Vecbebru profesionālās vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ināra Ende 31. decembrī svinēs 70. dzimšanas dienu.
Vecbebru profesionālās vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ināra Ende 31. decembrī svinēs 70. dzimšanas dienu. Bebros viņa strādā kopš 1966. gada, iemantojusi stingras un prasīgas skolotājas slavu, viņu ciena gan kolēģi, gan audzēkņi.
1932. gada 31. decembrī Ināra kā otrais bērns piedzima vecāku mājās — Gulbenes rajona Kalnienas pagasta “Āboliņos”.
Meita un māte steidzas
— Mēs abas ar māmiņu, šķiet, steidzāmies savu paveikt laikus, lai citiem netraucētu sagaidīt Jauno 1933. gadu, jo gadumijā abas jau mierīgi atpūtāmies. Tajā laikā bērni daudzās ģimenēs dzima mājās, un tuvinieki, priecādamies par veiksmīgajām dzemdībām, jautri un laimīgi varēja sagaidīt Jauno gadu. Mums abām tobrīd bija vajadzīgs tikai miers, tā man stāstīja māte, — atceras Ināras kundze.
Izvēlas skolotājas profesiju
Vecāku rocība nebijusi liela. Lai būtu kas saimnieko “Āboliņos”, vecākā meita mācījusies lauksaimniecības tehnikumā, bet Ināra pēc Alūksnes vidusskolas absolvēšanas 1949. gadā iestājusies divgadīgajā Cēsu skolotāju institūtā. Tajā mācīties bijis izdevīgi jauniešiem, kuriem vecāki nevarēja palīdzēt materiāli, jo studenti saņēma 20 un 24 rubļus lielu stipendiju, ar kuru tajos laikos varēja iztikt, ja vēl no mājām paņēma produktus.
Skaists bijis Alūksnes vidusskolas laiks, Ināra mācījusies vienā klasē ar dzejnieci Liju Brīdaku, bet vācu valodu viņām pasniegusi Skaidrīte Kaldupe. Iespējams, tieši toreiz Inārai tuva kļuva latviešu valoda un literatūra.
Iejūtīgi kolēģi
Toreizējā Vecbebru biškopības skola pedagoģei bijusi ceturtā darbavieta, un nu tā kļuvusi pēdējā. Uz Bebriem viņus abus ar vīru Arvīdu — fiziķi matemātiķi — aicinājis toreizējais skolas direktors Andrejs Mizis.
— Man ir ļoti iejūtīgi kolēģi. Nesen saslimu, mani operēja, uzreiz skolā atgriezties nevarēju. Kolēģi un direktors pacietīgi gaidīja, kad atveseļošos, un atkal aicināja turpināt strādāt. Cik nav dzirdēts, ka skolotāju vecuma vai slimības dēļ no darba atbrīvo. Daudzviet par ilgajiem darba gadiem pat paldies nepasaka. Mūsu skolā tā nenotiek, — atzīst skolotāja Ende.
Patīk patstāvīgi audzēkņi
Kāpēc skolotāja Ināra Ende strādā tieši tehnikumā, nevis vispārizglītojošā mācību iestādē?
— Man patīk tehnikuma jaunieši, jo viņi ir patstāvīgāki, lai gan trūkumi ir arī viņiem. Esmu tāda skolotāja, kura baidās skolēnam ielikt nepelnītu atzīmi. Vienmēr domāju, lai tikai atzīme nebūtu augstāka par pelnīto.
Kāds filozofs atzinis, ka pedagoga viltus humānisms ir ticēt sliņķa nespēkam. Šo atziņu es arī ievēroju. Esmu stingra pret sevi un audzēkņiem, — tā skolotāja Ende.
Zeltlietu vietā koncerts
Inārai un Arvīdam Endēm liktenis bērnus nav dāvājis, tāpēc abi mūžu veltījuši galvenokārt darbam un atpūtai.
Ināras kundzei neinteresē materiālās vērtības — rotaslietas vai dārgs apģērbs, bet garīgās bagātības. Viņa labprāt brauc uz teātra izrādēm, labiem koncertiem, operu, ar sevišķu prieku — uz operas svētkiem Siguldā. Viņai ļoti patīk staigāt pa Vecrīgu un iegriezties muzejos, patīk apmeklēt arī Brāļu kapus, kur jūtama īpaša aura.
Jāatgūst otrā elpa
Šogad skolotāja Ināra Ende Vecbebru profesionālajā vidusskolā strādā pēdējo mācību gadu, kā pati saka — laiks prasties un dot vietu jaunajiem.
Būs jāsamierinās, ka jāapgūst jauns dzīves ritms. Katra diena ir tik skaista, cik daiļu cilvēks pats to veido.
— Zinu, ka man vajadzēs laiku, lai atgūtu otro elpu, bet esmu tam gatava. Mani nebaida gaidāmās pārmaiņas, drīzāk tās gaidu ar interesi, — optimistiski noskaņota ir skolotāja Ināra Ende.
Ināra Ende savā liktenī neko negribētu mainīt, jo dzīvota skaista un pilnskanīga dzīve. Viņa bijusi audzinātāja trijiem biškopju kursiem, audzēkņi savu skolotāju vienmēr atceras gan jubilejās, gan salidojumos.
