zemi.
Lielzalves pagastskolas skolotāju un dzejnieku Jūliju Dievkociņu 1906. gada 7. februārī apbedīja Zalves kapsētā. Atvadvārdus savam draugam teica Mazās Zalvītes skolas skolotājs Kārlis Melbārdis.
Blakus Jūlija Dievkociņa kapa piemineklim un viņa atdusas vietai ir vairāki apbedījumi, kuri apjozti ar kaltu dekoratīvu metāla sētu. Starp abām kapa kopiņām atvērtas grāmatas veidā novietota slīpēta marmora plāksne, kurā iegravēts vienkāršs uzraksts — Minna Blūms, dzimusi Dambrāns (1874 — 1908), Eduards Blūms (1860 — 1913). Tādi tagad ir Blūmu ģimenes kapi.
Futlāris un eņģeļa figūra
Jūlija Dievkociņa pieminekļa atklāšanas laikā 1926. gadā Blūmu ģimenes kapi bijuši citādi. Dzejnieks Arvīds Osītis savās atmiņās rakstījis, ka pie Blūmu kapiem bijis ovāls metāla futlāris ar mākslīgo ziedu vainagu un abu Blūmu fotogrāfijām iekšpusē. Futlāri sedzis stikla vāks.
Netālu no mazākās kapu kopiņas, kur apbedīti Blūmu mazie bērni, uz marmora postamenta viņu mieru sargājusi pelēki zilgana eņģelīša figūra atvērtiem spārniem.
Arī citi vecākās paaudzes zalvieši zināja stāstīt, ka vēl pēc Otrā pasaules kara pie Blūmu kapavietām bijis metāla futlāris un eņģelīša figūra. Pēc kāda laika futlāris pazudis, bet eņģelīša figūrai nolauzts spārns. Pēc nepārbaudītām ziņām, eņģelīša figūra nodota muzejam.
Līdz 2006. gadam, kad Zalves kapsētā notika Jūlija Dievkociņa simtās nāves gadadienas piemiņas pasākums, es zināju, ka aiz Dievkociņa kapa ir Lielzalves pagastskolas bijušā pārziņa un viņa sievas kapa kopiņas. Citas sīkākas informācijas par Blūmu ģimeni man nebija.
Radniecība ar
Skudres dzimtu
2006. gadā man radās doma rakstīt dokumentālu garstāstu par Latvijas Senāta Kriminālās kasācijas departamenta senatora saucieša Jāņa Skudres dzīvi un darbu, viņa traģisko dzīves noslēgumu. Sāku vākt materiālus par Jāni Skudri. Pētīju arhīvus, vairākkārt tikos ar Jāņa Skudres meitām Gaidu Skudri (dzim. 1931. gadā) un Balvu Gūtmani (dzim. 1927. gadā) gan Saukas pagasta “Lejas Meirānos”, gan Rīgā. Materiālu vākšanas sākuma posmā centos pēc iespējas vairāk uzzināt tieši par bijušā senatora Jāņa Skudres dzīvi un darbu neatkarīgās Latvijas tieslietu sistēmā. Vēlāk sāku vākt informāciju par Jāņa Skudres vecākiem, sievu un meitām.
Kādā mirušo piemiņas dienā Zalves kapsētā pie Jūlija Dievkociņa kapa satiku Balvu Gūtmani ar ziediem rokās. Painteresējos, kādi radi viņai Zalves kapsētā atdusas. Balva Gūtmane mani pieveda pie Blūmu ģimenes kapiem un teica, ka tur dus viņas vecāmāte Minna Blūms un vectēvs Eduards Blūms, izstāstīja viņu dzīves gājuma svarīgākos notikumus.
Tā kā Skudres un Blūmu ģimenes vienoja cieša radniecības līnija, papildus ziņām un dokumentiem par Jāni Skudri sāku vākt materiālus arī par Blūmu ģimeni.
No garstāsta materiāli paliek skicei
Daudz vērtīgu ziņu par Blūmu ģimeni uzzināju no rakstnieces Lūcijas Ķuzānes biogrāfiskā stāsta “Jūlijs Dievkociņš” (“Liesma”, 1980.).
Jūlijs Dievkociņš savas dzīves divarpus gadus Lielzalvē līdz pat arestam 1906. gada janvārī nodzīvoja Blūmu ģimenes paspārnē. Viņš ēda pie viena galda ar Blūmu ģimeni. Minna Blūma rūpējās par Jūlija Dievkociņa apģērbu un veļu, citiem sadzīves sīkumiem. Dzīvokli Dievkociņam Eduards Blūms ierādīja savas ķestera mājas jumtistabiņā.
Senatora Jāņa Skudres meita Gaida Skudre, zinot, ka interesējos arī par Blūmu ģimeni, atsūtīja man vairākas Eduarda Blūma un Minnas Blūmas vēstuļu kopijas, sniedza informāciju par visu Blūmu bērnu likteņgaitām.
Noderīgas ziņas par Blūmu ģimeni saņēmu no Zalves pagasta novadpētnieces pensionētas skolotājas Ilgas Ceras. Svarīgus faktus par Blūmiem man izstāstīja zalvieši Dzintra Mireka un Austris Kronītis.
Saukas novadpētnieks Gunārs Spīdainis no saviem krājumiem atsūtīja Blūmu ģimenes kopbildi un Minnas Blūmas jauno gadu fotogrāfiju.
Materiālus par Blūmu ģimenes dzīves apstākļiem, ziņas par Minnas Blūmas bērniem, citus faktus izmantoju garstāstā par Jāņa Skudres dzīvi un darbu “Un ezerā zvaigzne krīt”. Taču daļa savākto materiālu palika neizmantoti.
Lai tie neietu zudībā, izlēmu rakstīt apjoma ziņā palielu skici par Blūmu ģimenes dzīvi Lielzalvē. Skicē attēlotie notikumi saistīti ar dzejnieka un skolotāja Jūlija Dievkociņa likteni. Arī otram Lielzalves skolotājam Jūlijam Balodim skicē ierādīta vieta.
Bērni mācās trīs
ziemas
1903. gada septembris pieturējās silts un saulains. Tikai septembra otrajā pusē rīta salna izgreznoja Lielzalves pagastskolas un ķestera mājas tuvumā augošos bērzus un kļavas ar dzeltenīgu rudens rotu.
Kādā darbdienas pēcpusdienā septembra beigās Lielzalves pagastskolas pārzinis Eduards Blūms sava dzīvokļa viesistabā sēdēja pie lielā galda un kārtoja skolēnu sarakstus jaunajam mācību gadam. Bija pēdējais laiks to darīt, jo 15. oktobrī sāksies mācības.
Lielzalves pagastskolā, tāpat kā citu pagastu skolās, bērni mācījās trīs ziemas. Tie skolēni, kuri gatavojās turpināt mācības apriņķa skolā vai kādā amatniecības skolā, papildus varēja mācīties arī ceturto ziemu.
Otrziemnieku un trešziemnieku saraksti pagastskolas pārzinim galvassāpes neradīja. Vislielākās neskaidrības bija ar pirmziemniekiem. Daļu skolēnu bērnu vecāki bija pieteikuši. Taču no iepriekšējo gadu pieredzes Blūms zināja, ka vairāki pirmziemnieki ieradīsies skolā bez pieteikšanās. Arī viņiem vajadzēs nodrošināt vietu skolas solā un mācību grāmatas. Pirmziemniekiem nāksies rezervēt vietas klasē.
To skolēnu, kuri mācīsies ceturto ziemu, sarakstu skolas pārzinis neveidoja. Šo darbu viņš uzticēja jaunajam skolotājam Jūlijam Balodim, kurš arī mācīs četrziemniekus. Jau pagājušajā ziemā Balodis strādāja ar šādu skolēnu grupu. Jūlijs Balodis bija absolvējis klasisko ģimnāziju un skolēnus mācīja no savām mācību grāmatām.
Šogad Lielzalves pagastskolā gaidāmas lielas izmaiņas — mācības notiks jaunajā, tikko uzceltajā skolas ēkā, būs arī trešais skolotājs Jūlijs Dievkociņš. Kuru katru dienu viņam jāierodas Lielzalvē.
Klases ķestera mājā
Iepriekšējie divi gadi skolas pārzinim Eduardam Blūmam bija grūti. Vecā, no koka celtā skolas ēka ugunsgrēkā nodega. Piemērotas celtnes, kurā iekārtot skolu, pagastā nebija. Pagasta valde nolēma, ka līdz jaunas ēkas uzcelšanai skola ierīkojama pagastam piederošajā draudzes ķestera mājā, kurā daudzus gadus dzīvoja Blūmu ģimene. Nācās saspiesties. Ķestera mājas vienā galā iekārtoja lielu klasi, bet Blūmu ģimene ar trim bērniem dzīvoja mājas otrā galā. Arī ķestera mājas jumtistabiņu lietoja Blūmi.
Divu gadu laikā ar pagasta valdes gādību, piepalīdzot Lielzalves muižas īpašniekam grāfam Pāvilam Šuvalovam, uzcēla jaunu divstāvu skolas ēku no sarkaniem ķieģeļiem. Jaunajā skolā ierīkoja četras klašu telpas, skolēnu naktsmītnes, dzīvokli skolotājam. Par pagasta līdzekļiem izgatavoja jaunus skolas solus, tāfeles un citu aprīkojumu.
Meklē sev palīgu
Šovasar Eduards Blūms, kurš ilgus gadus slimoja ar plaušu tuberkulozi, izlēma samazināt savu darba slodzi un pieņemt jaunu palīgskolotāju. Blūms laikrakstos “Dienas Lapa” un “Baltijas Vēstnesis” ievietoja sludinājumus, ka viņš meklē sev palīgu darbam Lielzalves pagastskolā skolotāja amatā.
Atsaucās vairāki skolotāja amata kandidāti, tajā skaitā arī Jūlijs Dievkociņš, kuram bija skolotāja darba prakse. Pie tam Jūlijs Dievkociņš Lielzalvē bija zināms kā dzejnieks, bērnu literatūras rakstnieks un tulkotājs. Zalves pagastskolas pārzinis Jūlijam Dievkociņam aizsūtīja vēstuli ar uzaicinājumu nākt strādāt, aprakstīja darba pienākumus, sadzīves apstākļus un atalgojuma apmēru. Jūlijs Dievkociņš atbildes vēstulē rakstīja, ka darba nosacījumi viņu apmierina, lūdza pieņemt darbā un solīja ierasties Lielzalvē septembra beigās, lai iejustos pagasta un skolas dzīvē, sagatavotos darbam skolā.
Ārstējas ar svaigu gaisu
Pabeidzis darbu pie skolēnu sarakstiem, paēdis kalpones Tildas pagatavotās pusdienas, Eduards Blūms devās pastaigā uz tuvējo priežu silu. Pastaigas priežu mežā skolas pārzinim bija ieteicis ārsts, kurš regulāri pārbaudīja viņa plaušu veselību. Vienīgās zāles, ar kurām tolaik ārstēja tuberkulozi, bija svaigs gaiss, kalorijām bagāts uzturs, elpošanas vingrinājumi, tautas medicīnas līdzekļi — alvejas sulas un medus maisījums, konjaka, olu čaumalu, medus un alvejas kokteilis.
