Laikraksts “Staburags” saņēma aizkrauklieša Aināra Valdmaņa vēstuli, kurā viņš raksta par savu mammu — ilggadējo skolotāju, kuru pazīst Pļaviņās, Secē un Aizkrauklē, — Astrīdu Saukanti (Līdaku). Astrīdas kundzei nākamnedēļ apritēs 80 gadu, taču joprojām, viņai ienākot telpā, gribas iztaisnot muguru un celt roku pirms jautājumu uzdošanas. Aizkrauklietei mācīšana nav tikai profesija, tā ir sirdslieta.
Ne tikai profesija,
bet sirdsdarbs
“Dzimusi latgalietes Annas un kurzemnieka Jēkaba ģimenē kā trešā meita. Tētis Jēkabs no tālās Kurzemes, Grobiņas apriņķa, 1927. gadā tika iesaukts dienēt Daugavpils cietoksnī, kur kļuva par virsseržantu jātnieku pulkā. Kā instruktors apmācīja jauniesauktos. Tur arī iepazinās ar vienkāršu latgaliešu meiteni Annu, ar kuru Līksnas baznīcā salaulājās. Vairākas reizes mainīta dzīvesvieta, ģimene nonāca Aiviekstes HES ciematā. Lai arī tēvs bija vienīgais apgādnieks, visi pieci bērni tika izskoloti. Astrīda beidza Jelgavas pedagoģisko skolu, tad darbs Kandavā, kur iepazinās ar nākamo vīru Arni, laulībā piedzima dēls Ainārs. Tad šķiršanās, atgriešanās pie vecākiem un darbs Pļaviņu skolā.
Paralēli beidza Liepājas Pedagoģisko institūtu. Tika iecelta par Seces skolas direktori, tur iepazinās ar otro vīru Aini, piedzima meitiņa Sigita. Pēc tam darbs Aizkraukles vidusskolā, tad sākumskolā. Ne viena vien paaudze izgājusi caur Astrīdas sirdi. Pēc tam pienāca pensijas gadi. Arī tad Astrīda turpināja aizstāt kolēģus atvaļinājuma vai slimības laikā. Vēlāk viņa devās uz Aizkraukles slimnīcas bērnu nodaļu, kur apmācīja bērnus. Šim projektam beidzoties, Astrīda tāpat turpināja darboties ar bērniem, veicinot atlabšanu ar spēlēm un rotaļām.
Astrīdai ir divas mazmeitas un divi mazmazdēli, kas viņai sagādā patīkamas rūpes.
Romas katoļu baznīca ir kā spirdzinājums dzīves likstās, kuras skārušas visus, arī Astrīdu. Bet viņa ir optimiste un sava novada un dzimtās zemes patriote. Aizkrauklē dzīvo kopš 1972. gada,” vēstulē par ģimenes saknēm un mammu raksta Ainārs.
Ar disciplīnu viss
kārtībā
Jubilārei bērnībā bija divi sapņi — kļūt par skolotāju vai aktrisi. 10 gadus viņa darbojās Pļaviņu dramatiskajā teātrī. Sapratusi, ka nav tik daudz dotību lielajai skatuvei, taču, nevēloties no teātra attālināties, aizkraukliete domāja apgūt režiju Kultūras darbinieku tehnikumā. “Paps atrunāja. Izlēmu kļūt par skolotāju, izvēli neesmu nožēlojusi. Skolot ir mans sirdsdarbs. Nepratu strādāt pavirši, bērniem atdevu sevi visu. Vīrs un meita to pārmeta. Mani joprojām moka sirdsapziņas pārmetumi par to, ka tik maz laika veltīju ģimenei. Padomju laikos skolotājus izdzina. Klasē bija 40 bērnu, bieži vajadzēja strādāt divās maiņās. Mājās biju reti,” atzīst Astrīda.
Viņa bija stingra skolotāja, vienlaikus laipna, sirsnīga un iejūtīga. Ar disciplīnu jubilārei stundās problēmu nebija. Gājis grūti, taču viņa vienmēr tikusi galā. Lai sekmes visiem būtu labas, darbs turpinājās arī pēc stundām. “Klasē bija stiprāki un vājāki audzēkņi. Visiem vajadzēja būt vienā līmenī, nesekmīgo nedrīkstēja būt. Vairāk strādāju ar vājajiem, lai tos “pievilktu” un viņi godīgi nopelnītu trijnieku. Līdz ar to cieta attīstītākie bērni,” stāsta jubilāre. Astrīda atzīst, ka savulaik pieļāvusi kļūdu, būdama dēla pirmā skolotāja. Mātes instinktu “atslēgt” nespēja, tādēļ Aināru stundās pažēlojusi. “Savus bērnus klasē nevajag ņemt. Skolotāju bērniem jau tā ir grūti, viņus uzskata par paraugu un gaida teicamas sekmes.”
Met, kā gribi, krīt
uz kājām
Kādu laiku Astrīdas kundze skoloja bērnus Pļaviņās, tad viņu iecēla par direktori Seces skolā. Sākums bija grūts, skolā trūka pedagogu, nebija dzīvokļu, tādēļ seši skolotāji no visa rajona diendienā mēroja ceļu uz Seces skolu. “Skola bija visai nolaista. Bieži mainījās direktori, es biju trīspadsmitā skolas vadītāja. Biju jauna un enerģiska, iedvesmota ķēros pie darba. Tolaik viss notika ar pazīšanos. Man tādu īsti nebija, bet biju neatlaidīga, skraidīju, runāju un iecerēto paveicu. Zināju, ko vēlos, tādēļ reizēm biju pārāk asa, taču skolu manā laikā izremontēja,” atceras Astrīdas kundze. Pensionētās skolotājas vadības laikā likti pamati daudzdzīvokļu mājai, kura sākotnēji bija paredzēta skolotājiem. Viņai bija trīs mēneši, lai sagatavotu projektu un tāmes. Bija bērniņa gaidībās, taču visu paguva. “Gājis visādi, bijuši smagi brīži, taču pēc 50 darba gadiem jūtu gandarījumu. Nebaidos atzīt, ka esmu pieļāvusi kļūdas. Dzīve mani situsi. Esmu dzimusi Tīģera gadā, tātad kaķis — met, kā gribi, piezemēšos uz kājām,” teic Astrīdas kundze.
Tur līdzi
vienaudzēm
Astrīdas kundze nākamnedēļ atzīmēs 80. jubileju. Ciemos nāks tuvākie radi, taču lielas svinības jubilāre nerīkos. “Es nejūtos tik veca, garā un dvēselē esmu jaunāka, un tā ir lielākā traģēdija, jo miesa atgādina par realitāti. Man ir spēcīgs raksturs, nepadodos tāpat kā manas vienaudzes — aktrise Olga Dreģe un bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Mājās man ir Olgas Dreģes fotogrāfija, tā mani motivē turēt formu un nenolaisties,” teic aizkraukliete.
Astoņos gadu desmitos nav trūcis prieka brīžu. Laimes mirkļus sagādā mazbērni un mazmazbērni. Pēc dēla Aināra piedzimšanas Astrīdas kundze sapņoja par meitiņu. “Kad mācījos institūtā, dēls krājkasītē meta naudiņu. Kad vaicāju, kam krāj, teica, ka māsiņai. Visi zināja, ka vēlos meitu, tādēļ, kad absolvēju institūtu, pēc pēdējā eksāmena kursabiedri uzdāvināja lielu lelli ar vēlējumu, lai sapņi piepildās. Tā arī notika, pēc gadiem sagaidīju meitu Sigitu,” teic jubilāre un stāsta, ka meita jau 13 gadus dzīvo Anglijā, ir laimīgi precējusies un audzina meitiņu.
Kultūras dzīve Astrīdas kundzei vienmēr bijusi tuva. Agrāk bieži apmeklēja operas un teātra izrādes. Brīvajā laikā lasa grāmatas. Jubilāres kaislība ir dejošana. Pensionētā skolotāja savulaik apmeklēja deju kursus. “Negribu lielīties, bet es ļoti labi dejoju! Pratu visas jaunības laika balles dejas — valsi, fokstrotu, polonēzi, tango. Tādas toreiz bija balles! Valsī mani neviens nespēja pārspēt, griezos uz abām pusēm. Reiz ar deju partneri saņēmām godalgu. Pat mans brālis pirms kāzām brauca pie manis mācīties valsi. Žēl, ka mūsdienu jaunatne šīs dejas neprot,” par dejošanu stāsta Astrīdas kundze. ◆
