Deja ir cilvēka prieka, dvēseles stāvokļa izpausme ar ķermenisko formu palīdzību. Ir cilvēki, kuriem deja ir mūžs, dzīve no agra rīta līdz vēlam vakaram. Vairāku tautasdeju kolektīvu vadītājai skrīverietei Gitai Skudrai deja ir vislielākā mīlestība vairāk nekā trīsdesmit gadu. Viņas talants — iemācīt mīlēt deju — neskaitāmas reizes pierādīts skatēs, kad Gitas vadītie kolektīvi ieguvuši žūrijas visaugstāko vērtējumu.
Sporta pilī uz krēsliem
Vakar Gita saņēma ziedus dzimšanas dienā. Intervijas dienā pie viņas braucu ar rozēm. Kā pateicību par viņas talantu, darbu, par prieku, ko viņa rada skatītājos un dejotājos.
Kad jautāju, cik kolektīviem Gita ir vadītāja, viņa atbild — nezinu. Nesākam skaitīt, jo kāda gan tam nozīme. Četri lielākie ir “Dzēse”, “Anģis”, “Susuri” un “Dižsusuri”.
Man vienmēr bijis interesanti uzzināt — kā tas sākās? Kā cilvēks nonācis pie savas dzīves lielākās aizraušanās? Bieži liela ietekme ir vecākiem Tā arī šoreiz. Gitas mamma un tētis — abi ir, tā teikt, kultūras cilvēki. Lidija Ieriķe vadījusi deju kolektīvus Skrīveros, Valdis strādāja šejienes kultūras namā par meistaru. Tētis un viņa vecāki ir skrīverieši, mamma šai pusē ienācēja no Pierīgas — Daugmales. Gita bērnību pavadīja kopā ar vecāko māsu Antu, kas vēlāk pārcēlusies uz dzīvi Alūksnē.
“Kopš sevi atceros, mans dzīvesveids vienmēr bijis ļoti aktīvs. Kā jau visi skrīverieši, arī es skolas laikā spēlēju rokasbumbu. 3. klases laikā “saslimu” ar daiļslidošanu.” Kad Gita stāsta par to, grūti noticēt, ka mazs bērns var būt tik neatlaidīgs un mērķtiecīgs. “Pierunāju mammu un braucām uz Rīgu, Sporta pili. Tas ilga kādus trīs četrus gadus. Vēl tagad atceros īpašo ledus halles smaržu, īpašo gaisotni. Uz ledus tikām vai nu ļoti agri no rīta, ap pieciem, vai ļoti vēlu vakarā — pēc vienpadsmitiem. Rīgā pa nakti nebija, kur palikt, un mamma sarunāja, ka līdz pirmajam agrajam vilcienam uz Skrīveriem atļauj apmesties Sporta pilī. Gultas nebija, nakti pārlaidām uz krēsliem.” Dramatismu šim stāstam piedod fakts, ka uz Rīgu devās divas vai trīs reizes nedēļā. Katru gadu notika sacensības — sākumā iesācēju klasē, tad 3. jaunatnes klasē un apstājās pie 1. klases, kad braukšanu uz Rīgu vairs nevarēja apvienot ar mācībām Skrīveros.
Par laimi, neizturēja konkursu
“Sēdējām ar mammu virtuvē pie galda, un teicu — man nepietiek ar rokasbumbu, vajag vēl kaut ko darīt! Skolā gan bija tautasdejas, bet ar to bija par maz. “Vēl kaut kas” bija vieglatlētikas sporta grupa Aizkrauklē pie treneres Ainas Juškevičas — kross, 800 un 1500 metru distances, slēpošana. Pēc vidusskolas bija nolemts stāties Fiziskās kultūras institūtā. Par laimi vai kā, bet mani nepieņēma. Neizturēju konkursu. Murjāņu meitenes bija spēcīgākas par mani,” smaidot stāsta Gita.
Vēl nopietnāk, vairāk pievērsusies dejošanai. Iekārtojās darbā par ķīmijas laboranti Skrīveru vidusskolā un divas, trīs reizes nedēļā brauca uz Rīgu dejot tautasdeju ansamblī “Līgo”. Tā vadītājs bija Jānis Upītis. “Var teikt, ka tad es īsti “saslimu” ar dejošanu. Pēc gada bija uzņemšana Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā kursā, kas sagatavo deju kolektīvu vadītājus. Ap to laiku ieprecējos Aizkrauklē un kādu laiku strādāju Izglītības nodaļā par mašīnrakstītāju. Izturēju trīs mēnešus. Jutos kā ieslodzīta četrās sienās. Vajadzēja strādāt arī topošajā profesijā, un bijušais Aizkraukles pionieru nams pieņēma mani par tautasdeju skolotāju. Man bija divdesmit gadu. Kopš tā laika arī mācu dejot,” atceras Gita.
Jāsakrīt daudziem nosacījumiem
Sākusi ar mazo bērnu kolektīvu, Aizkraukles 2. vidusskolā atbrīvojusies ritmikas skolotājas vieta un ieņēmusi arī to. Ģimenes dzīve lika no kaut kā atteikties, un beidzās draudzība ar “Līgo”. Pamazām “apauga” ar darbiem uz vietas — bērnudārzs “Auseklītis”, bērnudārzs Skrīveros, bet saprata, ka nevēlas būt pirmsskolas skolotāja. “Sākās mana izaugsme. Manam “lielo bērnu” kolektīvam “Dzēse” pavasarī, ceriņu laikā, svinēsim 15. dzimšanas dienu. Apmēram tikpat ir Aizkraukles kolektīvam “Anģis”. Skrīveros dejot mācu “Susuriņiem”, un no pērnā marta pie manis dejo jauniešu apvienība “Dižsusuri”. Pabeiguši skolu, aizgājuši savā dzīvē, bet pagājušā gada sākumā ieradās pie manis delegācija un teica: “Skolotāj, mēs gribam dejot!” Tagad pievienojušies arī Aizkraukles jaunieši. Vidēji dienā pie manis dejo piecas līdz septiņas grupas.”
Kas ir šī darba auglis, sāls? “Man patīk redzēt rezultātu. Ieraudzīt, kā bērns vai pieaugušais, kurš nekad nav dejojis, pēc trim četriem mēnešiem aug, attīstās dejā. Vienam tas notiek lēnāk, citam ātrāk, bet attīstās visi. Kādā brīdī, kad likās, ka pati vairs neattīstos, stāvu uz vietas, pamēģināju ko citu. Mācījos līnijdejas, sporta un sarīkojumu dejas, bet tik un tā atgriezos pie tautasdejām. Vienīgais, ko līdz šim neesmu mēģinājusi — vadīt senioru deju kolektīvu. Nemāku formulēt, kāpēc man patīk deja, vien zinu, ka daru to, kas man patīk. Mājās aizejot, ir grūti atslēgties no darba. Saprotu, ka ir risks izdegt. Esmu ieguvusi arī sociālo zinātņu bakalaura grādu psiholoģijā, un šīs zināšanas palīdz izprast bērnus, un ne tikai viņu rīcību, bet arī risināt problēmas kolektīvā.’’
Kāpēc vieni kolektīvi regulāri saņem augstāko novērtējumu, bet citi — vien reizēm? Gita saka, jāsakrīt daudziem nosacījumiem, lai izdotos. Puse ir pedagoga, otra puse — dejotāju atdeve. Tā ir arī atbildība par šiem cilvēkiem. “Man izdevies pārliecināt Skrīveru pašvaldību, ka šo darbu nevar paveikt viens, un, par laimi, man jau piekto gadu ir palīdze — Lana Ķirse. Tāda pati dejas fanātiķe kā es. Darot šo darbu, vajag arī kādu, ar ko izrunāt problēmas, dalīties idejām. Liels atbalsts ikdienā ir arī mamma. Viņai varu uzticēt visas nianses, izrunāt sīkumus un zinu, ka tas paliks tikai starp mums,” saka jubilāre.
Uz teātri reizi gadā
Jautāju Gitai, kāda ir viņas ikdiena. “Mana darba diena sākas ap deviņiem. Salieku pa plauktiņiem darbus, paskatos deju aprakstus, video un ap pulksten divpadsmitiem sākas pirmā nodarbība. Diena paiet skrējienā. Agrākais, astoņos, vēlākais, pēc desmitiem darba diena beidzas. Brīvdienās nedaru neko. Vajadzīgs klusums. Relaksē būšana mājās, dārzā, pie mammas un tēva. Pavasarī, kad uzspīd pirmie saules stari, man jāiesprauž tā sēkliņa puķupodā. Jāaudzē tomātu stādi, kas man padodas un patīk. Esmu adījusi, tamborējusi, izšuvusi. Pagaidām to neprasās.
Teātra apmeklējumu plānoju pavasarī, un vairāk kā reizi gadā tas nesanāk. Tad braucam visa ģimene — mamma, tētis, dēls Mārcis, māsa, krustmeita. Esmu arī krustmāte studiju laika draudzenes deviņus gadus vecajam dēliņam. Viņi diemžēl nedzīvo Latvijā.” Dzimšanas diena paies savējo lokā, bet ar lielu svinēšanu viņa neaizraujas. “Man uz cipariem nav ķēriena, nezinu, cik man to gadu, tāpēc ar nesvinu. No kolektīviem mēdz būt pārsteigumi. “Anģis” jau kuro gadu šajā dienā dāvina lielu meduskūku. Visi kopā to apēdam.” ◆
