Kara vēji bija izklīdinājuši skolotāju saimi, tāpēc pēc kara viņu trūka.
Kara vēji bija izklīdinājuši skolotāju saimi, tāpēc pēc kara viņu trūka. Skolotāju godā tika jauniņie vidusskolu absolventi bez pedagoģiskā darba iemaņām. Izglītības nodaļu darbinieki apriņķos izveidoja nelielas skolu darba grupas.
Labākā prakse
Madonas apriņķa pašā nostūrī darbojās Sausnējas rajona darba grupa, kurā bija četras tuvākās skolas: Liepkalnes, Sausnējas, Odzienas, Iršu. Arī Jāņukalna un Kalsnavas skola, bet tās mūsu sanāksmēs piedalījās ļoti reti, jo bija tālu.
Darba grupu sanāksmes bija labākā prakse jaunajiem. Noskatījāmies dažas atklātas stundas, pēc tam analizējām. Pieredzējušākie skolotāji teica, kas bija labi, kas nepareizi, ko varēja labāk. Tāpat aplūkojām burtnīcas, rokrakstus, pašgatavotus uzskates līdzekļus.
Apvienības veicināja skolu sadarbību, skolotāju tuvināšanos. Rīkojām sporta spēles, skolēnu tikšanās. Ļoti patika, ka šīs sanāksmes pirmajos pēckara gados neapmeklēja neviens idejiskais darbinieks no apriņķa. Tālu bija. Debates risinājās brīvi, nepiespiesti.
Cienā ar pašceptu maizi
Uz sanāksmēm visi gājām kājām. Nebija nekādas satiksmes, tikai darbā nodzīti zirdziņi. Arī ceļi bija neizbraucami. Sanāksmes notika rudenī un pavasarī, jo nebija elektrības. Sausnējas skola bija iekārtota vairākās saimnieku mājās. Pēckara trūkumā skolā tomēr centās viesus pamielot. Mūsdienīgām acīm raugoties, pusdienas liktos nabadzīgas — tēja ar sviestmaizi, kartupeļi ar mērci. Vēl pēc daudziem gadiem atceros Sausnējas skolas saimnieces, kuras bija pūlējušās un cēla viesiem galdā rīvētu kartupeļu klimpu piena zupu. Piedevām pašceptā rudzu maizīte, pašu gatavots sviests, biezpiens. Garšoja lieliski.
“Lai sāls neizkūst!”
1946.—1947. gadā mežabrāļu un arī laupītāju bija pilni meži un krūmi. Lauku sētas bieži izlaupīja, tāpēc iedzīvotāji neuzticīgi raudzījās uz katru svešinieku. Mājup no sanāksmes Odzienas skolā krietnu ceļa gabalu kopīgi gājām Iršu, Liepkalnes, Sausnējas skolotāji. Iegriezāmies ceļmalas mājās padzerties. Ļaudis pārbijās, dēvēja mūs par bandītiem, rīdīja suņus.
Padzerties tomēr vajadzēja. Citā mājā drosmīgs saimnieks panāca pretī un noprasīja tieši: “Kādu ļaužu, kur iedami?”. Atbildes bija: “Mēs esam tautas sāls — skolotāji.” Saimnieks vēlīgi pasmaidīja, iznesa no istabas stopiņu. Mēs padzērāmies. Aizejot nosauca pakaļ: “Tikai gādājiet, lai sāls neizkustu!”.
Likvidēja lielos apriņķus, nodibināja mazus rajonus. Darba apvienības izjuka. Sausnējas un Liepkalnes skolu iedalīja Ērgļu rajonā. Metodisko darbu veica rajona centrā Pļaviņās. Notika atklātās stundas, analīze, referāti, bet tikai priekšniecības idejisko acu uzraudzībā. Skolotāji jutās stīvi, piespiesti, nebrīvi. Pietrūkst saskarsmes
Arī uz Pļaviņām gājām kājām, bet retāk. Atceros, kā mēs no Iršiem arī uz apriņķa centru — Madonu — soļojām uz rudens konferenci. Ne jau visi kopā, bet divatā, trijatā. Agri no rīta izgājām no Iršiem, vakarā pēc 50 kilometru ceļa bijām Madonā.
Dzīve iet uz augšu. Gribētos, lai mūsu cienījamie skolotāji reiz saņemtu viņu darbam pienācīgu atalgojumu.
Kaut arī mēs, pazemīgie pensionētie skolotāji, pie sausas maizes rieciena varētu iegādāties kumosiņu pavalga.
Dvēselē kaut kā brīnišķīga pietrūkst. Arī saskarsmes.
