Saulainajā un pavasarīgajā marta sākumā “pusapaļu” jubileju svin Skaidrīte Beināre, kuras darbavieta ir Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā. Skaidrītes kundze māca vācu valodu.
Saulainajā un pavasarīgajā marta sākumā “pusapaļu” jubileju svin Skaidrīte Beināre, kuras darbavieta ir Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā. Skaidrītes kundze māca vācu valodu.
Skaidrīte Beināre ir dzimusi pilsētā, kuras simbols ir baltais gulbis, — Gulbenē. Viņa ir dzīvojusi Litenē, pēc tam Madonas rajona Dzelzavā. Dzīvesvietas maiņas vaininieks bija Skaidrītes tēvs. Viņš bija dzelzceļnieks, stacijas priekšnieks — kur norīkoja, tur arī bija jādodas strādāt.
Krietnu laiku tagadējā skrīveriete pavadīja Jūrmalā, starp Sloku un Kauguriem. Atpūtai pie jūras laika gan iznāca diezgan maz, jo piemājas dārziņā audzēja zemenes. Darbi dārzā, zemeņu pārdošana aizņēma daudz laika. “Kopš mītu Skrīveros, pie jūras izdodas pavadīt vairāk laika nekā toreiz, Jūrmalā dzīvojot,” smej jubilāre.
Pils ar spoku
Skaidrīte mācījās Cesvaines vidusskolā, kas tolaik bija Cesvaines pils telpās. “Skolas gadi bija interesanti — pilij bija sava īpatnēja aura. Runāja, ka pilī spokojas Baltā dāma. Es gan nevienu spoku tā arī neredzēju,” atceras Skaidrītes kundze. “Dzīvojām internātā, kas arī bija pilī, mūsu istabiņas bija bēniņos. Tajās nebija elektrības, kad aiz loga krēsloja, tumšs kļuva arī istabā un bēniņos. Vakaros, kad ar klasesbiedrenēm gājām uz savu istabu, jutāmies baisi un neomulīgi. Skolas puikas, ietinušies palagos, tēloja spokus un centās mūs nobaidīt. Spiegdamas skrējām uz savu istabiņu, kaut īstu baiļu nebija. Dažkārt pilī varēja dzirdēt savādu šņākoņu un vēl kādus trokšņus, bet to visu piedēvēja zēnu blēņām.”
Trīs lietas
“Esmu dzimusi skolotāja,” pus nopietni, pus pa jokam saka Skaidrītes kundze. “Jau agrā bērnībā man patika šī profesija. Sasēdināju kaimiņbērnus rindiņā un mācīju. Mani aizrāva dārzkopība, puķes. Vēlējos apgūt dārzkopes profesiju Bulduru dārzkopības tehnikumā. Toreiz mamma mani nelaida, teica, ka tas būs fiziski smags darbs un no iedomātās romantikas — nekā.”
Skolas laikā Skaidrīte dziedāja ansamblī, meitenei bija laba dzirde. “Mūzika ir trešā lieta, kas man tiešām interesēja. Bet mūzikā ir tā — jo ātrāk sāc tajā darboties, jo lielākas iespējas gūt labus rezultātus. Man patika svešvalodas — krievu un vācu valoda. Skolotāja, kura mācīja šos priekšmetus, bija ļoti jauka, arī tas noteikti ietekmēja manu izvēli — pēc vidusskolas devos studēt svešvalodas Latvijas Valsts universitātē.”
Sapņi jāpiepilda
Kopā ar vīru Ivaru Skaidrīte izaudzinājusi divus dēlus — Ivaru un Intu. Abi strādā Latvijas Universitātē par datorprogrammētājiem. “Vecākajam dēlam Ivaram tā bija sirdslieta, sapnis jau no mazotnes,” atklāj Skaidrīte. “Ints izvēlējās brāļa “iemīto taciņu”, lai gan likās, ka ir lietas, kas viņam interesē vairāk — žurnālistiska, jurisprudence.”
Skaidrīte kādu laiku dziedāja korī “Dīvaja”. Diemžēl laika trūkuma dēļ kora mēģinājumus vajadzēja pārtraukt. “Vakarā strādāju internātā par audzinātāju, tādēļ nevaēju visu paspēt, kora mēģinājumi iegadījās vienlaikus ar darbu internātā.”
Skaidrītes kundze daudz darbojas dārzā. “Man ir siltumnīca, tajā audzēju tomātus, gurķus, sīpolus. Pavasara vakaros dārzā smaržo hiacintes, dzeram kafiju un vienkārši baudām šo skaistumu,” atklāj jubilāre.
“Dzimšanas dienu svinēšu kopā ar kolēģiem, vakarā — arī ģimenes lokā. Plašāk svinu “apaļās” jubilejas,” saka Skaidrītes kundze.
