Inta Bodrova jau astoto gadu Aizkraukles mākslas skolā māca apstrādāt ādu. Parasti intervijas nosacīti var sadalīt divās daļās: darbs un brīvais laiks.
Inta Bodrova jau astoto gadu Aizkraukles mākslas skolā māca apstrādāt ādu. Parasti intervijas nosacīti var sadalīt divās daļās: darbs un brīvais laiks. Ar Intu tā neiznāca, jo viņas dzīvē šīs lietas tik cieši savijušās, ka nav nošķiramas. Gan vislabākais arods, gan vaļasprieks ir ādas apstrāde. Tā kā konstatējām, ka esam beigušas vienu vidusskolu, sarunā atteicāmies no oficiālā “jūs”.
Profesiju iesaka kaimiņiene
— Vai tu jau skolas laikā zināji, par ko kļūsi?
— Nē. Man tikai ļoti patika zīmēt. Kaimiņiene ieteica mācīties Poligrāfijas mākslas vidusskolā. Viņa nekļūdījās. Pēc četru gadu mācībām ieguvu mākslinieciskās apstrādes grāmatsējējas diplomu.
— Daudz grāmatu iesēji?
— Gan iesiet grāmatas, gan darināt citus darbus nācās daudz. Šo prasmi mācīju arī citiem — pēc skolas beigšanas mani uzaicināja strādāt par pasniedzēju. Mācīju audzēkņiem, kā darināt skaistus adresu vākus, dažādas mapītes. Savulaik pēc šīm lietām bija liels pieprasījums.
Vienkārši, bez haltūras
— Tevi gan Aizkrauklē vairāk pazīst kā citu skaistu lietu, piemēram, maku, somu, jostu, blociņu, darinātāju. Kur to iemācījies?
— Daudz esmu apguvusi pašmācības ceļā, bet visvairāk guvu tautas mākslas studijā “Plastika”. No pasniedzējas Lonijas Zubkovas, manuprāt, apguvu pašu svarīgāko atziņu, kuru ne mirkli neesmu aizmirsusi: vari strādāt vienkārši, bet nedrīksti halturēt. Viņa mums iemācīja pedantismu.
— Cik ilgi tu biji rīdziniece?
— Līdz 1984. gadam, kad apprecējos. Pēc tam strādāju Ogres mājražotāju kombinātā “Daiļrade”. Izgatavoju galvenokārt dažādu izmēru blociņus ādas vāciņos. Tolaik arī sāku strādāt individuāli.
Pircējiem nav naudas
— No citiem ādas apstrādes meistariem esmu dzirdējusi, ka agrāk viņiem bijusi krietni vieglāka dzīve. Vai tu tam piekrīti?
— Protams. Toreiz, ja pamatīgi strādāja un ja tik bija, kur ņemt izejmateriālus, ātri varēja kļūt bagāts. Tagad vairumam cilvēku naudas pietiek tikai uzturam, ne īstas ādas darinājumiem.
— Pārnākot no skolas, tev mājās darbdiena turpinās?
— Jā, man ir pastāvīgs klientu loks, jo individuāli strādāju jau vairāk nekā 15 gadu.
— Ko tavi klienti pasūta?
— Vēlmes ir visdažādākās. Piemēram, kāda vecmāmiņa mazbērniem pasūtīja dienasgrāmatas vāciņus, skolotāja — atslēgu piekariņus ar katra skolēna vārdu, pasūta arī maciņus, pases vākus. Personīgajiem pasūtījumiem atšķirībā no veikala preces ir priekšrocība — katru izstrādājumu var padarīt individuālu, piemēram, iestrādāt tās personas iniciāļus, kam tas domāts. Maciņu var izvēlēties ar horoskopa zīmes vai tai piemērota koka attēlu.
Naktīs jāguļ
— Cik ilgā laikā parasti top pasūtījums?
— Aptuveni divās dienās.
— Tu strādā visu nakti, acis neaizvērusi?
— Nē, naktīs cilvēkiem jāguļ. Es strādāju vakaros.
— Ko par tavu darbu saka vīrs?
— Viņš jau pats tajā arī iesaistīts. Kad štatu samazināšanas dēļ palika bez darba, to viņam sagādāju es. Sākumā gan teica: “Nemāku!”. Tagad ir iemanījies, un mums ir stingra darba dalīšana: vīrs pilda, tā teikt, melno darbu — tehniskās lietas, bet es māksliniecisko pusi, smalki runājot, esmu dizainere. Atklāti sakot, vīram ar mani ir ļoti grūti, jo esmu kritiska skolotāja.
Čūskāda baudu nesagādā
— Vai esi strādājusi arī ar kādu eksotisku ādu, piemēram, krokodilādu?
— Ar čūskādu gan. Kāda kliente to bija atnesusi un vēlējās jostu. Nebija patīkami strādāt. Savādas asociācijas raisījās — domāju, vai viņa nosista vai pati ādu nometusi.
— Vai arī citu dzīvnieku āda tev raisa nepatīkamas asociācijas?
— Ar tām strādāt šķiet pierastāk. Savulaik man daži veģetārieši arī teikuši: “Kā tu vari, āda taču ir no dzīvnieka.” Kad pajautāju, kas runātājam ir kājās, nosodītājs kļūst domīgs, jo pats staigā ādas kurpēs.
— Vai, gatavojot ādas priekšmetus, tev ir kāda iecienīta krāsa?
— Es īsti nemaz nevaru pateikt. Varbūt zaļā? Patiesībā jau neviena krāsa nav pārāka par citām.
Visi eksponāti izdalīti
— Vai tev arī kā kurpniekam — citiem gatavo apavus, pašai kājas basas?
— Jā, jā! Man mājās ir ļoti maz pašas gatavotu priekšmetu. Kādreiz biju pasei izgatavojusi īpašus ādas vāciņus, iepatikās paziņai — atdevu. Pēc tam uztaisīju vēl, atkal kādam radiniekam iepatikās — atdevu. Tagad manai pasei ir ļoti vienkārši vāciņi.
— Vai tev ir bijusi arī kāda izstāde?
— Esmu piedalījusies tikai kopizstādē. Kolēģi jau vairākkārt rosinājuši sarīkot personālizstādi, bet nav eksponātu — visi izdalīti. Ja tos savāktu, droši vien iznāktu kādas divas mašīnas kravas.
— Vai bērni arī grasās iet tavās pēdās?
— Domāju, ka ne. Es arī viņus uz to nerosinu. Meita pati sev reizēm gan kaut ko izgatavo, bet lielas intereses par šo nodarbi nav. Viņa labprātāk izvēlētos frizieres profesiju.
Esmu laimīga
— Kāda tu esi skolotāja — tikpat smaidīga?
— Dusmoties neprotu. Man patīk strādāt ar bērniem, kuros es jūtu interesi, viņiem vairāk palīdzu, konsultēju. Kādreiz nākas dzirdēt: “Skolotāj, kāpēc jūs viņam palīdzat?”. Es vienkārši redzu, ka runātājs varbūt uzdevumu labāk izpildījis, bet viņam tas nav pie sirds. Kādreiz uztraucos, ja bērna gatavotā lieta iznāca pavisam citāda nekā vajadzēja. Domāju, ka neprotu iemācīt, mocījos pašpārmetumos. Tagad saprotu, ka ne visi bērni ir vienādi spējīgi.
— Kas no aizritējušās vasaras visvairāk palicis prātā?
— 10 dienu “Mežezerā”. Jēkabpils domes organizētajā kultūras un sporta starptautiskajā nometnē “Laiks” biju uzaicināta vadīt ādas apstrādes nodarbības 30 bērniem no Vācijas, Krievijas un Latvijas. Tur bija gan darbs, gan atpūta, gan ekskursijas. Pirmo reizi dzīvē nācās mācīties un dejot latviešu tautas dejas.
— Vai tu esi laimīga?
— Es nezinu, kā būs rīt, bet līdz šai dienai patiešām tāda esmu. Vai tad tā nav laime — darīt darbu, kas citiem sagādā prieku?
***
Līdz šim gandrīz nekad nebiju kļūdījusies, nosakot, kurā gadalaikā cilvēks dzimis. Inta mani pamatīgi “iegāza”. Izrādās, vasaras saule var piedzimt arī ziemā.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Inta Bodrova.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1962. gada 12. decembris, Pļaviņas.
NODARBOŠANĀS: Aizkraukles mākslas skolas skolotāja.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, Poligrāfijas mākslas vidusskola.
ĢIMENE: vīrs Anatolijs — bezdarbnieks, meita Margarita — Aizkraukles novada ģimnāzijas 10. klases skolniece, dēls Jānis — Ogres arodģimnāzijas 3. kursa audzēknis.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
