Skrīverietis Uldis Dzērve ir fizikas skolotājs. Taču tā ir tikai daļa no viņa dzīves, kura jāmēģina sadalīt starp ģimeni, skolu, handbolu un teātri.
Skrīverietis Uldis Dzērve ir fizikas skolotājs. Taču tā ir tikai daļa no viņa dzīves, kura jāmēģina sadalīt starp ģimeni, skolu, handbolu un teātri. Uldis ir optimists, kurš cenšas darīt tā, lai pēc tam izjustu gandarījumu par paveikto.
Mežs paliek tēvam
–– Jūsu tēvs un vecākais brālis ir mežziņi. Kāpēc izvēlējāties skolotāja profesiju?
–– Nav tā, ka man būtu bail iet uz mežu, taču mani tas tik ļoti nesaista. Tepat vien mums apkārt mežs ir, nedzīvojam jau lielpilsētā.
Bērnībā bija daudz ideju, par ko kļūt. Sapņoju mācīties par juristu, par aktiera karjeru. Ja saliek kopā loģisku spriešanu, nedaudz teātra un kāda pozitīva labuma gūšanu, iznāk skolotāja profesija. Protams, liela nozīme aroda izvēlē bija skolotāja Leonīda Antona piemēram. Viņš parādīja, kā var savienot dabas mīlestību, fiziku un literatūru vienā veselumā. Domāju, ne viens vien jaunietis, viņa iedvesmots, izvēlējies kļūt par skolotāju. Vienalga, fizikas vai literatūras.
Māksla pateikt: nezinu
–– Kur bija jūsu pirmā darbavieta?
–– Skrīveru vidusskolā.
–– Vai nešķita mazliet dīvaini, ka vakardienas skolotāji nu kļuvuši par kolēģiem?
–– Protams. Es jau no skolas biju prom tikai trīs gadus. Pēc trešā kursa sāku strādāt. Šķiet, vēl nesen biju vienā klases pusē, nu jau otrā. Taču ir ļoti svētīgi iepazīt nākamo profesiju vienlaikus ar studijām. Pēc tam lekcijās var atlasīt to, kas patiešām vajadzīgs. To, kas noderīgs, un to, kas ir tikai grāmatu gudrības ķeksīša dēļ. Akadēmiskā izglītība nekad nedod visu, un cilvēkam jāprot atzīt, ka ir lietas, kuras viņš nezina. Tā ir liela māksla pateikt: “Piedodiet, es to nezinu, taču zinu, kur to meklēt.” Protams, ir „staigājošas enciklopēdijas”, bet ļoti maz.
–– Vai mainījusies skolēnu attieksme pret mācībām?
–– Skolā labi jūt sabiedrības tendences. Pirms piecpadsmit gadiem bija izteikta tieksme pēc zināšanām, bet pirms septiņiem tādas vairs nebija. Radās iespaids, ka bērni spriež tā: ja nav nekur citur kur palikt, kādu laiku pamācīsies vidusskolā. Visi bija tādā kā eiforijā: nu esam brīvi, mums neko nevajag. Nu tas laiks beidzies. Vidusskolā pašlaik paliek jaunieši, kuri konkrēti zina, ko viņi vēlas. Protams, ir arī tādi, kuri te tikai „atsēž” šos trīs gadus, bet pa kādam šādam skolēnam ir bijis visos laikos.
Vēsturi mācīt negrib
–– Vai interese par dabas zinībām ir mazinājusies?
–– Ar dabas zinībām ir visai slikti. Ja par tādu uzskatām informātiku, tad viss kārtībā. Normāli, ka tehnikas laikmetā par datoriem ir ļoti liela interese. Klasiskā fizika ir mazliet citāda. Pašlaik gan programma mainās, lai ietu līdzi laikam. Nevar taču mācīt par pusvadītāju lampu laikā, kad vienīgā šāda lampa ir televizora kineskops, bet arī to jau sāk aizstāt labākas tehnoloģijas. Nākas gluži vai vēsturi mācīt. Vienīgi mehānikā viss paliek pa vecam. Ne tikai zēniem, bet arī meitenēm pēc vidusskolas jāzina, kā lampiņa nomaināma, ka elektrības vadu ar šķērēm nedrīkst pārgriezt. Arī automašīnas vadīšanā bez fizikas zināšanām iztikt ir ļoti grūti.
–– Kuri brīži skolas dzīvē jums patīk vislabāk?
–– Kā kuru reizi. Skolā nekad nav divu vienādu dienu. Ja pašam neveicas, ir slikta laika prognoze un milzum daudz darbu, kurus neesi padarījis, tad vilna iet pa gaisu. Sevi uzskatu par samērā mierīgu cilvēku, taču šādos brīžos varu pacelt balsi. Ne velti saka, ka dzīve ir kā zebra –– gaišie brīži mijas ar tumšajiem, un starp tumšajiem ir mirkļi, kad pavisam grūti, taču no tā jāmāk atbrīvoties, tad viss atkal ir labi.
Ir brīži, kad izdodas sajust, kā klase darbojas. Stunda pagājusi kā viens mirklis. Bērni negrib doties projām, bet vēlas uzzināt vēl ko jaunu. Tad ir vislielākais gandarījums.
Plāns pāris minūtēm
–– Vai šādu sadarbību viegli panākt?
–– Nebūt ne. Klases ir ļoti dažādas, un arī bērniem katru dienu ir citāds garastāvoklis. It kā viens un tas pats jāstāsta trijās klasēs, tomēr katra stunda izdodas savādāka. Vienā var pusstundu runāt par jauno vielu un desmit minūšu rēķināt uzdevumus, taču citā klasē jaunajai vielai ar vienu stundu ir par maz, jo bērni nav sapratuši. Var rakstīt mācību plānu, kādu grib, taču tas var izjukt jau pirmajās minūtēs. Anniņa vai Miķelītis var uzdot pavisam citādāku jautājumu, nekā būsi plānojis. Ja šajā brīdī ievērosi plānu, neviens bērns tevi neuzskatīs par normālu skolotāju, jo nebūsi atbildējis uz viņa jautājumu. Tā ir profesionālā meistarība, kuru jāprot izmantot. Man ne vienmēr izdodas uztvert īsto noti, taču es cenšos.
–– Esat arī vairāku mācību grāmatu autors. Kā sākāt?
–– Pirmos uzdevumu krājumus veidojām kopā ar Leonīdu Antonu. Uz to bāzes izstrādāju arī maģistra darbu. Radītas mācību programmas, ir uzdevumu krājums 9. klasei. Droši vien kaut kas taps arī vidusskolai.
Visu dzīvi spēlē handbolu
–– Zinu, ka jūsu dzīvē liela nozīme ir arī rokasbumbai. Kāpēc tieši šim sportaveidam?
–– Pašlaik aizraušanos ar šo sportaveidu jau var saukt par otru darbu. Visus mācību gadus esmu spēlējis skolas komandās, ilgu laiku trenējos universitātes handbola komandā, tad atkal Skrīveros pieaugušo komandā, līdz pēc nopietnas traumas bija jāizvēlas –– turpināt spēlēt vai kļūt par tiesnesi. Izvēlējos tiesāt.
–– Vai pašam būt spēles laukumā un mest vārtos tomēr nav interesantāk?
–– Emocijas spēlētājam, šķiet, ir lielākas, jo tiesnesis to nevar atļauties. Tiesnesim vienmēr jābūt mierīgam un nosvērtam. Tomēr nervu slodze ir liela, sevišķi, ja jāvērtē atbildīgas spēles. Laukumā pavadīta stunda bieži vien pazib kā viens mirklis.
„Tiesnesi ziepēs!” nav dzirdējis
–– Gadās, ka spēlētāji nepiekrīt tiesneša viedoklim. Vai jūs neviens nav solījis „vārīt ziepēs”?
–– Katram ir savs uzskats par jebkuru spēles momentu. Spēlētājs redz vienu, tiesnesis pavisam ko citu, treneris vēl ko. Tiesnesis ir šķīrējs. Viņš lemj vadoties no subjektīva novērojuma, ņemot vērā spēles noteikumus, un viņa lēmums nav apspriežams. Esmu dzirdējis, ka tiesneši „jāvāra ziepēs”, taču man neviens tā nav teicis.
Katrs gan savas emocijas pauž, kā māk. Ja spēlētājs aizmet garām, uz viņu parasti dusmīgi līdzjutēji, treneris, bet ne tiesnesis. Ja spēlētājs nav apmierināts ar tiesnesi, vienmēr pārmet, kāpēc tu svilpi tieši tad. Tiesnesi laukumā nedrīkst just, tad sasniegts augstākais rezultāts.
Pārinieks no Ludzas
–– Handbola spēli parasti vērtē divi tiesneši. Vai jums vienmēr ir viens un tas pats pārinieks?
–– Tā ir. Pāri parasti nedala, lai gan Latvijas mērogā ne vienmēr ir iespējams, ka varu tiesāt kopā ar savu pārinieku Aleksandru Rutkovski no Ludzas. Mēs kopā darbojamies jau daudzus gadus.
–– Vai ar citu pārinieku grūti sastrādāties?
–– Latvijā mēs cits citu pazīstam. Zinām viens otra paradumus un spēles izpratni. Arī sportisti zina, kā spēli vērtē katrs tiesnesis.
–– Kāda ir jūsu kvalifikācija?
–– Esmu Eiropas handbola federācijas tiesnesis. Drīkstu tiesāt spēles, kuras notiek Eiropā –– visās handbola kausu izcīņās, čempionu līgās, atlases turnīros. Arī pasaules čempionātu atlases grupu spēles, kurās spēlē Eiropas komandas. Protams, jebkuru spēli Latvijā.
Savalda turkus un grieķus
–– Bieži braucat uz ārzemēm?
–– Gadās. Atkarībā no turnīra ārzemēs nākas pavadīt pāris dienu vai pat vairākas nedēļas. Parasti gan sacensības notiek sestdienās, svētdienās. Jāpaiet kādam laikam, lai Eiropas apritē tevi ievērotu, sāktu uzticēt arvien atbildīgākas spēles. Tiesājam jau četrus gadus un sākam izjust –– tas jādara arvien biežāk.
–– Uz kurām valstīm lielākoties dodaties?
–– Uz Skandināvijas valstīm. Braucu arī uz Ukrainu, Krieviju, Lietuvu, Igauniju.
–– Kur spēlētāji ir visemocionālākie?
–– Vienu spēli tiesāju Stambulā. Tikās mūžīgie naidnieki –– turki un grieķi. Tā bija laba spēle. Nācās svilpt daudz un vienā laidā. Varēju redzēt, kā spēlē dienvidnieki. Tas gan nenozīmē, ka spēles Norvēģijā ir „aukstas” un neinteresantas. Tās ir ātras, spēlētāji ir tehniski labi sagatavoti, vien emocijas nav tik sakāpinātas.
–– Kā vērtējat Latvijas handbolistus?
–– Latvijas spēlētājiem ir liels potenciāls. Tas vienīgi jāattīsta, tad arī mūsu sportisti gūs vērā ņemamus panākumus.
Izvērtē avantūras
–– Jūs Skrīveru kultūras namā spēlējat arī teātri. Vai tas ir bērnības sapņa piepildījums?
–– Teātris patiešām aizņem lielu daļu laika. Skolā mans audzinātājs bija Kārlis Brikmanis. Kad doma par aktiera profesiju pavīdēja kādā mūsu sarunā, piemērs nebija tālu jāmeklē –– viņa dēls Uģis savu dzīvi saistījis ar teātri. Tolaik skolotājs man teica: „Padomā labi, vai ar to var maizi pelnīt un dzīvi piesiet.” Pirms iesaistīties kādā avantūrā, cenšos apdomāt, vai to varu.
Tomēr teātri spēlēt man patīk.
Aizliegtā valdzinājums
–– Kas jūs saista teātrī?
–– Tā ir iespēja izdzīvot cita cilvēka dzīvi. Gandarījums, ka pēc izteiksmīgi pateiktas replikas zālē smejas. Tas ir kā skolā, kad izdodas atrast saikni ar klasi.
Varbūt zemapziņā spēlēt teātri mudina arī iespēja darīt uz skatuves lietas, ko savā dzīvē nevaru atļauties. Kas to lai zina.
–– Lielākoties spēlējat komēdijās?
–– Dzīve ir pārāk sarežģīta, lai mēs mēģinātu iestudēt „Hamletu” vai ko tamlīdzīgu. Potences, protams, ir, taču interesantākas un saistošākas šķiet jautras izrādes.
–– Bieži vadāt arī dažādus pasākumus. Patīk?
––Tā iegājies, ka mani virza par runasvīru. Varbūt pat ne tāpēc, ka man tas izdotos kaut kā īpaši, bet tālab, ka paļaujas –– spēšu „izvilkt ziloni caur adatas aci”.
Neparasta ģimene
–– Jūs esat ļoti aizņemts dažādos darbos. Kas paliek ģimenei?
–– Man ļoti jāpateicas savai ģimenei, kura pacieš, ka bieži neesmu mājās. Daudz darba skolā, tiesāšana paņem teju katru sestdienu un svētdienu, arī teātris. Paspēju vēl kādu mācību grāmatu uzrakstīt. Protams, ir grūti. Vismaz vasarā savu prombūtni cenšos kompensēt.
Otru tādu ģimeni kā mūsējā grūti atrast. Katrs no mums dzimis kādā svarīgā datumā. Pats 23. jūnijā –– Līgo vakarā, sieva Ināra 18. novembrī –– Valsts proklamēšanas dienā, vecākā meita 9. aprīlī –– togad tā bija Lielā piektdiena, bet jaunākā, kā jau skolotāja meitai klājas, piedzima 1. septembrī.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Uldis Dzērve.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1970. gada 23. jūnijs, Stučka.
NODARBOŠANĀS: Skrīveru vidusskolas fizikas skolotājs.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāte, fizikas zinātņu maģistrs.
ĢIMENE: precējies, sieva Ināra, meitas Antra un Edita.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
VAĻASPRIEKS: handbols.
